17.2 °C
Bioloģiskā saimniecība "Priežukalns" Madonas novada Mētrienas pagastā, šķiet, atrodas zaļai saimniekošanai ideāli piemērotā vietā – līdzās Teiču dabas rezervātam.
"Viss notiek, bet ne tā, kā pirms kādiem desmit gadiem – mērogs ir mazinājies," pašreizējo situāciju raksturo "Priežukalna" saimnieks, bioloģiskais biškopis Andrejs Briedis. Ziedu laikos viņam bija pat vairāk nekā simts bišu saimju, bet tagad to ir vien virs 30. "Mans mērķis ir šogad apmēram 40 bišu saimes. Uz lielāku skaitu vairs netiecos, jo pirmkārt, tas ir jautājums par ganību vietām. Tās, kas atrodas tiešā tuvumā, ir apzinātas. Ja gribētu vairāk bišu saimju, būtu jārēķinās ar lielākiem attālumiem. Pie šā brīža augstajām degvielas un neadekvāti zemajām medus cenām diez vai ir vērts tajā ieguldīt."
"Atliek tikai mukt"
Veidojot saimniecību līdzās dabas rezervātam, Andrejs paļāvās uz likumu, kas šeit liedz toksisku vielu izmantošanu: "Tomēr, kad sapratu, ka pesticīdi rezervāta pierobežā tiek lietoti tāpat kā visur citur, nācās pārvietot dravas. Tagad esam samukuši mežos – prom no aramzemēm. No lāča biškopis vēl var mēģināt aizsargāties, bet no pesticīdiem atliek tikai mukt." Biškopis uzskata, ka bioloģiskās dravas Latvijā sarūk galvenokārt intensīvās lauksaimniecības izplešanās dēļ. "Diemžēl šobrīd pesticīdu klātbūtni atrod gan konvencionālajā, gan nereti arī bioloģiskajā medū, lai gan pirms desmit gadiem mēs klientiem tirdziņos vēl varējām godīgi teikt, ka Latvijas medus ir tīrs. Arī statistika par pesticīdu lietošanas un tirgošanas apjomiem neuzrāda nekādas pozitīvas tendences attiecībā uz izmantošanas samazinājumu."
A. Briedis: "Latvijā bišu saimju ligzdās pesticīdu kokteiļu un produktu skaits ir fiksēts lielāks nekā valstīs, kur šķiet, ka to lietošana ir intensīvāka, piemēram, Dānijā vai Zviedrijā. Un tiklīdz produkcijā parādās kāds piesārņojums, faktiski ir jāpārtrauc nodarboties ar bioloģisko biškopību, jo uzreiz nonāc riska grupā."
Arī Augšdaugavas novada Višķu pagasta "Līdumos" ir bioloģiski sertificēta bišu drava. Arī tās saimniece Gunta Some atzīst, ka Latvijā kļūst aizvien grūtāk nodrošināt visas bioloģiskajai saimniekošanai noteiktās prasības: "Lielākais izaicinājums, ko mēs – paši bitenieki – nevaram ietekmēt, ir trīs kilometru zaļais rādiuss ap dravu. Ja kaimiņš laukos izdomā sēt kultūras, kas jāmiglo, tas uzreiz rada riskus. Kamēr intensīvā lauksaimniecība no manis ir pa gabalu, jūtos daudzmaz droši, taču arī apzinos, ka reiz tā var pietuvoties."
Biti jau nepiesiesi
Rūgta pieredze ir Ogres novada Lēdmanes pagasta "Cēlāju" saimniecei Vairai Podskočijai. Arī viņa sākotnēji plānoja pievērsties bioloģiskajai biškopībai un jau apmeklēja kursus. "Taču, kad kaimiņi iztirgoja zemes, nepilna kilometra attālumā parādījās lieli rapšu lauki, līdz ar to mana iecere sabruka kā kāršu namiņš," teic Vaira.
Miglojamu lauku tuvums bioloģisku saimniekošanu liedzis biškopei Dzintrai Boktai Ogresgala pagasta "Rožābelēs". Vienlaikus saimniece norāda, ka augu aizsardzības līdzekļi jebkurā gadījumā apdraud medusbites:
"Mēs nevaram ietekmēt to, ko kaimiņu zemnieki kurā brīdī savos laukos iesēs vai nomiglos. Pat ja ir sadarbība un biškopjiem tiek sūtītas īsziņas par lauku apstrādi, bites tas nepasargā, jo tās jau nevar piesiet vai iespundēt.
Šāda informācija vienīgi ļauj spriest par cēloņiem, ja pēkšņi novērojama bišu masveida krišana. Par laimi, manā dravā slikti gadījumi pēdējā laikā nav konstatēti." Arī V. Podskočija dalās pieredzē: "Lai gan ar dažiem zemniekiem izdodas sarunāt un viņus brīdina par miglošanu, ar citiem, kur lauki pieder bankām vai ārzemniekiem, dialogu veidot nav tik vienkārši." "Ja zemnieki ievērotu pareizas devas un miglošanas laiku, kā arī nebrauktu ārpus saviem laukiem, mēs visi varētu mierīgi sadzīvot," piebilst bioloģiskā biškope G. Some.
