Jūrmalas festivāla ietvaros 17. jūlijā Dzintaru koncertzālē izskanēs klausītāju iemīļotais koncerts "Dzimuši Latvijā", kurā uz vienas skatuves satiekas pasaules atzinību guvuši Latvijas mūziķi un jaunās paaudzes talanti. Koncertā priecēs dažādu laikmetu skaņdarbi un līdzās opermūzikas pērlēm klausītāji varēs piedzīvot daudzkrāsainu programmu, ko veidos instrumentāli opusi vijolei, obojai, čellam un ērģelēm, tā izceļot Latvijas mūziķu meistarību un māksliniecisko daudzveidību.
"Kultūrzīmes" uz sarunu aicināja čellistu Kristapu Bergu, kurš mūzikā ir jau kopš agras bērnības, bet nu jau divas desmitgades Latvijas vārdu skandina pasaules prestižākajās koncertzālēs, kuru skaitā Karnegī zālē Ņujorkā, Volta Disneja zālē Losandželosā, Vīnes "Musikverein" un "Konzerthaus", Amsterdarmas "Concertgebouw", Karaliskajā Alberta zālē un Karaliskajā festivālu zālē Londonā, arī Santori zālē Tokijā. Mūziķis sniedzis koncertus Austrijā, Vācijā, ASV, Japānā, Francijā, Dānijā, Zviedrijā, Holandē, Horvātijā, Izraēlā, Šveicē, Lihtenšteinā un citur. Sadarbojies ar orķestri "iPalpiti", kamerorķestri "Sinfonia Concertante", "Sinfonietta Rīga", strādājis ar diriģentiem Andri Nelsonu, Eduardu Šmīderu, Andri Vecumnieku, Normundu Šnē un Heinrihu Šifu.
Ko spēlēsiet Jūrmalas festivāla publikai?
K. Bergs: Esmu pagodināts par uzaicinājumu un ļoti priecājos piedalīties. Kopā ar festivāla diriģentu Aināru Rubiķi runājot un domājot, ko šoreiz varētu atskaņot Jūrmalā, sapratām, ka ir vasaras vidus un droši vien arī publika būs noskaņota pavisam vasarīgi. Tā palikām pie idejas atskaņot fragmentu no britu komponista Edvarda Elgara koncerta čellam, kur iekļautas divas kontrastējošas daļas. Pirmā būs vairāk nopietna, cēla, gluži kā pati jūra, kas Dzintaru koncertzālē redzama turpat aiz kāpām, stihijā pret kuru vienmēr jāizturas ar cieņu. Savukārt otrā daļa ir "skerco", tur starp čellu un orķestri notiek visdažādākie dialogi, tur viens otru var izaicināt un spēlēties.
Kā arī kopā ar jauno un talantīgo ērģelnieku Oskaru Kalniņu atskaņosim arī spāņu komponista Manuela de Faljas "Ugunsdeju". Tas gan man būs liels izaicinājums, jo nekad mūžā neesmu šādu skaņdarbu spēlējis ar ērģelēm, un domāju, arī publikai tas būs kas neparasts, vēl nedzirdēts. Paskatīsimies, kā šajā vasaras vakarā mums to visu izdosies uzburt.
Koncertā "Dzimuši Latvijā" piedalās gan jaunie, gan pasaules atzinību guvušie Latvijas talanti. Jūs iespējams ierindot gan starp vieniem, gan otriem. Kāda ir robeža, kad mūziķis kļūst, varbūt ne gluži vecs, bet, teiksim, nobriedis?
Šo jautājumu vai ik dienu sev uzdod katrs mākslinieks. To sev uzdod gan pavisam jauni mākslinieki pusaudžu gados, gan, domāju, arī daudz vecāki par mani. Tas ir jautājums, ko mēs sev uzdodam tajā brīdī, kad kāpjam uz skatuves – kas ir tās emocijas un kas ir tas spēks, kas ļauj mums to izdarīt. Pirms koncertiem un uzkāpšanas uz skatuves, emocijas ir sakāpinātas, tās ir gan izaicinošas, gan motivējošas, vesels emociju kokteilis, ar kuru mums vienmēr jāsadzīvo un jāizprot, to izlaižot caur sevi. Tomēr, lai arī šo jautājumu sev uzdodu tik bieži, pilnībā atbildēt nevaru, jo atbilde katru reizi varētu būt citāda, turklāt katram individuāla. Ir dienas, kad, spēlējot koncertu, vēl joprojām jūtos kā pusaudzis, taču zināmā mērā palīdz rutīna un ar laiku veidojas sazemējums. No otras puses, mākslinieka iekšējais pusaudzis ir arī ļoti svarīgs, tas palīdz uzturēt degsmi un uguni. Turklāt – pavisam noteikti zinu, ka starp mums ir daudz mākslinieku, kuri ir pusaudža gados un ļoti tālu priekšā mums visiem. Šī robeža tik tiešām ir ļoti individuāla, un pat nezinu, vai to var dēvēt par robežu, jo ir ļoti burvīgi pasaules slavu guvuši mākslinieki, kuri savu 70 vai 80 gadu vecumā joprojām uzvedas kā pilnīgi bērni.
Vai esat manījis atšķirību starp klausītājiem Latvijā un citās zemēs?
Jā, noteikti. Protams, ir skaisti ceļot un spēlēt dažādās zemēs pasaulē un satikties ar visdažādāko publiku, bet Latvijas klausītājs man ir īpaši mīļš un ļoti dārgs. Latvijas klausītāji nav ārišķīgi, Latvijas klausītāji ļoti labi zina un pazīst kvalitāti. Tiesa, iespējams, tautā ir zināms kautrīgums, bet to gan negribētu nosaukt par kūtrumu, jo tad, kad tiešām ir labi, tad Latvijas klausītājs to noteikti atpazīs. Savā ziņā Latvijas klausītājs ir dziļš, un tad, ja top patiesi uzrunāts, viņš virspusēji neteiks – bija feins koncerts, bet teiks ko personīgu un nozīmīgu. Koncerts Latvijā ikreiz ir būtiska un skaista pieredze.
Vai esat domājis, kāda ir mūsu tautas muzikālā gaume, kas patīk latviešu publikai? Kas mūs uzrunā?
Tā noteikti ir saistīta ar dziesmu. Mums ir arī sava vienkāršība, mūsu ritmi galvenokārt ir uz divi un trīs. Tautas mūzika nav ļoti sarežģīta, tā ir vienkārša, tīra un skaidra. Mūsu mūzikā noteikti dominē mūsu daba, tā, kā mēs to saredzam, visi mūsu gadalaiki, kuri tiek savīti kopā ar miglu. Latvijas mūzikā ir daudz miglas, arī slāpes un spoža saule.
23 °C
























































































































































































































































