Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) paziņojums par ierobežojumu atcelšanu krievu sportistiem startēt olimpiskajās spēlēs nav bijis šokējošs pasaules sporta sabiedrībai, nav nācis kā pērkons no skaidrām debesīm un nav organizācijas funkcionāru mests kūlenis. 

Uz tādu Lozannā, SOK galvenajā mītnē, pieņemtu lēmumu viss virzījās ar nogatavināšanas runām, ka olimpiskajai kustībai vajag fokusēties uz sportu, nevis politiku, cik veselīgi ir organizācijai saglabāt neitralitāti un ka jādod iespējas atlētiem piedalīties sacensībās neatkarīgi no pārstāvētās valsts darbības karalaukā vai iesaistes konfliktos. Tā izpaudās SOK locekļu cildenums un pretimnākšana kedās, apgalvojot, ka sportisti nav atbildīgi par tēvijas politiku, kur okupantu zābaki asiņainā iebrukumā jau vairāk nekā 1600 dienas min svešu zemi. Pirmie divi argumenti ir atspēkojami, jo sports ne tikai Krievijā, bet daudzviet citur kļuvis par nozīmīgu politikas un propagandas sastāvdaļu un, par neitralitāti runājot, saskaņā ar olimpiskajiem principiem, ir jānosoda jebkāda agresija un ieroči jānorok vismaz spēļu laikā, bet ar trešo atrunu ir grūti. Patiešām, stingri ņemot, karadarbība uzliesmo un plosās konfliktu zonās un Nobela Miera prēmijas potenciālais laureāts Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps patērē lielu daudzumu raķešu un šāviņu, draudot izdedzināt katru pēdu uz Irānas zemes. Vai pārējās karojošās valstis arī jāizslēdz un jādiskvalificē no starptautiskā sporta?