Tilts savējiem. Arhīvs — trimdas dzīves spogulis

Viens no lielākajiem ārpus Latvijas esošajiem latviešu vēsturisko dokumentu krājumiem glabājas Stokholmas pievārtē – Zviedrijas Nacionālā arhīva (Riksarkivet) filiālē Arningē.

 Tur glabājas dokumenti, kas stāsta par latviešu trimdas dzīvi Zviedrijā pēc Otrā pasaules kara. Līdz šim ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu ir sakārtotas 962 arhīva kastes, un darbs turpinās.

No bēgļu laivām līdz organizētai sabiedrībai

Pēc Otrā pasaules kara Zviedrijā nonāca vairāk nekā 4500 latviešu bēgļu. Lielākā daļa pāri Baltijas jūrai devās nelielās zvejnieku laivās, sasniedzot Gotlandi – Latvijai tuvāko Zviedrijas salu. 1946. gadā, kad Zviedrijas valdība Padomju Savienībai izdeva latviešu leģionārus (tā dēvētā Baltiešu izdošana). Daudzi latvieši, baidoties no iespējamām represijām, devās tālāk uz ASV, Kanādu un citām zemēm. Lēsts, ka 1952. gadā Zviedrijā bija palikuši aptuveni četri tūkstoši latviešu. Latviešu kopiena, kaut arī skaitliski neliela, izveidoja vienu no spēcīgākajām un vislabāk organizētajām latviešu trimdas sabiedrībām pasaulē.

Dažu gadu laikā tika nodibinātas latviešu skolas, kori, teātri, deju kopas, draudzes un dažādas sabiedriskās organizācijas. Tika organizēta palīdzība Vācijas bēgļu nometnēs dzīvojošajiem tautiešiem, sniegts atbalsts uz Sibīriju izsūtīto ģimenēm, bet vēlāk – uzturēta arī aktīva politiskā cīņa par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Trimda izveidoja savu paralēlo sabiedrību – ar izglītības, kultūras, sociālās palīdzības un sabiedriskās dzīves sistēmu.

Trimdas organizāciju arhīvi

Šīs sabiedrības kodolu veidoja divas centrālās organizācijas: Latviešu palīdzības komiteja un Zviedrijas latviešu centrālā padome. 1945. gadā dibinātā Latviešu palīdzības komiteja (LPK) palīdzēja bēgļiem atrast darbu un dzīvesvietu, tulkoja dokumentus, palīdzēja meklēt pazudušos tuviniekus un kļuva par galveno starpnieku starp latviešu bēgļiem un Zviedrijas iestādēm. 

Laika gaitā LPK pārņēma arī plašu sabiedriskās dzīves organizēšanu – bērnu kolonijas, latviešu skolas, korus, kultūras pasākumus un citus projektus, kas palīdzēja uzturēt latvisko identitāti jaunajā mītnes zemē.

1953. gadā Stokholmā tika dibināta Zviedrijas latviešu centrālā padome (ZLCP). Atšķirībā no LPK tās darbība bija izteikti politiska. Organizācijas galvenais mērķis bija uzturēt Latvijas neatkarības ideju starptautiskajā apritē. ZLCP informēja Zviedrijas sabiedrību par okupācijas režīmu Latvijā, sadarbojās ar ziemeļvalstu politiķiem, pārstāvēja Latvijas intereses starptautiskajās organizācijās.

Visu šo darbību apliecina arhīvā saglabātie dokumenti – valžu protokoli, sarakste, finanšu dokumenti, fotogrāfijas, preses izdevumi un personīgās vēstules. Ilgus gadus materiāli tika rūpīgi glabāti, taču nebija profesionāli sistematizēti.

2017. gadā ar Latvijas Ārlietu ministrijas finansējumu, Latvijas vēstniecības Zviedrijā un Zviedrijas Latviešu apvienības Arhīva grupas atbalstu darbu pie arhīva sakārtošanas sāka Latvijas Nacionālā arhīva Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļas vadītāja Inese Kalniņa.

Darbs ilga vairākos posmos trīs gadu garumā. Šobrīd sakārtotas 962 arhīva kastes, izveidoti detalizēti satura apraksti un sistematizēti tūkstošiem dokumentu. Arhīvā atrodamas unikālas liecības par bēgļu laivām un to īpašniekiem, ģimeņu atkalapvienošanos ar Sarkanā Krusta palīdzību, Latviešu palīdzības komitejas darbu pēc Baltiešu izdošanas, kā arī par latviešu un citu Baltijas tautu sadarbību Aukstā kara laikā.

Inese Kalniņa: Bēgļu ierašanās bija tikai sākums

Arhivāre Inese Kalniņa uzsver, ka Zviedrijas latviešu arhīva vērtība slēpjas ne tikai tā apjomā, bet arī cilvēkstāstos. "Mēs bieži domājam, ka bēgļu ierašanās Zviedrijā bija kulminācija. Patiesībā tas bija tikai sākums. Dokumenti rāda, kā cilvēki dzīvoja, organizējās, pielāgojās jaunajai videi un vienlaikus uzturēja latvietību," viņa saka.

Viņasprāt, šis arhīvs ir cilvēcīgs: "Vienā un tajā pašā vēstulē līdzās organizatoriskiem jautājumiem var atrast ļoti personiskus pārdzīvojumus, palīdzības lūgumus un ģimeņu likteņus. Tāpēc strādājot ar šiem materiāliem, nepieciešama īpaša ētiska atbildība.”

Arhivāre atzīst, ka sakārtošanas process bijis pacietību prasošs: 

"Arhīvs sākās ar pirmo kasti. Katra kaste bija jāatver un jāizpēta, jo uzraksts uz kastes ne vienmēr atbilst tās saturam.

Turklāt arhīvi nekad nav perfekti: no A līdz Z." Inese Kalniņa uzsver, ka šis nav tikai Zviedrijas latviešu arhīvs, bet tas ir daļa no Latvijas 20. gadsimta vēstures, kas glabājas ārpus Latvijas.

Viņa arī atgādina, ka arhīvs nav brīvi pieejams ikvienam. Lai iepazītos ar materiāliem, nepieciešama Zviedrijas Latviešu apvienības un Zviedrijas Nacionālā arhīva atļauja, jo daudzos dokumentos ir sensitīva personiska informācija.

Arhīva nozīmi uzsver arī vēsturniece Maija Runcis, kura darbojas Zviedrijas Latviešu apvienības Arhīva grupā: "Šie dokumenti pierāda, kā dzīvoja trimdas latvieši. Tajos redzams, kā tika dibinātas skolas, organizētas bērnu kolonijas, kori un teātri, kā tika uzturēta cerība par brīvu Latviju. Ja tas nebūtu dokumentos, mēs neeksistētu."

Pētniece atzīst, ka viņai pašai ar šiem materiāliem grūti strādāt emocionāli distancēti. "Es burtiski iegrimstu dokumentos. Latviešu palīdzības komitejas materiāli atklāj, cik pārdomāti, solidāri un profesionāli tika risinātas bēgļu ikdienas problēmas. Arhīvs ļauj ieraudzīt nevis abstraktu trimdu, bet konkrētus cilvēkus ar viņu izvēlēm, bažām un cerībām."

Nākamais solis – digitalizācija

Šomēnes arhīva sakārtošana noslēdzas. Kopējais projekta apjoms sasniegšot 1143 arhīva kastes. Vēl jāprecizē informācija Latvijas Nacionālā arhīva diasporas vietnē un jānodala sociāldemokrātu organizāciju fondi, kas turpmāk glabāsies Zviedrijas Strādniecības kustības arhīvā un bibliotēkā līdzās Bruno Kalniņa arhīvam.

Inese Kalniņa plāno turpināt pētniecību, gatavojot publikācijas par atsevišķām trimdas personībām Zviedrijā.

Pēc sakārtošanas nākamais lielais uzdevums būs arhīva digitalizācija. Arhivāre Inese Kalniņa skaidro, ka tas nozīmē ne tikai dokumentu skenēšanu, bet arī detalizētu aprakstu veidošanu, piekļuves noteikumu izstrādi, autortiesību un personas datu aizsardzības jautājumu risināšanu.

MAF 2026

Foto: #sif_maf2026

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".