Reklāma

Tilts savējiem. Ārzemēs gūtā pieredze pārtop uzņēmējdarbībā Latvijā: divi reemigrantu stāsti

Daina Šulca / Latvijas Avīze

2026. gada 12. jūlijs, 00:00

Klausies ziņu audio formātā

2026. gada 12. jūlijs, 00:00

Par piešķirto grantu Vineta ir iegādājusies augļu un dārzeņu žāvēšanas iekārtu "Royal Catering", kurā tagad žāvē rabarberus.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Pieredzes stāsts par Ropažu un Salaspils novadu reemigrantiem Vinetu Zālīti un Purenu ģimeni ir atšķirīgs, bet viņus vieno vēlme ārzemēs iegūto pieredzi, zināšanas un idejas realizēt Latvijā – savā uzņēmējdarbībā. Vineta 20 gadus dzīvoja Lielbritānijā. Purenu ģimenei Norvēģijā pagāja 11 gadi.

Reklāma

Pārceļoties uz Latviju, 2025. gadā viņi saņēma valsts un pašvaldības atbalstu uzņēmējdarbības uzsākšanai: Vineta Zālīte – 11 358 eiro un Sandra Purena – 4965 eiro. Lai saņemtu šo atbalstu Rīgas plānošanas reģionā, Vineta un Sandra savu uzņēmumu izveidošanā un attīstībā ir ieguldījušas tikpat savu līdzekļu, cik saņēma no valsts un pašvaldības. Abām reemigrantēm uzņēmumi ir nodibināti un jau sākuši darbību, bet aizbraukšanas un atgriešanās stāsti katrai ir atšķirīgi.

Aprūpēt cilvēkus ar dabu

Vinetai Zālītei sākotnēji bija iecere tikai uz pāris mēnešiem aizbraukt uz Lielbritāniju apskatīties, ko mūsu "laimes sprīdīši" tur dara. Viņa vēlējās arī pārmaiņas dzīvē un rast atbildes uz būtiskiem jautājumiem pati sev – kuras ir tās īstās vērtības, kam turpmāk sekot, kurā virzienā attīstīties. "Mainot vidi, es gribēju mainīt savu dzīvi," stāsta Vineta. "Bija sajūta, ka nezināmā un jaunā vietā domas varētu sakārtoties ātrāk, tāpēc 2006. gadā es aizbraucu no Rīgas un dzīves Ropažu novadā un devos uz man nezināmo Angliju."

No Ropažiem uz Mensfīldu

Mensfīldā – pilsētā Lielbritānijas vidienē – Vineta satika ļoti daudz latviešu. "Viņi mani atbalstīja. Jorkstrītas ielā dzīvoja tikai latvieši. Kopiena bija plaša un izpalīdzīga. Pirmais iespaids bija, ka cilvēki Mensfīldā ir draudzīgi un laipni, ka Anglija ir paradīze zemes virsū."

Pēc trim mēnešiem Vinetai piedāvāja pirmo darbu noliktavā, pakošanas sektorā. Tas bija kaut kas jauns un neparasts. Latvijā pirms tam viņai bija sava uzņēmējdarbība kancelejas preču tirdzniecībā, un pēdējos gadus pirms aizbraukšanas Vineta strādāja grāmatvedībā.

"Pirmais darbs Anglijā bija fiziski smags. Noliktavā ziemā bija auksti – sala rokas un kājas. Atlasītās preces vajadzēja sapakot, likt uz paletes, sasniedzot līdz pat 1500 kilogramu lielu svaru, un to visu pēc tam man vajadzēja izkustināt un vilkt," atceras Vineta. "Man nebija pastāvīga darba. To piedāvāja aģentūra, un tas nozīmē, ka darbs var būt un kādu dienu var nebūt. Nereti vajadzēja strādāt nakts maiņās. Es nepratu angļu valodu. Vajadzēja iedzīvoties starp poļiem, lietuviešiem un citiem viesstrādniekiem. Pēc pieciem gadiem biju pārliecināta, ka gribu atgriezties Latvijā, bet man piedāvāja tālāk mācīties aprūpētājas profesiju. Draugs iesaistīja latviešu tautas deju kopā "Kamoliņš", sākās sadarbība ar latviešu centru "Straumēni", kur 2011. gadā organizēju "Čikāgas piecīšu" koncertu, Jāņu festivālu un citus pasākumus, un tā es paliku Lielbritānijā."

Sirds aicinājums veselības aprūpē

Pēdējā laikā Vineta strādāja par magnētiskās rezonanses radiogrāfera asistenti Lielbritānijas slimnīcā. Viņai ir bieza sertifikātu un citu dokumentu mape, kas apliecina iegūto izglītību veselības aprūpes un medicīnas jomā un kas Lielbritānijā paver iespējas studijām universitātē. Tagad dokumenti jāpielīdzina Latvijas sistēmai.

Vineta savu nākotni saista ar veselības jomu un, atgriezusies Latvijā, decembrī Ropažos izveidoja savu uzņēmumu "Prosperis", kas ražo veselīgu un ekoloģisku produkciju – zāļu tējas un sukādes. Vēlēšanās dzīvot Latvijā, attīstīt dzīvi un darbu pie dabas Vinetai jau ir bijusi ilgāku laiku. Būdama medicīnas darbiniece, viņa par savu biznesa ideju ir pārliecināta: "Mūsu daba ir pilna ar dabiskiem medikamentiem. Lietojot zāļu tējas ne tikai ārstēšanai, bet arī profilaksei, mēs palīdzam paši sev. Man mājās visu laiku virtuvē viens plaukts ir atvēlēts tējām. Es tās vienmēr esmu vākusi, lietojusi un zinu, ko katrs augs veselībā var uzlabot vai apārstēt. Ir svarīgi zināt, ka, piemēram, pirmo pieneņu lapas, saknes un ziedi ir līdzeklis pret daudzām kaitēm, mārdadzis ārstē aknas, bet dadzis – palīdz gan aknām, gan kauliem. Rūpes par cilvēkiem – man tas ir dabiski. Vienmēr ir paticis kādu aprūpēt. Tagad domāju, ka vajadzēja studēt un kļūt par ārsti. Ārsti ir fantastiski cilvēki! Man ir doma arī Latvijā iegūt izglītību medicīnas un veselības jomā, kas, nodibinot savu uzņēmumu radniecīgā nozarē, ir kļuvusi īpaši svarīga. Vēl jānoskaidro savas studiju iespējas un prasības te, Latvijā."

Reklāma

Produkcijas pirmie paraugi jau gatavi

Vinetas Zālītes jaundibinātais uzņēmums "Prosperis" augus un ekoloģiskos dārzeņus iegūst lauku sētā Meņgelē – 60 kilometrus no Ropažiem, kas ir Vinetas īpašums. Pagaidām viņa uzņēmumā strādā viena. Zāļu tējām un sukāžu ražošanai ir izteikti sezonāls raksturs – vasara.

Par piešķirto grantu Vineta ir iegādājusies profesionālu augļu un dārzeņu žāvēšanas iekārtu "Royal Catering" par 286 eiro. Algā līdz gada beigām piešķirtā summa ir 11 072 eiro, ko Vineta iegulda arī zīmola uzlīmju izgatavošanā, produkcijas iepakojuma iegādē un citās ražošanas izmaksās. Atbalsta nosacījums, ka otrtik jāiegulda pašai. Kopējā valsts, pašvaldības un viņas pašas līdzfinansējuma summa uzņēmējdarbības uzsākšanai ir 22 716 eiro.

Vasara ir tikko sākusies, bet pirmās sukādes no jauno dzinumu priežu čiekuriem un rabarberiem ir jau gatavas. No 15 kilogramiem rabarberu Vineta ir izgatavojusi pusotru kilogramu sukāžu. Tas ir tikai pats sākums – kā jaunās iekārtas testēšana un produkcijas kvalitātes pārbaude. Priežu čiekuri, kas atgādina brūnus šokolādes dražē, ir vārīti cukura sīrupā un iesaiņoti glītās, izturīgās vācelītēs. Bagāti ar C vitamīnu, tie ir lielisks līdzeklis pret saaukstēšanos un elpceļu slimībām. Saražotas arī pirmās zāļu tējas – brūkleņu lapas urīnceļu veselībai un iekaisumu mazināšanai, vīgrieze – mieram un miegam, raspodiņi – organisma attīrīšanai. Pirmie tēju un sukāžu paraugi ir sapakoti ekoloģiskā un ļoti glītā papīra iesaiņojumā ar zīmola "Zālīšu dvēsele" uzlīmi.

"Produkcijas ražošana jāsaskaņo ar Pārtikas un veterināro dienestu, kas neiesaka jaukt un kopā kombinēt dažādas tējas, jo cilvēkiem no kādas vienas var būt alerģija," stāsta Vineta. "PVD pieprasīja arī ūdens analīzi, un, jā, tā atbilst pārtikas ražošanas prasībām. Sākotnēji savu produkciju plānoju pārdot tirdziņos un internetā. Šī brīža jaudas kaut vai vienam aptieku tīklam ir par mazu, un tam nepieciešamas vēl citas specifiskas medicīniskas atļaujas. Latvijā iecienītajām Tereško tējām ir vajadzīgais apjoms, un mēs daudzi zinām, cik labi tās iedarbojas uz veselību. Zāļu tējas ir reāls veselības garants."

Vinetai pieder četri hektāri zemes, tajā ir pļava zāļu tēju lasīšanai un sakņu dārzs, kur tiek audzēti dārzeņi sukāžu ražošanai.

Šogad plānots iestādīt ziemas ķiplokus, kas ir ļoti pieprasīti. "Visa produkcija būs manā saimniecībā un tuvākā apkārtnē izaudzēta – bez ķimikālijām un nitrātiem. Te ir ļoti atsaucīgi cilvēki, mēs sadarbojamies. Gatavošu sukādes no ogām, ķirbjiem, cidonijām un citiem dārzeņiem, augļiem. Pļavā ir daudz vērtīgu augu zāļu tēju pagatavošanai, bet ir ļoti maz laika tās salasīt – ietekmē gan lietus, gan to ziedēšana, gan īsais laiks, kad tie ir visiedarbīgākie. Es ķeru šos brīžus, kad varu darboties pļavā," stāsta Vineta. "Tējām un sukādēm vasarā noiets nav tik liels. Cilvēki izvēlas svaigo produkciju. Tas nosaka biznesa cikliskumu – vasarā ražošanu un ziemā pārdošanu."

Pie Vinetas lauku ražotnē valda neaprakstāms miers, klusums, labestība. Viensētā aug simtgadīgi ozoli, liepas un kļavas, ainavai ir reljefs un dīķa ūdenī spoguļojas mākoņi. Dabas skaistums iedvesmo. "Viss tikai sākas, tas prasa daudz laika un daudz naudas. Viegli nav. Patiesībā ir grūti, bet patīkami darboties savā vidē!" saka Vineta. "Mans enerģijas avots ir svaigais gaiss un tas, ka katru dienu atrodos kustībā. Mans dzinulis ir nodarbe, un manas produkcijas ražotne ir pļavas un dārzs."

Galds – spēļu māja vispirms meitai

Viņi iepazinās Latvijā un devās kopīgā ceļojumā uz Spāniju. Aviobiļetes bija lētākas, lidojot caur Oslo, kur dzīvoja Sandras mammas krustdēls. Lai brauciens būtu interesantāks, viņi no radinieka mājām līdz lidostai nolēma aizkļūt ar stopiem, un tā iepazinās ar lietuviešu uzņēmēju, kas darbojās celtniecībā, un viņš uzaicināja Edmundu strādāt pie sevis Oslo. Pirmais uz Norvēģiju pārcēlās Edmunds.

Reklāma

Ieteiktie raksti

Londonas latviešu skolas 2026. gada absolventi 15. jūnijā kopā ar skolotājām.

Tilts savējiem. Latviešu skolas izlaidums Londonas centrā

Lielākais Jāņu pasākums diasporā notika no 19. līdz 21. jūnijam Straumēnos, "Daugavas vanagu" fonda īpašumā Lielbritānijas vidienē.

Tilts savējiem. Jāņus svinēja visā pasaulē

Pētījums: 70% Latvijas iedzīvotāju krīzēs meklē risinājumus paši

Dažkārt seniori saņem kādus sūtījumus, apzinīgi apmaksā tos, kaut neatceras vai nesaprot, ka pa telefonu piekrituši kādu preču pārdevēju piedāvājumiem.

"Kā drīkst tā uzbāzties!" Senioriem zvana un pārdod dārgus vitamīnus — vai tas ir likumīgi?

Norvēģi novērtē latviešus

Sandra pēdējā kursā studēja tūrisma un viesmīlības vadību Baltijas Starptautiskajā akadēmijā. Viņa vēlējās iegūt praksi kādā Skandināvijas viesnīcā. Sagatavojusi CV, Sandra apstaigāja Oslo lielākās viesnīcas, atstājot par sevi ziņu reģistratūrās. "Pēc nedēļas saņēmu uzaicinājumu uz darba interviju vienā no lielākajām konferenču viesnīcām Oslo "Scandic Fornebu", kur tiku pieņemta darbā par istabeni," atceras Sandra. "Man katru dienu septiņās ar pusi stundās bija jāiztīra 22 istabiņas, un daudzās no tām bija papildu gultas bērniem. Tas nebija viegli. Biju ļoti nogurusi un brīžiem pat raudāju un nesapratu, kāpēc citas meitenes piecieš šo darbu tik daudzus gadus. Par spīti grūtībām, tomēr savu darbu darīju atbildīgi un no sirds. Tādēļ ātri tiku pārcelta strādāt publiskajā zonā un kļuvu par menedžeres asistenti, pēc tam par viesnīcas saimniecības daļas vadītāju. Tā arī paliku dzīvot un strādāt Oslo."

"Jutām, ka norvēģiem latvieši patīk un mēs esam tur gaidīti. Norvēģi vairākkārt ir teikuši, ka uz latviešiem var simtprocentīgi paļauties, ka mēs esam mierīgi un nekad neiekuļamies nepatikšanās. Mūsu mentalitātēs ir kaut kas nedaudz līdzīgs.

Dzīvojām daudzdzīvokļu mājā, kur visi kaimiņi bija tikai norvēģi, un viņu attieksme pret mums bija neviltoti pozitīva un atbalstoša. Mums bija ļoti patīkama komunikācija. Norvēģiem patīk humors. Es drīz vien viesnīcā nokomplektēju latviešu meiteņu komandu, bet Edmunds ļoti ātri gribēja atgriezties Latvijā," stāsta Sandra. Tomēr interese par celtniecību, kā arī iespēja gūt jaunu pieredzi Edmundam izrādījās pietiekami liela, lai arī viņš paliktu Norvēģijā.

Jaunās atklāsmes celtniecībā

Edmunds lietuviešu uzņēmumā nostrādāja pusgadu. Darbiniekiem tur bija slikti dzīves apstākļi. "Dzīvojot Norvēģijā, satiku vairākus latviešus, kuri ir pametuši Latviju ātro kredītu parādu dēļ. Viņi ir šķirti no ģimenēm, mēģinot sakārtot savu finansiālo stāvokli. Priecē, ka daļa no man pazīstamajiem ir jau atgriezušies," saka Edmunds.

Edmunds turpināja darbu latviešu firmā Norvēģijā. "Tur atklāju koku kā celtniecības materiālu. Pirms tam to atzinu tikai jumta pārsegumiem, jo koks ir neprognozējams, tas var plīst un liekties. Sienas Latvijā būvēju tikai no gāzbetona un keramzīta blokiem," stāsta Edmunds. "Strādājot Oslo, radās lielāka sapratne un saskare ar koku. Norvēģiem ne tikai ārējās sienas, bet arī daudzi interjeri ir veidoti no šī materiāla – ļoti populāra ir dekoratīva apdare, ko veido dēlītis pie dēlīša un pa vidu sprauga. Ja kādā mājā tika atrasts pelējums, tās daļa nereti tika nojaukta, jo tiek uzskatīta par ļoti kaitīgu veselībai. Mitruma un citi standarti Norvēģijā ir ļoti augsti. Celtniecībā, ja trūka kāda instrumenta, tas tika sagādāts tajā pašā vai, vēlākais, nākamajā dienā. Darbaspēks Norvēģijā ir ļoti dārgs, tāpēc tur viss ir tik ļoti labi noorganizēts, lai visīsākā laikā būtu vislabākais rezultāts."

Nodoms pastrādāt Norvēģijā dažus mēnešus Sandrai un Edmundam izvērtās vairāk nekā desmit gadu garumā. Viņiem patika sociālā sakārtotība, pieklājīgā sabiedrība, labās algas, kas nodrošināja labu ikdienas dzīvi un deva iespēju ceļot. "Mēs iepazinām Norvēģiju un citas Skandināvijas valstis, iemācījāmies kalnu slēpošanu un makšķerēt zivis, kuru tur patiešām ir daudz un lielas," atceras Edmunds.

Pirmā pašizgatavotā mēbele saviem bērniem

Norvēģija iedvesmoja radošām idejām. Edmunds un Sandra savai pirmajai meitiņai izprojektēja un izgatavoja galdu ar papildu elementiem, kas veica arī spēļu mājas un lietu glabāšanas funkciju. "Bērniem patīk ielīst savā namiņā, paslēpties, būt savas pasaulītes noteicējiem," atklāj Sandra. "Mūsu izstrādātajam bērnu galdam kopā ar plauktiem un atvilktnēm, kas ir piestiprināti pie sienas, ir mājas karkasa forma ar jumtu."

Tā ir kā minisekcija maziem bērniem – Edmunda roku darbs. Mēbelē ir iestrādātas lampiņas un citas detaļas, par ko bērni mēdz sajūsmināties. Izgatavošanas procesā detaļas tika pirktas veikalā "IKEA". "Mēs tur braucām četras reizes, kamēr atradām vajadzīgo," atceras Sandra, "bet tas bija dārgi un nebija īsti tas, ko mēs gribējām. Tad arī sapratām, ka ir vērts pašiem izgatavot visas detaļas."

Ražošanas iekārta Salaspilī uzstādīta

Pārceļoties no Oslo uz Salaspili un saņemot reemigrācijas valsts un pašvaldības atbalstu uzņēmējdarbības sākšanai, pērn decembrī tika nodibināts uzņēmums "Pure Wood". Pureni iegādājās Latvijā ražotu CNC koka frēzēšanas iekārtu "CNC Work" par 7750 eiro. Kopējā valsts, pašvaldības un pašu līdzfinansējuma summa uzņēmējdarbības uzsākšanai kapitālieguldījumiem ir 9930 eiro. Atlikušie 2180 eiro tiek izmantoti papildu ražošanas instrumentu un līdzekļu iegādei.

Purenu pāra privātmājas pagrabā ir izveidota neliela ražotne. Edmunds izstrādā datorprogrammu un failus koka detaļu ražošanai. "Sākumā domājām mēbeles ražot no saplākšņa atgriezumiem, kas ir lētāki, bet tik un tā veidojas jauni atgriezumi. Izdevīgāk ir no vienas saplākšņa loksnes izgatavot vienu detaļu lielākā daudzumā, ko paveic mašīna, un tad seko smalkāka apdare, kas tiek veikta ar rokām," stāsta Edmunds.

Vēl dzīvodams Norvēģijā, Edmunds savām rokām ģimenei Salaspilī jau tikpat kā pabeidza celt privāto māju, ko tagad plāno paplašināt un pielāgot lielākām ērtībām. Virtuvē uz koka galda ir atvērti bukleti ar mēbeļu krāsu paraugiem un "Pure Wood" jaunās produkcijas rasējumi. Bērnu mēbelei, par kuras nosaukumu vēl tiek domāts un kas tiks ražota lielākos apjomos, dažas detaļas, piemēram, plauktiņi vai atvilktnītes, būs krāsotas. Sandra domā par dizaina risinājumiem, krāsām skandināvu iemīļotos toņos un to, lai bērniem viņu radītās mēbeles būtu piemērotas un patiktu.

Pārdošanas sludinājums rosina ražot

Kad Purenu ģimene nolēma atgriezties uz dzīvi Salaspilī, viņi pirmo pašizgatavoto bērnu galdiņu nevarēja paņemt līdzi un ielika sludinājumu tā pārdošanai. Atsaucība un interese bijusi neticami liela – tā radās ideja par bērnu mēbeļu ražošanu. Pureniem pašiem ir divas meitas, un vecākajai meitai Elzai, pirmo reizi Norvēģijā ieraugot tēta izgatavoto galdiņu, mirdzējušas acis.

"Mēs nepazaudēsim saikni ar Norvēģiju," saka Edmunds, "tā būs pirmā eksporta valsts mūsu izgatavotajām mēbelēm."

"Es aizbraucu no Latvijas, kad man bija 20 gadi – visa pasaule atvērta jaunajam un nezināmajam," atceras Sandra. "Mamma man toreiz teica – jūs tur nekad pa īstam nebūsiet savējie. Un tā arī bija. Te, Latvijā, Salaspilī, mēs varam vairāk laika veltīt saviem bērniem, meitenēm te ir brālēni un māsīcas, visapkārt dzirdam latviešu valodu. "