Mazuļi grib pasakas. Mazuļi gavilē un saldi aizmieg, kad uzvar labais, taisnīgais un pēc nopelniem saņem ļaunais. 

Piepeši mēs visi tieši tādā pasaulē esam iesviesti. Tikai apvērstā formā. Un joprojām nepieauguši. Par laimi, mēs vēl nezinām teiku un pasaku beigas. Vai būs pēc likuma, ja dzīve nerit pēc likuma? Vai teiku tēli augšāmcelsies?

Andris Zeibots uzrakstījis teikas par Kundziņsalu, kas aizsāk izdevniecības "Dienas Grāmata" sēriju "Mūsdienu latviešu teikas un pasakas". Pirms vairākiem gadiem, kad šī ideja tika uzmesta gaisos, man tā šķita vien ēverģēlība, bet šobrīd, kad pasaule ir vēkšpēdus, pasakas šķiet spoža iespēja. Gan ieakmeņoties pamatos, gan uzvirmot nākotni. Lūk, Zeibota varoņi domā un spriež, gudro un šaubās – kā Praktiskais Divžuburu Jumītis, tā Dieviņa dēls Jānis Cerēliņš, Māte Māra un visādi pārējie latviešu folkloru kaut mazliet pabakstījušiem zināmie. Tāpat var sastapties ar pilsonības un piederības dilemmām, žurkumskaita ministrijas sēdēm, vecmāmiņu Lutausi, Čurbambāli, Pērkonu un vēl dažnedažādām parādībām, kuru vaibsti aizslīd gar acīm diendienā. Šķiet, ka latviešu literatūras kāds atzars būs ar nebijušu vektoru. Par faktu – prieks. Par nepieciešamību pēc tāda žanra vēsa konstatācija – tik tālu pasaule nonākusi.