Uz valodu — caur cilvēka prizmu, Saruna ar filoloģijas doktori Sanitu Martenu

"Ar savu grāmatu gribu uzsvērt, ka daudzvalodība nav trūkums," saka Rīgas Tehniskās universitātes Rēzeknes akadēmijas profesore lietišķajā valodniecībā un filoloģijas doktore Sanita Martena. Gada sākumā klajā nākusi viņas grāmata "Valodu jauda: no ģimenes līdz sabiedrībai" ("Jānis Roze"), kas mudina vērīgāk ielūkoties Latvijas valodu ainavā un izprast, kā cilvēki Latvijā un latvieši diasporā lieto valodas, redz un izjūt ar valodu saistītos jautājumus.

Grāmatā ir daudz citātu un piemēru no reālās dzīves – interviju fragmenti, dažādi pieredzes stāsti, tajā skaitā arī tavas ģimenes piemēri.

S. Martena: Ir speciālisti, kas pēta savu bērnu valodu, bet mēs ar vīru, kurš arī ir valodnieks, viens otram apsolījām, ka to nedarīsim. Bet es domāju, ka, rakstot grāmatu, varu justies brīvi, tādēļ esmu iekļāvusi ģimenes izteikumus. Kad cilvēki runā par valodu, mēs redzam, ka tā nav atrauta no dzīves, ka tas ir par viņa paša dzīvi, sāpēm, mīlestību, šķiršanos, emigrāciju. Uz valodu mēs skatāmies caur cilvēka prizmu. Šie piemēri spilgti ilustrē, ka valoda ir maza daļa no cilvēka dzīves, bet liela daļa no viņa identitātes. Mani piemēri nav tāpēc, lai tos izmantotu piemēram, tie ir tādēļ, lai pieteiktu kādu tematu vai spilgtāk ilustrētu konkrēto domu. Kad cilvēkiem daudz ko stāsti teorētiski, varbūt ne vienmēr ir viegli saprast, bet, pasakot dažus piemērus, uzreiz ir skaidrs.

Tu aicini lasītāju daudzvalodību aplūkot kā normālu procesu, atgādinot, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda.

Kad Latvijā dažreiz dzirdam kritisku nostāju pret citām valodām, tad izliekamies, ka dzīvojam tikai vienas valodas vidē. Bet tā nav. Uzskatu, ka diezgan daudzi no mums, dokumentējot, ko kurā valodā darījuši, pamanītu, ka, piemēram, kādam atbildēja angļu valodā, lasīja sižetu angliski vai vāciski, vai krievu valodā, vai ukraiņu valodā, pat ja ikdienas dzīve daudziem Latvijā vairāk notiek latviešu vai latgaliešu valodā. Daudzvalodība ir mums visapkārt, bet, kad mēs par to runājam, visu laiku redzam citas valodas kā šķērsli labai latviešu valodai. Un tad ideoloģiski izskatās, ka daudzvalodība ir trūkums. Ar savu grāmatu gribu uzsvērt, ka daudzvalodība nav trūkums. Zinu vairākas valodas, un tas nav trūkums. Tā ir milzīga bagāža, kas palīdz piekļūt daudzveidīgam saturam vai izdzīvot kultūras notikumus, noskatīties filmas, ļauj sazināties, esot citās valstīs.

Nav produktīvi cīnīties pret citu valodu, lai iestātos par kādu savu valodu. Mums drīzāk vajadzētu saprast, kādēļ šiem cilvēkiem ir noraidoša attieksme pret latviešu valodu. 

Grāmatā stāstu, cik būtiski ir skolā vai bērnudārzā profesionāli izmantot dažādas pieejas, kā rosināt bērnu runāt citā, ne tikai viņa dzimtajā valodā, proti, latviešu valodā, bet caur šo pozitīvi emocionālo vidi. Tādā veidā ejam uz harmonisko daudzvalodību. Šobrīd izskatās, ka tā asociējas ar kaut ko ļoti konfliktējošu un izskaužamu.

Jāatceras, ka cilvēkam ir ļoti sāpīgi, ja visu laiku tiek aizskarta viņa identitāte, kad kādas valodas pareizuma līmenis visu laiku tiek vērtēts caur viņa dzimtās valodas negatīvo ietekmi. Ja cilvēkam visu laiku atkārto, ka cita valoda viņam ir slikta tieši dzimtās valodas dēļ, nav jābūt valodniekam vai pētniekam, lai saprastu, ka tas cilvēkam ir sāpīgi. Tāpēc rosinu caur grāmatu aplūkot daudzvalodību vai vairāku valodu zināšanas un iespējas tās lietot kā kaut ko pozitīvu un produktīvu. Nevis cīnīties pret, bet meklēt iemeslus, kāpēc kādam nesanāk vai kāpēc kāds negrib apgūt latviešu valodu. Ir būtiski skolā latviešu valodas stundās bērniem un jauniešiem mācīt ne tikai valodu, bet arī lingvistiskās attieksmes veidošanu, runāt ar viņiem gan par etnisko, gan pilsonisko identitāti, ka tās var draudzīgi sadzīvot kopā.

Grāmatā mini piemērus no skolēnu teiktā, ka viņi vēlētos, lai skolotājs mācību stundā "piešķir nozīmi viņu balsij", un aktuāls ir jautājums, kāpēc skolotāji "negrib būt atvērti visādiem jautājumiem".

Tā nav skolotāju neprofesionalitāte. Viņi jūtas nedroši, jo ir grūti runāt par šādiem valodas un sabiedrības jautājumiem. Varbūt studiju laikā nav tik daudz runāts par tādiem sociolingvistikas jautājumiem, kā vērtēt valodu, valodas simbolisko, pragmatisko nozīmi, ka ir valsts valoda un valodas tiesības un pienākumi, ka, ja tev ir tiesības mājās runāt dzimtajā valodā, tad ir pienākums labi iemācīties valsts valodu.

Šis ir viens iemesls, kādēļ skolotāji jūtas nedroši savā jomā runāt par valodas un sabiedrības jautājumiem. Bet otrs iemesls, manuprāt, ir saistīts ar politisko korektumu. Ja skolotājs kaut ko pasaka un skolēni šo ziņu aiznes mājās, tad vecāki raksta medijiem. Valodas jautājums Latvijā ir ļoti sensitīvs. Skolotāja nedrošība varētu būt balstīta tajā, ka viņi nav tik izglītoti par valodas, sabiedrības un politikas jautājumiem, nezina, kā par to runāt politiski korekti, neaizskarot nevienu, bet tajā pašā laikā nebaidoties diskutēt.

Runājot par valodas tēmu, tu uzsver lasīšanas lielo nozīmi cilvēka attīstībā. Daloties savā pieredzē, stāsti par dialoģisko lasīšanu – lasīt bērnam un lasīt kopā ar bērnu.

Tas bija tik interesanti – lasījām ar jaunāko dēlu, intuitīvi izmantojot šādu lasīšanas veidu. Pēc tam par to izlasīju teorētiskajā literatūrā. Jā, man tas bija intuitīvi – jutu, ka bērnam jāļauj par lasīto daudz jautāt. 

Kad biju jaunāka, man likās, ka galvenais mērķis ir izlasīt grāmatu līdz galam, tad lasīt nākamo, tomēr ļoti būtiska ir sarunāšanās par izlasīto. Ģimene ir pirmā vieta, kur sākas lasītprasmes attīstīšana. 

Ja bērns jautā, tas nozīmē, ka viņam nav skaidrs konteksts, viņš to nav piedzīvojis. Kad bērns jautā, viņš, pirmkārt, attīsta valodu, jo jautājums nozīmē, ka viņš ir klausījies to, ko tu lasīji priekšā. Kad stāsti, viņš uzbur bildes, kontekstu, var vizualizēt, viņam ir vieglāk tālāk saprast lasīto, jo tu esi aizpildījis robu par to kontekstu, kura viņa dzīves pieredzē vēl nav.

Kopā lasīšana gan ietekmē bērna valodas attīstību, gan arī stimulē bērna vēlmi vairāk lasīt, jo viņš var vizualizēt dzirdēto. Ja viņš nevar vizualizēt, tad tas mazina lasītprieku. Ar šādu kopā lasīšanu veidojas mammas un bērna vai tēta un bērna attiecības. Ir šī emocionālā saikne, jo mēs esam kopā, nevis katrs savā ekrānā. Kad ar bērnu runājam par grāmatu, nevis par ierastām ikdienas norisēm, tad mums ir jāizsakās par jaunām lietām, vietām un jēdzieniem. Notiek pieredzes paplašināšana un jaunu vārdu ienākšana bērna vārdu krājumā.

Izdevumā viena nodaļa veltīta diasporas latviešu stāstiem. Kādi ir būtiskākie secinājumi par latviešu valodas saglabāšanu diasporā?

Latviešu valodu nodot tālāk nākamajām paaudzēm diasporā – tas ir milzīgs darbs, ko paveic vecāki. Līdz šim domāju, ka vecāki nodod bērniem latviešu valodu un māca to, bet pēc saviem pētījumiem esmu secinājusi, ka caur bērniem vecāki paši attīsta savu latviešu valodu, jo viņi pērk jaunas grāmatas latviešu valodā, skatās, ko piedāvā, piemēram, Latviešu valodas aģentūra. Viņi sev atjaunina informāciju, ir spiesti būt jaunajā, aktuālā laika latviešu valodā, lai iemācītu to saviem bērniem.

Vecākiem nepietiek atbalsta, ko darīt tad, ja bērns viņiem neatbild latviešu valodā. Jāatceras, ka arī tad, ja viņš tev atbild mītnes zemes valodā, uzturi sarunu latviski. Esmu pārliecināta – ja bērns atbild vai ar jums sāk runāt citā valodā, lai noturētu latviešu valodu, ir svarīgi, ka vecāki turpina runāt latviski un nepārslēdzas uz citu valodu. Tādā veidā bērns vismaz attīsta receptīvās valodas prasmes – pat ja viņš atbild citā valodā, tas nozīmē, ka viņš saprot, ko mamma saka latviski. Kad būs nepieciešamība, tad šīs pasīvās latviešu valodas zināšanas viņš varēs viegli pārvērst aktīvajās zināšanās.

Grāmatas izskaņā ir publicēti deviņi valodas dzīvotspējas noteikšanas kritēriji. Izpētot tos, secināji, ka latgaliešu valodai joprojām ir nepieciešams valsts atbalsts.

Būtisks valodas dzīvotspējas noteikšanas kritērijs ir lingvistiskā attieksme. Šobrīd skolās bērni var izvēlēties mācīties latgaliešu valodu, bet, ja viņi vai vecāki to nevēlas, tad mums ir jāstrādā ar vecākiem. 

Padomju laikos, bet arī vēl pirms tam, Ulmaņa autoritārajam režīmam nākot pie varas, attieksme pret latgaliešu valodu tika sabojāta, radot iespaidu, ka tā ir kaut kas mazāk vērtīgs. 

Valodas prestižs ietekmē lingvistisko attieksmi, valodai nav prestiža, ja tā ir mājas valoda, tikai baznīcas valoda, ja citās jomās ārpus mājas to nelieto. Jo plašāka gamma ir valodas lietojumam ārpus privātās sfēras, jo vairāk cilvēkiem mainās lingvistiskā attieksme, viņi redz, ka valodai ir prestižs, ka šajā valodā jebkurā kontekstā var pateikt jebko.

Runājot par latgaliešu valodu, tās attīstībai palīdz dažādas tehnoloģijas, piemēram, Rīgas Tehniskās universitātes Rēzeknes akadēmijas un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta izveidotais mūsdienu latgaliešu runas korpuss "MuLaR". Grāmatā vēlējos pateikt, ka daudz kas ir sasniegts ar latgaliešu valodas attīstību, bet ir diezgan daudz, ko mēs varētu darīt, lai šī valoda neizzūd. Pirmkārt, valodas lietojums ārpus mājas, ieskaitot medijus, jo tiem ir liela loma prestiža paaugstināšanā vai pazemināšanā. Man, piemēram, medijos pietrūkst pozitīvu stāstu par latgaliešiem diasporā. Es gribētu, lai mēs paskatāmies uz valodu caur daudzveidīgākām prizmām, nekā ikdienā to redzam medijos.

Valodas vērtība pieaug, ja tā tiek lietota daudzveidīgos kontekstos – gan formālā, gan neformālā vidē –, un to var novēlēt latgaliešu valodai. Šis prestiža jautājums ir ļoti svarīgs valodas saglabāšanā un attīstībā.