Kad prese bija brīva kā nekad. Kādi bija latviešu drukātie mediji trakajos deviņdesmitajos?

"Noplokot atmodas eiforijai un atjaunojot Latvijas neatkarību "de facto", būtiskas pārvērtības skāra arī latviešu presi – brīvā uzņēmējdarbība, privatizācija, peļņas iespējas un kraha draudi preses izdevējus ietekmēja tikpat lielā mērā kā citu nozaru uzņēmumus.

Pirmajā neatkarību atguvušās Latvijas desmitgadē ceļu pie lasītājiem sāka vairāki jauni preses izdevumi, bet vienlaikus daudzi vārdi no periodikas reģistriem pazuda. Šajā grāmatā atrodams gan divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados ar preses izdošanu saistīto notikumu izklāsts, gan tajā laikā presē strādājošo atmiņu stāsti." Tā grāmatu "Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos" pieteikuši izdevēji. Izdevuma sastādītāji – Voldemārs Hermanis, Ēriks Hānbergs, Osvalds Zebris.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi ir laiks, kad omonieši ieklupa Preses namā un redakcijas bija spiestas meklēt patvērumu citviet, kad laikrakstu tirāžas sasniedza neatkārtojamus rekordaugstumus, kad iznāca simtiem raibas tematikas drukas izdevumu, kad cilvēki kāri tvēra jaunumus, lasot rīta un vakara avīzes, kad "prese bija brīva kā nekad" un avīžniecība piedzīvoja zelta laikmetu.

Atmiņās par šo laikposmu grāmatā dalās bijusī "Atmodas" redaktore Elita Veidemane, "Latvijas Jaunatnes" žurnāliste Inta Briede-Lehmusa, "Latvijas Jaunatnes", vēlāk "Dienas" ekonomikas komentētājs Guntis Rozenbergs, "Rīgas Balss" žurnālists Oļģerts Tipāns, žurnāla "Avots" redaktors Aivars Kļavis un citi autori. "Latvijas Avīzi" (toreiz "Lauku Avīze") pārstāv Andris Grīnbergs, Ilze Būmane un Pēteris Leiškalns.

"Noteikti tas bija zelta laikmets latviešu avīžniecībai. Presei nebija īsti arī konkurentu. Internetu nepazina, sociālo tīklu nebija, citiem kanāliem arī nepieslēdzās." Tā deviņdesmitos gadus vērtē grāmatas "Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos" veidotāji.

Foto: Publicitātes

Īstie vaininieki pie atmiņu krājuma iznākšanas tagad atkal satikās "Latvijas Avīzes" redakcijā – idejas motors, bijušais "Neatkarīgās Cīņas" (vēlāk "NRA") redaktora biedrs Ēriks Hānbergs, galvenais materiālu apkopotājs, "NRA" starptautisko notikumu nodaļas vadītājs Voldemārs Hermanis un abu veterānu jaunākais palīgs, kurš darba gaitas presē uzsāka tā sauktajā "Necīņā", Osvalds Zebris. Satikās tāpat kā toreiz, pirms trijiem gadiem, kad vakarēja Ērika Hānberga viesmīlīgajā namā un sprieda, ka deviņdesmitie jāatceras.

Ē. Hānbergs: Īstais impulsētājs bija "NRA" bijušais komercdirektors, trešais kolēģis Jakubāna (Andris Jakubāns (1941.–2008., noteiktu laiku bija laikraksta "Neatkarīgā Cīņa" galvenais redaktors; – Red.) un Hānberga kompānijā Mihails Soifers, kurš gribēja atcerēties trakos deviņdesmitos, kā sāka un kā varēja pastāvēt pirmā lieltirāžas privātā avīze "Neatkarīgā Cīņa". Diemžēl Miša aizdevās mūžībā, un viss pārtrūka. Soifera doma bija arī iesaistīt visus tālaika preses izdevumu pārstāvjus, lai rakstītu atmiņas. Tomēr ar citu domubiedru atbalstu ideja tika uzturēta – un trijatā satikāmies pirms gadiem trim, pārstāvot dažādu paaudžu skatījumu. Norunājām sākt veidot grāmatu saturiski un piesaistīt autorus.

Kādai auditorijai domāta grāmata, kam varētu interesēt žurnālistu piedzīvotais pirms trīsdesmit gadiem, ja avīze būtībā ir viendienīte?

V. Hermanis: Kāds redaktors teicis – avīze dzīvo vienu dienu, bet labi raksti krietni ilgāk.

Osvalds Zebris: "Uzskatu, informācijas pārbagātības klāstā ir un būs svarīgi, ka ir kāds, kam uzticies un kas izvelk pārbaudītu esenci par pasaulē būtiskajiem notikumiem."

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

O. Zebris: Auditorija ļoti liela, un lasītāju skaits varētu iet tikai plašumā. Pirmajā brīdī var šķist, ka interese par izdevumu būtu žurnālistiem, fotogrāfiem, tiem, kas dzīvojās pa Preses namu, bet nav nejaušība, ka šodien kino, teātris, citas mākslas pievēršas deviņdesmito atspoguļošanai. Jaunajai paaudzei šis pārmaiņu laiks ir nesaprotama abstrakcija ar lielu vēlmi izzināt. Manai meitai astotklasniecei Džemmai ir pilnīgi nesaprotami, kā bija iespējams dzelzs priekškars, nebrīve, un kā viss mainījās. Prese ir parādība, un avīze šodien kļūst par eksotiku jauniem cilvēkiem, līdz ar to kombinācija – laikraksti plus deviņdesmitie – ir kaut kas savdabīgs un saistošs jauniešiem, kurus interesē pasaulē notiekošais.

Ē. Hānbergs: Tagad visgrūtākais ir ne tikai par presi, bet par lauksaimniecību un ekonomiku pastāstīt nākamajām paaudzēm – kā tas bija. To piedzīvoju, tiekoties skolā, kur biju aicināts stāstīt par prozu un romāniem. Kad minēju, ka esmu daudz rakstījis kolhozu literatūru, skolotāja atvainojās, ka pārtrauc, un teica – Hānberga kungs, vispirms izstāstiet audzēkņiem, kas ir kolhozs. Tā uz katra soļa. Braucu ar paziņu ģimeni mazajā busiņā. Pie horizonta, ļoti tāli, izlaisti jaunlopi. Meitenīte ierunājas – mammu, kāpēc tur tik daudz suņu? Meitiņ, tie taču teļi! Seko nākamais jautājums – un kas ir teļi?

V. Hermanis: Pamata lasītāji grāmatai būs mūsu kolēģi, laikabiedri, bet domāju, pastiprināta interese būs politiķiem, kuri pirms trīsdesmit gadiem bija uzgājuši uz tribīnes un vēl šodien darbojas. Vēl lielu publikas uzmanību pirms vairākiem gadiem saistīja "Jumavas" izdotais interviju krājums "Tikai Jakubānam un Hānbergam". Tas man bija profesionāls atspēriena punkts, lai diezgan viegli ieietu ritmā, līdzveidojot "Trakos preses deviņdesmitos".

Ē. Hānbergs: Tā kā Voldemārs pieskārās mūsu daudzskaitlīgām intervijām, tad 

bijām pirmie, kas pasludināja – ja Saeimas deputātu kandidāti grib priekšvēlēšanu interviju Jakubānam un Hānbergam, takse ir 1000 latu. Par to mūs ļoti kritizēja konkurenti "Dienā", ka ņemam kukuļus. 

Bet bija tā, ka vai nu partijas pārskaitīja naudu avīzes kontā, vai kandidāti nāca un nolika uz galda aploksni. Palūdzām kasieri, lai iegrāmato. Zemnieku savienības pēdējā brīdī pieteiktajam Guntim Ulmanim atteicām – viss aizņemts. Kad Ulmani ievēlēja par prezidentu, mēs ierodamies intervēt, bet viņš pavelk uz zoba – tagad jūs nākat, bet, kad es gribēju runāt, mani nepieņēmāt. Jakubāns atteica – tad jūs nebijāt prezidents.

Aprakstāt, ka līdzstrādniekus "honorārējāt" ar cukura kilogramiem un kartupeļiem. "Lauku Avīzē", lai pasargātos no milzu inflācijas, vienubrīd daļu algas stabili izmaksāja piecos kilo gaļas kūpinājumu...

Ē. Hānbergs: Pirmā lieltirāžas privātā avīze nevarēja iznākt bez ekonomiskā dopinga. Tā kā tolaik biju akciju sabiedrības, bijušā kolhoza "Tēvzeme" līdzdalīgs, ierosināju, vai saimniecība varētu atbalstīt, un tā "Neatkarīgā" kļuva kolhoza sastāvdaļa. Mums bija pieeja naudai, deficītai degvielai un ar Mišas Soifera ekonomista talantu sagādātiem cukura maisiem darbinieku prēmēšanai. Darbinieku rīcībā bija arī nodots kartupeļu lauks. Kad ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš izdeva grāmatu "Biju biedrs, tagad kungs" sērijā "Jakubāna–Hānberga bibliotēka", vienojāmies par aprēķināto honorāru – tik daudz degvielas no saimniecības "Tēvzeme" krājumiem, lai ar vieglo mašīnu brauktu divus gadus. Runājot par konkurenci, padomju gados katram bija savs apcirknītis, iedalīti štati, finansējums. Konkurēšana bija labsirdīgi labvēlīga. Neatkarības laikā, kapitālismā tā pārtapa citādā izpausmē, uz būt vai nebūt robežas. Ja ir tirāža un maksā lasītāji, pastāvēsi, ja ne, konkurenti noēdīs.

Deviņdesmito gadu prese bija ietekmīgs publiskās domas veidotājs, pareizā toņa noteicējs, nereti politiskās darba kārtības virzītājspēks, reāli saucama par ceturto varu. Avīžu bija daudz, kioski uz katra stūra, pēc laikrakstiem stāvēja rindas.

V. Hermanis: Noteikti, tas bija zelta laikmets latviešu avīžniecībai, kā grāmatā uzsver profesore Vita Zelče. Latvietis, kas pieradis pie tradicionālā kalendāra, pieradis lasīt sava novada avīzi un ilgus gadus iemīļoto centrālo izdevumu, tolaik ļoti novērtēja presi. Nebija īsti arī konkurentu. Internetu nepazina, sociālo tīklu nebija, citiem kanāliem arī nepieslēdzās, neuzticējās. Avīzes parādījās, grima, mainīja nosaukumus. "Lauku Avīze", sākotnēji nedēļraksts, mainījās uz "Latvijas Avīzi" (nosaukums mainīts 2003. gadā; – Red.), iznākot biežāk un biežāk, līdz kļuva dienas laikraksts. "Neatkarīgā Cīņa" pārtapa par "Neatkarīgo Rīta Avīzi", bet "Padomju Jaunatne" par "Latvijas Jaunatni", vēlāk – līdz pat avīzes noslēgumam – "Labrīt!", kad daļa kolektīva pievienojās "NRA". Tas bija ieguvums mums, jo kolektīvs papildinājās intelektuāli un profesionāli.

Voldemārs Hermanis: "Ierindosim pie optimistiem tos, kas joprojām vēlas lasīt avīzes un meklē nopietnu lasāmvielu grāmatās. Šis slānis nav liels, bet man ir maza cerība, ka tādi ir arī jauno cilvēku vidū."

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Ē. Hānbergs: Vēl bija sabiedrības interese, jo varēja atļauties rakstīt visu, ko grib un dažādākajā veidā. Nebija absolūti nekādas cenzūras, un tas lasītājus magnetizēja.

O. Zebris: Domāju, 90. gados avīzēm bija liela loma, svars un piekrišana tāpēc, ka cilvēkiem bija ļoti vajadzīgas autoritātes, kam gribētos uzticēties. Avīze bija perfekta platforma, kur autoritātei satikties ar lasītāju. Varēja caur radio, televīziju, bet lasot veidojās personīgāks, emocionālāks kontakts. Ja tevi uzrunā Regīna Ezera vai kāds no "NRA" aptaujā izvēlētā "Sirdsapziņas parlamenta" – tas palīdz orientēties milzu pārmaiņās apjukušiem ļaudīm, skaidro, kāda būs mūsu valsts un kur tā iet.

Jau toreiz iezīmējās pretstāvēšana, kāda arī ir mūsdienās. Bija konservatīvāku uzskatu avīzes un liberālās. Jaunais žurnālists Zebris toreiz atstāja sirsnīgo, tēvišķo "Necīņu" un pārgāja modernās, demokrātiju uzraugošās "Dienas" rindās.

O. Zebris: Biju ļoti jauns cilvēks, un "Neatkarīgā" bija mana pirmā nopietnā darbavieta. Tas laiks liekas romantisks un pilnīgi nesaistīts ar grupu interesēm vai politiskiem strāvojumiem. Ienāku zaļš gurķis pie vienaudžiem reportieriem redakcijas ziņu nodaļā. Pamazām apgūstu iemaņas rakstīšanā, baudu kolektīva labvēlību, kas mani pieņem atplestām rokām un ierauj Preses nama bohēmā. Pārejot uz "Dienu", sapratu citādi, ko nozīmē būt žurnālistam. 

Paliek prātā, ka "Necīņā" bija kā labvēlīgi noskaņotā ģimenē, kurpretī "Dienā" augsti profesionāla, bet daudz vēsāka gaisotne. 

Abas vietas daudz man devušas, nenožēloju, ka strādāju vienā un otrā. Bet tikai tagad apzinos, ka bija kādi ietekmes spēki, orientācijas un ievirzes, pastāvēja savstarpējās rīvēšanās.

"Dienas" bijušo šefredaktori Sarmīti Ēlerti tagad neaicinājāt grāmatas autoru pulkā?

V. Hermanis: Sarunas ir bijušas. Tika uzrunāti vairāki tālaika vadoši preses cilvēki, arī redaktori. No dažiem bija izvairība. Acīmredzot kaldina savu variantu.

Ē. Hānbergs: Mūsu un arī lielākās daļas preses izdevumu kolēģu pamatprincips bija publicēt visus viedokļus, lai nekas nepaliktu aiz kadra. Pirms vēlēšanām reportējām pat no lasītāju neiecienītāko partiju birojiem un devām vārdu katram. Tas noturēja avīžu popularitāti, vairoja uzticēšanos, jo lasītāji uzzināja visus viedokļus. Vēlāk, iezīmējoties ekonomiskām, politiskām interesēm, skaidri parādījās attiecīgo partiju un ekonomisko grupējumu ieinteresētība. Centāmies noturēties pretī. Kad jutām, ka nevaram ar vispusību noturēt lasītājus, krītas metiens, nolēmām pārdot laikrakstu "NRA", izstāties no konkurences cīņas.

"Noteikti tas bija zelta laikmets latviešu avīžniecībai. Presei nebija īsti arī konkurentu. Internetu nepazina, sociālo tīklu nebija, citiem kanāliem arī nepieslēdzās." Tā deviņdesmitos gadus vērtē grāmatas "Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos" veidotāji.

Foto: Publicitātes

Tas saucas – pār presi sāka krist oligarhu ēna.

Ē. Hānbergs: Tā var teikt un arī – politisko līderu ēna. Kamēr bijām popularitātes vilnī, gan Jakubānu, gan Hānbergu aicināja uz partijām. Ielūdza uz privātām pārrunām, piedāvāja konkrētas summas, lai ejot sarakstos un par deputātiem.

V. Hermanis: Vienās vēlēšanās uz Saeimu kandidēja četri "NRA" darbinieki, piemēram, Juris Putriņš tēvzemiešu listē. Tai ziņā nebija nekādu apaušu un novērtēju man kā ārpolitisko notikumu vērotājam doto brīvestības iespēju, ka vari izpausties un nav norādes, ko un kā darīt. Neviens man neteica par katru cenu sasist Jorgu Haideru, tālaika austriešu labēji radikālā spārna uzlecošo zvaigzni, kā varbūt bija citos izdevumos.

Ē. Hānbergs: Runājot par sava veida personību pielūgsmi, pēc Rucavas vidusskolas direktora Edvīna Šnipkes ierosmes veidojām "Sirdsapziņas parlamentu". Tūkstošiem lasītāju rakstīja vēstules, balsoja, līderos izvirzījās visā Latvijā pazīstamas kultūras personības un politiski aktīvie cilvēki, Raimonds Pauls, Māra Zālīte vai Visvaldis Lācis. Kopsavelkot un aicinot kopā ievēlētos, noskaidrojās, ka pirmajā reizē neviens tautas uzticību nopelnījušais līderis nebija spējīgs ekonomiski pateikt, kas īsti jādara. Tāpēc radās doma, ka šis parlaments var pastāvēt blakus Saeimai ar iebalsotiem juristiem un ekonomistiem kā sirdsapziņa, kā ideju ģenerators. Varbūt šī doma tagad noder režisoram Alvim Hermanim – radīt tautas pārstāvju pulsāciju, kas politiku un ekonomiku satur kopā ētiski un estētiski.

Nu avīžu slava ir dziestoša. Kad pēdējoreiz viesojāmies pie bijušā "Lauku Avīzes" redaktora Voldemāra Krustiņa (1932.–2020.), atzīmējot viņa dzimšanas dienu, metrs teica – drukātais vārds nezudīs, cilvēki lasīs, pirks un abonēs laikrakstus. Ar katru gadu tas plēnējis, redzam, ka avīzes lasa vai nu kungi jūsu gados, vai dīvaiņi, kam patīk sākt rītu, pie kafijas pārlapojot svaigāko avīzes eksemplāru. Tāpat redzam galveno iemeslu, kādēļ avīžu lasītprakse iet zudībā. Agrāk, iekāpjot sabiedriskajā transportā, braucēji atšķīra avīzi, tagad visi kā viens izņem mobilos.

O. Zebris: Esmu nelaiķa Krustiņa pusē. Lai arī tendences apliecina pretējo, esmu pārliecināts, ka Stokholmā, Berlīnē, Madridē ik rītu varētu vērot ne tos jaunākos, bet pieredzējušākus kungus ar avīzēm rokā. Labi, manis minētās ir lielas valstis, stipras ekonomikas, tomēr dienas avīžu institūts tur pastāv. Uzskatu, informācijas pārbagātības klāstā ir un būs svarīgi, ka ir kāds, kam uzticies un kas izvelk pārbaudītu esenci par pasaulē būtiskajiem notikumiem. Pretējā gadījumā informācija jālasa pa druskai, skatoties jūtūbē, feisbukā, meklējot un no visa kaut ko secinot. Varbūt tas brīdis nav pienācis, bet, iespējams, informācijas plūsmai jākļūst vēl lielākai un neaptveramākai, lai rastos pieprasījums, kad tev žurnālists vai redaktors koncentrētā veidā pasniegtu objektīvas ziņas drukātā vai elektroniskā formātā.

Interneta dominēšanai saskatāmi negatīvi rezultāti – cilvēki kļūst nezinoši, slikti informēti, samazinās vārdu krājums, virsrakstu lasīšana ved pie virspusējības, nespējas analizēt.

Ē. Hānbergs: Liekas, tas ir saistīts ar lasītprieku un ieinteresētību lasīt vispār. Būtu jāpadomā, kā veicināt gan grāmatu, gan avīžu lasīšanu, jo elektroniskais lasīšanas veids sašaurina vajadzību lasīt dziļākus tekstus. Paviršība un lakonisms nogājis tiktāl galējībā, ka, esmu dzirdējis stāstām vecākus un skolotājus, skolēni jau no mazotnes necieš un ar grūtībām panes garāku lasāmgabalu par pussprīdi. Tikko garāks par pussprīdi, tā ir pagalam. 

Tas var kļūt par nācijas katastrofu, ja cilvēku uztvere sašaurināsies tik ļoti, ka spēs apgūt elementārākās uzziņas, bet valodas krāšņums, vārdu daudzveidība pamazām izzudīs.

Tuvojamies katastrofai, ko paši neapjēdzam, ka sabiedrība kļūst analfabētiskāka. Skolēni, jaunatne nezina, kas notiek sabiedrībā, izpratne par latvisko vidi ir ļoti plakana.

Lepojamies, ka deviņdesmitajos gados bijām brīvi, neatkarīgi un neuzpērkami, taču mūsdienās mediji spiesti piestaigāt uz valdības fondiem ar pastieptu lūdzēju roku. Kā raugāties uz viedokli, ka tādējādi masu informācijas līdzekļi ir varas nopirkti un apmaksāti?

V. Hermanis: Savulaik pats biju nevalstiskā organizācijā "Latvijas miera kustība", vidi iepazinu un apguvu spēles noteikumus, kādi bija 90. gados. Nebūtu gluži pareizi sekot Donaldam Trampam, kurš aicina noslaucīt visas pēc kārtas, bet, ja nevalstiskās biedrības un mediji sāk baroties no viena avota, kopēja rezervuāra, tad, dabiski, tādā veidā arī pozicionējas. Tas jau ir apšaubāmi. Tā vietā, lai pasludinātu sevi par sabiedrības vienotājiem, būtībā cilvēkus sašķeļ. Ja nosauc pretēja viedokļa paudējus par "konserviem", Kremļa aģentiem un tumsoņām – tas ir necienīgi. Savulaik diskusijas kultūra bija daudz labāka, izvērstāka, argumentētāka. Viktors Avotiņš – visu cieņu vienam no spilgtākajiem publicistiem – reiz publiski paziņoja: man un Hermanim ir atšķirīgs skatījums, kā izturēties pret krievvalodīgajiem Latvijā, bet darīja to sev raksturīgajā solīdumā. Ja nevalstiska organizācija mūsdienās manifestējas ar vienpusēju viedokli, strīpojot citādas domas, man tas nav pieņemami.

Ē. Hānbergs: Esmu daudzām personībām jautājis, kā ekonomiski uzturēt neatkarīgu avīzi, televīzijas kanālu vai radiostaciju, kuriem būtu naudas papilnam, un varētu drukāt, raidīt, pētīt un rakstīt, kā vien vēlas. Neviens nav devis atbildi, kas būtu šis uzturētājs.

V. Hermanis un O. Zebris: Ērik, nav tāda!

Ē. Hānbergs: Izrādās, nav... Kad biju līdzdalīgs Kultūras fondā, kuru vadīja Imants Ziedonis, parādījās dzeltenā prese, žurnāli, un Imanta ideja bija, ka pretmetam vajadzētu radīt kulturālu, vispusīgu laikrakstu. Tādu radījām, bet ātri vien tas nogrima, jo cilvēkus interesē intrigas, sensācijas, aizkulises. Jārosina, kas var atbildēt uz neatbildamu jautājumu, kas mūsdienās finansēs absolūti neatkarīgu Latvijas preses izdevumu.

"Noteikti tas bija zelta laikmets latviešu avīžniecībai. Presei nebija īsti arī konkurentu. Internetu nepazina, sociālo tīklu nebija, citiem kanāliem arī nepieslēdzās." Tā deviņdesmitos gadus vērtē grāmatas "Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos" veidotāji.

Foto: Publicitātes

O. Zebris: Varu pateikt atbildi. Ja būtu četras piecas reizes vairāk iedzīvotāju Latvijā. Desmit miljoni latviešu, no kuriem kādi procenti vēlas lasīt un pirkt preses izdevumus. Man ir cerība uz kontrkultūru jauniešos. Esmu bijis vairākos grāmatu tirgos, un Leipcigā melnā ģērbti jauni cilvēki šņorzābakos – var redzēt, ka ir pret visu pastāvošo iekārtu, – uzsvērti, nevis kaktiņā sēž tramvajā un lasa grāmatu. Hopā, jūs ar mobilajiem, es ar grāmatu. Tas var ieiet modē! Ir cilvēki, kam patīk būt dīvainiem, un dīvainības nereti top stilīgas. Nezinu, vai mūsdienās ir iespējams radīt pilnīgi neitrālu izdevumu. Es vēlētos, lai cilvēks, abonents vai lasītājs izraksta avīzi, kurā atrod savus domubiedrus, kuri iestājas par tām vai citām vērtībām, avīze tās atbalsta, un tā tad ir manējā. Nav atceļami žurnālistikas pamatprincipi par viedokļu dažādību, taču ideoloģiskajam uzstādījumam jābūt skaidram. Man preses nākotne nerādās tumšās krāsās.

Ē. Hānbergs: Esmu domājis un mēģinājis formulēt, kas ir neatkarība? Manuprāt, atļaušanās un savaldība. Varētu būt tāda līdzsvarota avīze, jo vai nav tā, ka visas nelādzības ceļas no tā, ka mēs par daudz atļaujamies un par maz savaldāmies?

V. Hermanis: Politikā lielākā nelaime Latvijā ir augstprātība un alkatība no varas puses. Laikam no angļiem nāk teiciens – optimists ir tas, kurš nav lasījis rīta laikrakstu. Tagad rīta ziņas vairs negūst caur avīzi, pat ne no radio, kas esot vienmēr pirmais, bet ierindosim pie optimistiem tos, kas joprojām vēlas lasīt avīzes un meklē nopietnu lasāmvielu grāmatās. Šis slānis nav liels, bet man ir maza cerība, ka tādi ir arī jauno cilvēku vidū.