Sava enerģija. Ūdeņraža tehnoloģijas Latvijā: straumē, bet — ne uz viļņa

Latvijas kopējā virzība ūdeņraža (H2) tehnoloģiju jomā pagaidām vēl ir agrīnā stadijā, vērtē nozares eksperti.

Viens no ambiciozākajiem projektiem ir SIA "CIS Liepaja" zaļā ūdeņraža ražošanas kompleksa un ostas termināļa iecere Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) teritorijā. Ražotnes attīstītāji teic, ka pēdējā gada laikā sākotnējā koncepcija jau pāraugusi par nobriedušu industriālu plānu, bet novērotāji ir piesardzīgi, sakot, ka Liepājas projekts pagaidām vēl ir tikai prezentācijas stadijā.

"2025. gads bija izšķirošs pagrieziena punkts projektam," uzsver "CIS Liepaja" vadītājs, "Northern Europe Energy Group" izpilddirektors Tors Arne Pedersens. "Iniciatīva no koncepcijas izstrādes fāzes attīstījās par nobriedušu rūpniecības projektu ar skaidru tehnisko virzienu, noteiktu atrašanās vietu un aktīvu sadarbību ar valsts iestādēm, tīkla operatoriem un potenciālajiem rūpnieciskajiem pircējiem."

"Būvniecību varēs uzsākt drīz…"

Pirms dažiem mēnešiem noslēgts "CIS Liepaja" un vēja enerģijas ražotāja SIA "Vindr Latvia" saprašanās memorands, kas paredz pētīt ilgtermiņa atjaunīgās enerģijas piegādes iespējas caur valsts elektrotīklu iecerētajai zaļā ūdeņraža ražotnei Liepājā. Nākamie būtiskie soļi piekrastes ūdeņraža kompleksa projekta realizācijā ir atļauju un ietekmes uz vidi novērtējuma procesu pabeigšana, saistošu noieta tirgus līgumu noslēgšana, detalizētas inženierijas posma pabeigšana un investīciju galīgā lēmuma saņemšana. "Ja šie posmi noritēs atbilstoši plānam, būvniecību varēs uzsākt pavisam drīz. Ūdeņraža ražošanu plānots sākt vēl šajā desmitgadē. Saskaņojot ar klientu gatavību un infrastruktūras attīstību, plānota pakāpeniska ražošanas jaudu palielināšana," informē "CIS Liepaja".

T. A. Pedersens: "Elektrolīzes tehnoloģija šobrīd ir attīstīta. Bet galvenie izaicinājumi ir saistīti ar ilgtermiņa piekļuvi elektroenerģijai par konkurētspējīgu cenu, pārsniedzot nominālo tīkla jaudu, kā arī paredzama regulatīvā un komerciālā sistēma rūpnieciskajiem ūdeņraža patērētājiem un infrastruktūras attīstība, jo īpaši pārvades jauda liela apjoma ūdeņraža eksportam. Šīs problēmas nav raksturīgas tikai Latvijai, tās ir sastopamas visā Eiropā."

"CIS Liepaja" pērn arī mainīja projekta plānu, atsakoties no sākotnējās ieceres kompleksā ietvert arī zaļā amonjaka ražošanu, pret ko asi iebilda arī liepājnieki. 

"Vietējo iedzīvotāju attieksme ir ietekmējusi projektu konstruktīvā veidā, pastiprinot mūsu fokusu uz caurskatāmību, drošības komunikāciju un vietējās pievienotās vērtības radīšanu," 

komentē T. A. Pedersens. "Mēs īstenosim risinājumus, kas nodrošina augstus drošības un vides standartus un sniedz taustāmus ieguvumus vietējai kopienai, tostarp kvalificētas darba vietas un iespējas vietējiem piegādātājiem."

T. A. Pedersens: "Lēmums izslēgt amonjaka ražošanu no projekta ietvara bija gan stratēģisks, gan vērtību palielinošs. Lai gan amonjaks ilgtermiņā varētu būt nozīmīgs enerģijas nesējs, tas rada ievērojamu sarežģītību ķīmiskā riska, augstāku kapitāla izdevumu un sarežģītāku regulatīvo procesu ziņā. Koncentrējoties uz zaļā ūdeņraža un "Power-to-X" (ļauj pārvērst atjaunīgo elektroenerģiju uzkrājamas enerģijas veidos) risinājumiem, esam spējuši pievērsties energoietilpīgām nozarēm, e-degvielai, ķīmijas nozarei un, kas ir īpaši svarīgi, nākotnes cauruļvadu ūdeņraža infrastruktūrai. Šī stratēģiskā skaidrība ir palielinājusi projekta pievilcību gan rūpnieciskajiem partneriem, gan finanšu investoriem."

Mikromodelis ilustrē ceļu uz zaļo molekulu ražošanu, kas ir būtiska, lai dekarbonizētu tās nozares, kuras nav iespējams darbināt tikai ar elektrību. Ūdeņradis ir unikāls cirkulārs elements, kas rodas no ūdens un pēc izmantošanas atkal pārvēršas ūdenī, neradot ilgtermiņa vides piesārņojumu.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Uzvarētāju daudz, nevis viens

"Northern Europe Energy Group" izpilddirektors vērtē, ka kopumā Latvija veido labvēlīgu vidi ūdeņraža projektu attīstībai. Pedersens izceļ mūsu valsts stratēģisko ģeogrāfisko stāvokli starp ziemeļvalstīm un Centrāleiropu, piekļuvi atjaunojamai enerģijai un konkurētspējīgus eksporta maršrutus no Liepājas ostas. Vienlaikus, ja Latvija vēlas uzņemties vadošo lomu H2 tehnoloģijās, esot jānovērš arī trūkumi, piemēram, jānosaka skaidra nacionālā ūdeņraža stratēģija, jāpaātrina lēmumu pieņemšanas procesi, ka arī jānodrošina ciešāka enerģētikas un rūpniecības politikas saskaņošana.

"Ūdeņraža tirgus neattīstīsies kā sacīkstes, kurās ir viens uzvarētājs. Pieprasījums, kas veidojas Vācijā, Somijā, Polijā un Ziemeļeiropā, ir ievērojams un strauji augošs, tādēļ ir nepieciešami vairāki ražošanas centri," piebilst Pedersens. "Potenciālais ūdeņraža gāzes cauruļvads Liepājā ne tikai stiprinātu mūsu projektu, bet tas fiziski savienotu Somiju, Latviju un Vāciju, izmantojot kopīgu enerģētikas sistēmu. Eiropai kļūstot arvien atkarīgākai no Baltijas reģionā ražotās enerģijas, vairojas kopīgas stratēģiskās intereses, kas stiprina reģionālo stabilitāti un investīciju drošību."

Latvijas nākotnes ūdeņraža ekosistēmā šobrīd iezīmējas vairāki aktīvie punkti. Bez minētā "CIS Liepaja" projekta šajā pilsētā pieteikta arī "NorSAF" ilgtspējīgas aviācijas degvielas (SAF) rūpnīcas būvniecība, kurā daļu degvielas plānots ražot no zaļā ūdeņraža (plānotais ražošanas sākums ap 2030. gadu). Ventspilī uzņēmums "PurpleGreen Energy C" plāno vērienīgu zaļā amonjaka projektu ar aptuveni 550 MW elektrolīzes jaudu, kas paredzēts eksportam. Galvaspilsētā uzņēmums "Rīgas satiksme" ekspluatē pagaidām vienīgo publiski pieejamo ūdeņraža uzpildes staciju un izmanto šo degvielu desmit trolejbusos. Savukārt lidosta "Rīga" testē ūdeņraža aprīkojumu skrejceļu apkopei. Enerģētikas milži, kā "Latvenergo" un "Conexus Baltic Grid", arī pēta iespējas – "Latvenergo" fokusējas uz atjaunīgās enerģijas pārpalikumu pārvēršanu ūdeņradī, bet "Conexus" analizē ūdeņraža transportēšanu esošajā dabasgāzes infrastruktūrā.

Saeima nesen pieņēma Transporta enerģijas likumu, kura mērķis ir līdz 2030. gadam veicināt ūdeņraža un citu zaļo degvielu izmantošanu, mazinot atkarību no fosilā importa. 

Latvija ir iesaistījusies arī reģionālās iniciatīvās, piemēram, "Ziemeļu-Baltijas ūdeņraža koridorā", lai sekmētu pārrobežu infrastruktūras attīstību.

"Mērens progress," raksturojot nozares attīstību, teic Latvijas Ūdeņraža asociācijas vadītājs Aivars Starikovs. "Var sacīt, ka esam kopējā straumē, bet – ne uz viļņa." Eksperts atzīmē, ka ūdeņradis ir enerģijas nesējs, kas kļūs ekonomiski pamatots brīdī, kad veidosies atjaunīgās enerģijas ražošanas un patēriņa disbalanss. Runājot par "CIS Liepaja" zaļā ūdeņraža projektu, Starikovs pauž pragmatisku piesardzību. Viņš uzsver, ka šāda mēroga projektos kritiski svarīgi ir savlaicīgi izdarīti mājasdarbi, proti, tehniski ekonomiskie aprēķini, risku novērtējumi un saskaņojumi ar pašvaldību. "Es personīgi saku – labāk virzāmies uz priekšu mazākiem, bet drošākiem soļiem," spriež asociācijas vadītājs, norādot arī uz risku, ka lielos projektos viss ir atkarīgs no viena investora lēmuma. Vairāki nozares eksperti norāda, ka Liepājas zaļā ūdeņraža projekts pagaidām ir tikai prezentācijas līmenī.

Vai entuziasms noplacis?

"Runājot par ūdeņraža tehnoloģijām, man kā uzņēmējam ir jāsaglabā reālistisks un praktisks skatījums. Es teiktu, ka vēl pirms pāris gadiem ūdeņradi modelēja kā tādu ļoti perspektīvu degvielas veidu, taču pēdējā laikā tā sajūta ir, ka sākotnējais entuziasms ir nedaudz noplacis," vērtē energoresursu tirgotāja AS "Virši-A" vadītājs Jānis Vība. "Galvenais iemesls tam ir skaudrā ekonomiskā realitāte – dienas beigās jebkuru autoparku un transporta uzņēmumu interesē viena konkrēta lieta, un tās ir izmaksas uz vienu nobraukto kilometru. Šobrīd ūdeņradim šīs izmaksas joprojām ir pārāk augstas, un nav īstas pārliecības, ka tas spēs tuvākajā laikā kļūt par komerciāli konkurētspējīgu produktu bez masīva atbalsta."

Uzņēmēju nedaudz mulsinot tas, ka par ūdeņradi kā tūlītēju nākotni visi aktīvi runā jau vismaz desmit gadus, tomēr infrastruktūras un reāla patēriņa ziņā nav vērojams milzīgs progress vai izrāviens. "Ūdeņraža tehnoloģijas es šobrīd raksturotu kā risinājumu tālākai nākotnei, nevis tuvākajiem diviem vai trim gadiem," piebilst Vība. 

"Mūsu uzņēmuma stratēģijā ūdeņradis parādās kā perspektīva tieši komerctransporta sektorā. 

Redzam, ka vieglajiem auto reālākais risinājums ir elektrība, bet smagajam transportam to lielā svara, akumulatoru ietilpības un lādēšanas laika dēļ ir nepieciešamas citas alternatīvas. Un šobrīd uzsvaru liekam uz saspiesto dabasgāzi un biometānu, kas ir šeit un tagad pieejami, zaļi un cenas ziņā konkurētspējīgi produkti. Ūdeņradis šim grozam varētu pievienoties vēlākā perspektīvā, kad tehnoloģiskie risinājumi kļūs lētāki un saprotamāki. Ūdeņradis savu vietu enerģētikas portfelī atradīs, bet tam vēl ir jāizaug līdz komerciālai pašpietiekamībai."

Savukārt Ūdeņraža asociācijas vadītājs A. Starikovs, analizējot H2 tehnoloģiju attīstību, norāda, ka enerģijas pārvade attālumos virs 100 km ir lētāka gāzveidā pa caurulēm nekā pa elektrokabeļiem: "Tiklīdz runājam par lielu enerģijas apjomu pārvadi lielos attālumos, gāzes caurule ir absolūti normāls risinājums, kur nav jāizgudro jauna "Ķīnas ābece"." Viņš piebilst, ka arī attiecībā uz transporta nozari nav vienas "sudraba lodes": "Ja kravas auto nobraukums ir 800 kilometri dienā, baterijas vairs nav izmantojamas un ūdeņradis kļūst ekonomiski pamatotāks. Lai gan sākotnējā iegādes cena ūdeņraža tehnoloģijām ir dārgāka, vērtējot kopējās izmaksas, desmit gadu ekspluatācijas laikā šādi risinājumi var būt pat ekonomiskāki par dīzeli."

Starptautiskā enerģētikas aģentūra paredz, ka ūdeņradim būs izšķiroša loma grūti dekarbonizējamos segmentos, piemēram, smagajā rūpniecībā, aviācijā un tālajos pārvadājumos. Arī ES stratēģija nosaka mērķtiecīgu atjaunīgā ūdeņraža attīstību, piesaistot miljardiem eiro infrastruktūrai. Eiropā pašlaik darbojas 17 aktīvi ūdeņraža cauruļvadu tīkli ar kopējo garumu 1581 km, kā arī tiek īstenoti vairāki uzglabāšanas demonstrācijas projekti. Joprojām viens no būtiskākajiem izaicinājumiem ir H2 ražošanas izmaksas. Saskaņā ar Eiropas Ūdeņraža observatorijas 2023. gada datiem zemākās izmaksas nodrošina pelēkā ūdeņraža ražošana (ap 3,76  eiro/kg), savukārt "tīrā" ūdeņraža izmaksas joprojām ir ievērojami augstākas (6,61 līdz 7,94  eiro/kg) atkarībā no elektroenerģijas piegādes veida.

Ūdeņraža komplekss Liepājas ostā (projekts)

• Attīstītājs: Norvēģijā reģistrētā holdinga "Northern Europe Energy Group" meitasuzņēmums SIA "CIS Liepaja".
• Mērķis: izveidot nākamās paaudzes ūdeņraža kompleksu, kas pārvērš vēja un saules enerģiju tīrā degvielā, veicinot industriālo attīstību un radot ilgtermiņa reģionālo vērtību.
• Atrašanās vieta: Liepājas Speciālajā ekonomiskajā zonā 36,8 ha platībā.
• Investīcijas: plānots piesaistīt ES investīcijas vairāk nekā 1,2 miljardu eiro apmērā, paredzētas arī investīcijas pētniecības, attīstības un darbinieku apmācību jomā.
• Ražošanas jaudas: pirmajā fāzē plānota aptuveni 150 MW elektrolīzeru jauda, nodrošinot ražošanas jaudu ap 21 000–22 000 tonnu zaļā ūdeņraža gadā. Otrajā fāzē jaudu plānots palielināt līdz 1000 MW, bet ražošanas apjomu – līdz 150 000 tonnām zaļā ūdeņraža gadā.
• Citi ieguvumi: ekonomiskās aktivitātes celšana Liepājā; pilnībā attīstot projektu, paredzamie ieņēmumi – virs 600 miljoniem eiro gadā; vairāk nekā 100 jaunu darba vietu, kā arī papildu netiešās nodarbinātības veicināšana.

Avots: "CIS Liepaja"

"Jāpāriet pie darbiem, nevis jāgaida brīnumi"

Kaspars Liepiņš, Latvijas Ūdeņraža alianses koordinators, Zaļo un viedo tehnoloģiju klāstera pārstāvis.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Kaspars Liepiņš, Latvijas Ūdeņraža alianses koordinators, Zaļo un viedo tehnoloģiju klāstera pārstāvis: "Latvija ceļā uz ūdeņraža ekonomiku visumā izskatās cerīgi, lai gan virzāmies lēni. Mums ir perspektīva un labs potenciāls, taču izšķirošais jautājums ir par mūsu pašu ambīcijām un to, cik ātri spējam ieraudzīt mērķi un mērķtiecīgi doties tā virzienā. Tas var ietvert mazākus soļus, pilotprojektus vai nelielus demonstrācijas objektus, kuros mēs iemācāmies strādāt ar jauno tehnoloģiju, nevis tikai teorētiski spriežam par to. Būtisks pagrieziena punkts valsts politikā ir janvārī valdības akceptētais Latvijas ilgtspējīgas enerģijas tehnoloģiju attīstības plāns līdz 2035. gadam, kas balstās uz trim pīlāriem: ražošanas bāzes attīstību (baterijas, vēja turbīnas, elektrolīzeri), industrijas dekarbonizāciju caur alternatīvām degvielām un eksportspējīgu produktu, piemēram, zaļā amonjaka un metanola ražošanu. Mums jāpāriet pie reālas rīcības, kas sniedz ekonomisku pienesumu un attīsta Latvijas eksportspēju.

Mums sevi jāierauga nevis kā atsevišķu salu, bet kā neatņemamu topošās Eiropas mēroga ekosistēmas daļu. Viens reģions vai pilsēta pati par sevi nav tirgus – ekonomika veidojas tikai tad, kad saražoto produktu mēs varam brīvi tirgot un efektīvi nodot gala patērētājam visā vērtību ķēdē. Esam kopā ar Somiju, Igauniju, Lietuvu un Poliju, veidojot ūdeņraža koridoru, kas papildinās un transformēs esošo gāzes infrastruktūru. Šajā kontekstā būtisks ir arī "BalticSeaH2" projekts, kurā Rīgas brīvosta un Zaļo un viedo tehnoloģiju klāsteris pēta multimodālus risinājumus un zaļā amonjaka mezglu izveidi. Ventspilī apzinām iespējas izmantot esošos aktīvus, lai uzkrātu un ražotu zaļo amonjaku, kas ir perspektīva jūrniecības degviela fosilo resursu aizstāšanai.

Ja salīdzināmies ar kaimiņiem, jāteic, ka igauņi mums ir priekšā – viņi klusi strādā un izdara, kamēr mēs bieži vien tikai daudz runājam un solām. Tallinā jau pagājušajā gadā tika atvērta pirmā zaļā ūdeņraža uzpildes stacija, kas apkalpo taksometrus, rādot reālu dekarbonizācijas piemēru pilsētvidē. Arī Lietuva, lai gan virzās lēnākiem soļiem, attīsta daudz lielākus objektus, piemēram, naftas pārstrādes un minerālmēslu rūpnīcas, kurām ir skaidra valsts stratēģija ūdeņraža integrācijai. Mums ir jāmācās no kaimiņu praktiskās pieejas, nevis jāgaida brīnumi. Igauņu vides investīciju fondi mērķtiecīgi atbalsta šos projektus, redzot tajos reģionālo attīstību. Mums jākļūst viedākiem un jāsaprot, ka ūdeņraža tehnoloģijas nav tāla zinātnieku teorija, bet gan pieejami risinājumi, kuru izmaksas ar katru nākamo soli samazinās. Nevaram atļauties palikt tikai vērotāju lomā, kamēr kaimiņvalstis jau būvē reālu infrastruktūru un sāk apgūt jaunos Eiropas tirgus."

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji