Olimpiskais prieks un rūgtums. "Latvijas Avīzes" lasītāji vērtē mūsu olimpiešu sniegumu

Svētdien Itālijā noslēdzas 25. ziemas olimpiskās spēles, kurās Latviju pārstāvēja 68 sportisti – vēsturiski lielākā pārstāvniecība ziemas spēlēs.

"Latvijas Avīzes" lasītāji vērtē mūsu olimpiešu sniegumu Milānā un Kortīnā, kā arī dalās pārdomās par spēļu norisi.

• Arnolds Auziņš Rīgā: "Ļoti uzmanīgi sekoju mūsu olimpiešu gaitām un no sirds priecājos par tiem veiksminiekiem, kuriem izdevās izcīnīt godalgas. Īpašs gandarījums ir par mūsu kamaniņu braucējiem. Kopumā mūsu atlētu sniegumu vērtēju pozitīvi, jo jebkura medaļa ir sasniegums, bet hokejā vienkārši dažreiz pietrūkst veiksmes. Speciālisti vēlāk analizēs, kāpēc pret stiprām komandām spējam uzvarēt, bet pret vājākām zaudējam. Kā piemēru var minēt dramatisko cīņu ar Vāciju, kurā tomēr bijām pārāki. Kā skatītāju ļoti apbēdināja televīzijas režisoru rīcība pēc hokeja spēles ar Vāciju. Viņi pilnīgi nelaikā sāka pārraidīt "Sporta studiju", neļaujot skatītājiem noklausīties Latvijas himnu un uzzināt, kam tika labākā spēlētāja tituls. Saprotu, ka komentētājiem ir jāizsakās, bet to taču varēja izdarīt trīs minūtes vēlāk, ļaujot mums izbaudīt uzvaras svinīgo brīdi līdz galam."
• Jānis Krēmers Bauskas novadā: "Raugoties uz mūsu sportistu rezultātiem Itālijā, jāņem vērā reālā situācija – esam neliela valsts ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju, mūsu ekonomiskais kopprodukts nav starp pasaules augstākajiem. Tāpēc divas izcīnītas medaļas starp lielvalstīm, kurām ir milzīgi cilvēku un finanšu resursi, ir ļoti labs rezultāts. Pat ja mūsu biatlonisti ieņem 20. vai 30. vietu, tas ir liels sasniegums, jo pati ceļazīme uz olimpiādi jau ir vērtība. Vienlaikus ir liela vilšanās par olimpiādes virsvadību. Uzskatu, ka olimpiskā kustība pēdējā laikā ir zaudējusi savus ideālus. Viss grozās ap naudu, tiek piekukuļoti funkcionāri, lai iegūtu tiesības rīkot spēles, un notiek nemitīgi skandāli. Īpaši nepatika attieksme pret ukraiņu sportistu, kuram aizliedza uz ķiveres likt nogalināto draugu bildes. Politiskās un finansiālās intereses šajās spēlēs ir kļuvušas svarīgākas par cilvēcību un sporta patieso garu."
• Pēteris Pavlovičs Latgalē: "Vērtējot Latvijas sportistu kopējo sniegumu, es teiktu, ka tas ir virs vidējā līmeņa. Protams, drusku žēl par hokeju, īpaši par zaudējumu Dānijai. Manuprāt, galvenā vaina ir tajā, ka mūsu izlases hokejisti ikdienā spēlē dažādos ārzemju klubos, kur katram ir savi paņēmieni un sava spēles būtība. Kad pēdējā brīdī sabrauc kopā, viņi nav pietiekami saspēlējušies un viens otru uz laukuma neizjūt. Tajā pašā laikā gribu atzīmēt to lielo tautas mīlestību, ko varēja izjust, skatoties, kā cilvēki sagaidīja mūsu kamaniņu braucējus. Tas parāda, ka tauta atbalsta savus sportistus, mūsu olimpiādes ziedu."
• Ainārs Roziņš Bauskā: "Latvijas sniegums ziemas spēlēs bija atbilstošs mūsu spējām. Runājot par vardarbību sportā, par ko tagad rāda filmas, varu teikt, ka šādas lietas nav jaunas. Vēl samērā labā atmiņā ir metodes, kā tēvs treneris tepat Bauskā savulaik, izmantojot pletni, izdresēja savu meitu līdz olimpiādei. Taču pārdomas rada jautājums, kāpēc šādi stāsti nāk gaismā tikai pēc gadiem divdesmit kopš notikuma? Ja mani kāds sistu, es sūdzētos tajā pašā dienā. Reizēm šķiet, ka šīs problēmas plašums tomēr medijos tiek mākslīgi pārspīlēts, līdzīgi kā ar citām modernajām konvencijām, kur mēģina pateikt, piemēram, ka visas sievietes ir cietējas."
• Andrejs Madonas novadā: "Gribu izteikt līdzjūtību mūsu hokejistiem par zaudējumiem, kas šķiet tādi jocīgi. Gan pret dāņiem, gan zviedriem pazaudējām spēli jau pirmajās minūtēs. Kaut kas bremzē to sākumu, un, kad jau esi ielaidis pāris vārtu, ir grūti atspēlēties. Hokejā puiši nav slikti, bet pietrūkst ātruma un organizētības vārtu gūšanas situācijās."
• Brigita Andermane Jaunjelgavā: "Ļoti priecājos par to, cik kvalitatīvi tiek nodrošinātas ziemas olimpisko spēļu pārraides – kopš deviņdesmitajiem gadiem nekas tik labs nav redzēts. Protams, par mūsu hokejistiem esmu dikti bēdīga. Viņiem ir tāda dīvaina tendence jau pirmajā periodā savārīt ziepes, ielaist pāris ripas un tad visu atlikušo laiku mēģināt atspēlēties. Nezinu, kas tā mums par kaiti, bet kāpēc nevarētu uzreiz spēlēt tā, kā viņi cīnās otrajā un trešajā periodā?"
• Gunārs Lauks Rīgā: "Man nepatika sporta funkcionāru nostāja attiecībā par Ukrainas skeletonistu, kuram aizliedza godināt kritušos ukraiņu sportistus, kamēr Krievijas karogu un simbolu vismaz tribīnēs netrūka. Tas parāda, ka civilizētā pasaule reizēm zaudē savu mugurkaulu. Vēl pamanīju, ka mums uz spēlēm devās vesels bars funkcionāru. Un kāpēc Siliņas kundzei tur bija jārāda sava neprasme stāvēt uz slidām? Tā vairāk izskatās vienkārši pēc priekšvēlēšanu aģitācijas, nevis rūpēm par sportu."
• Imants Sūna Iecavā: "Mēs esam maza valsts un, ja mēs ar šādiem resursiem tiekam pie medaļas vai pirmajā sešniekā, tas ir ļoti augsts sasniegums. Jau pati sportista tikšana uz olimpiskajām spēlēm ir ko vērta. Protams, man ļoti nepieņemams ir tas teātris ap neitrālajiem sportistiem. Kā sportists var būt neitrāls, ja viņš atbrauc uz Itāliju ar Krievijas pasi!? Tas notiek tāpēc, ka Kremlis labi maksā olimpiskajai spicei, un tas ir nožēlojami."
• Aivars Gedroics Daugavpilī: "Man šķiet, ka latviešiem vispār ir pārāk lielas un bieži vien nepamatotas cerības uz augstām vietām hokejā. Ja vienreiz izdevās izcīnīt bronzu, tas vēl nenozīmē, ka katru reizi mēs tagad būsim uz pjedestāla un spēsim sist pušu ASV vai Zviedriju. Jāapzinās sava reālā vieta šajā konkurencē. Bet vairāk par pašu sportu mani satrauc tas, cik ļoti viss ir politizēts un kāda netaisnība notiek pret ukraiņu sportistiem. Tas, ka viņiem aizliedz godināt savus kritušos biedrus, kamēr krieviem dažādos veidos ļauj atgriezties sacensībās, ir nepieņemami. Uzskatu, ka ukraiņiem šādā situācijā vajadzēja nevis dūres kratīt vai asaras liet, bet gan veikt demaršu – pateikt, ka tādā gadījumā viņi vispār nepiedalīsies, jo tas nav dzīvības vai nāves jautājums, un bez medaļām var iztikt. Turklāt es gaidītu daudz lielāku solidaritāti arī no mūsu, baltiešu puses."