Jāspēj tik rakstīt un pierakstīt. Saruna ar rakstnieci Maiju Krekli

Maija Krekle (1955) – rakstniece, bibliotekāre. No 1978. gada līdz aiziešanai pensijā strādāja Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā. Rakstniecībā debitēja 2003. gadā ar eseju krājumu "Manas dzīvības saknes tevī". Vairāku romānu un kultūrvēsturisku eseju grāmatu, kā arī daudzu publikāciju autore.

Starp darbiem vairāki kultūrvēsturiski romāni un arī tādi, kas ļauj šķetināt varoņu dzīves mezglojumus mūsdienās: "Cauri tumsas lokiem" (2025), "Lai nu kurš tas būtu" (2024), "No ugunīm un sniega. ""Pansija pilī" aizmirstā saimniece Marija Eglīte"" (2024), "Rudens šogad būs agrs" (2023), "Atraitnes dēls: Plūdoņa jūtas un dziņas" (2022), "Dzīvības vainags" (2021), "Vēlreiz tu un es" (2020), "Klusums izmisīgs" (2019), "Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību" (2019), "Dzīvības spītīgie asni" (2018), "Ilgu putni ar sasietiem spārniem. Austras Skujiņas dzīve un kaislības" (2016), "Zaudētāju guvums" (2015), "Zeme mani nes" (2014), "Brisele. Tu. Brisele. Es." (2012), "Vita brevis. Vēlreiz" (2011). Iznākuši arī trīs stāstu un eseju krājumi: "Mīlestības skartie", "Es laikam mīlēju", "Manas dzīvības saknes tevī".

Maija Krekle, "Cauri tumsas lokiem".

Foto: Publicitātes

2026. gads sērijas "Vakara romāns" abonementiem un citiem lasītājiem pienācis jaunums – romānā "Cauri tumsas lokiem" atgriezušies jau agrāk iepazīti un iemīļoti Maijas Krekles tēli.

Kā rodas rakstīšanas un domu ierosme?

M. Krekle: Ir jābūt kam vienam, kas turpinājumā izraisa lielo sprādzienu. Sākumā tas ir kāds iesildošs teikums, kurš neliek mieru, rosina fantāziju un pēkšņi acu priekšā gluži kā gleznā saskatu kādu ainu, tad tā apaug ar varoņiem un notikumiem, domām, aforismiem, un viss top gatavs. Citādi jau es dzīvoju pavisam mierīgi, gluži kā normāls cilvēks, esmu gan mamma, gan vecmāmiņa un tā tālāk. Bet tad, kad uznāk tā lielā ideja, kas ir jāattīsta, tad gan ir, kā ir – ar to jāstrādā, jāuzraksta un stāstam jādod dzīvība.

Dzirdēts, ka daudzi rakstnieki un dzejnieki staigājuši ar piezīmju grāmatiņu kabatā, kurā pierakstītas jauši un nejauši sadzirdētās idejas.

Absolūti ne. Tiesa, strādājot ar biogrāfisko romānu materiāliem un tāpēc ejot uz muzeju vai bibliotēku, visu gan sarakstu un pierakstu. Tā gan nav vien maza piezīmju grāmatiņa, katram romānam bijusi sava kārtīga klade. Strādājot sākumā sarakstu visu pēc kārtas, kas kurā gadā noticis, un tikai tad to piepildu ar saturu. Tomēr ārpus romānu rakstīšanas laika ar kladēm, datoriem vai planšetēm apkārt nestaigāju.

Pēdējos gados arvien biežāk citu rakstītajos tekstos un runās pamanu visdažādākās hronoloģiskās un faktu neatbilstības, tās mani gluži vai tracina. Var jau būt, ka ar vecumu mans prāts kļuvis kašķīgāks, bet uzskatu, ka, rakstot par vēsturi, fakti un gadskaitļi ir būtiski un pie tiem jāpieturas.

Savukārt "Vakara romānu" stāstiem nav nekādu iepriekšēju piezīmju, tie pilnībā gatavi rodas manā galvā, man atliek tikai pierakstīt acu priekšā slīdošās ainas. Jāspēj tik rakstīt un rakstīt.

Minējāt, ka darbu starplaikā esat mierīgs, normāls cilvēks. Tad jājautā – vai jūs varētu arī nerakstīt?

Nu jau kādu laiku kopš pēdējā romāna pabeigšanas neesmu rakstījusi, bet vēl nezinu, vai man izdosies noturēties vai ne. Es tik tiešām dzīvoju pilnīgi normālu cilvēka dzīvi, kamēr neatnāk tā "augstākā ideja, kas nepazīst cilvēka žēluma", tad viss – ir jāstrādā un jāstrādā.

Tiesa gan, ja rakstīšana man nesagādātu baudu, ja būtu jāmeklē vārdi un smagi jādomā, ko tur varētu vēl pierakstīt, laikam gan es vispār nerakstītu. Pasaulē jau ir sarakstīts pietiekami daudz makulatūras, lai vēl kaut kā mocītos. Mani aizrauj rakstīšanas gluži vai mocartiskais vieglums, ja man sevi būtu cītīgi jāpiepūlē, nezinu, vai nopūlētos, man patīk, ja izdodas viegli, gaiši un labi.

Laikam jau vieglumu un gaišumu sajūt arī jūsu lasītāji.

Es ļoti ceru, ka jā.

Kāda ir rakstnieces darba diena, kad vairs neesat "normāls cilvēks"?

Ceļos, paēdu brokastis, apskatos, ko tādu varētu darīt – vai nav istaba jāsakārto, vai puķes jāaplaista… Tomēr zinu, ka jāsēžas pie datora un jāstrādā tik ilgi, kamēr nav uzrakstīts noteikts skaits lappušu. Es gan sevi ļoti neapgrūtinu, taču divas lappuses dienā uzskatu par obligātām. Tiesa, kādreiz rakstot, piemēram, "Melanholisko valsi", rakstīju vien lappusi dienā, tēma tik ļoti man patika, ka vēlējos pēc iespējas ilgāk dzīvot kopā ar saviem varoņiem viņu pasaulē.

Katru dienu ir jāuzraksta obligāts lappušu skaits, un, ja iznāk kur aizbraukt un tajā dienā netieku pie rakstīšanas, tad nākamajā dienā uzrakstu gan par bijušo, gan esošo dienu.

Kādu esat iepazinusi savu lasītāju?

Kad rakstu, par lasītāju domāju maz, bet, vēlāk tiekoties, manu, ka pārsvarā tās ir sievietes manos gados vai nedaudz jaunākas, arī krietni jaunākas. Uz tikšanās reizēm nāk jauki cilvēki un tad tā jauki parunājamies. Reizēm brīnos, pašai liekas, ka daža grāmata nemaz nav tik ļoti izdevusies, lai es to no savas daiļrades īpaši izceltu, bet kādam lasītājam tieši tā bijusi ļoti tuva, mīļa, tur atradis tieši viņam vajadzīgu domu... Tādos brīžos izjūtot, cik tomēr atbildīgs darbs ir rakstniekam, ja tā var ietekmēt cilvēku, pat nedaudz nobīstos.

Reizēm tikšanās notiek arī ar skolēniem, tad uzreiz atceros savus skolas gadus un stāstu par tiem. Dažreiz atnāk arī vīrieši, kurus aizrāvis mans kriminālromāns. Mani lasītāji tik tiešām liekas jauki un sirsnīgi cilvēki.

"Vakara romānos" stāstāt par mūsdienām, bet jūsu rakstītie vēsturiskie romāni attēlo simt un vairāk gadu senu pagātni. Vai viegli ceļot starp gadsimtiem?

Vairāk jūtos kā seno laiku cilvēks. Jau kopš jaunības man paticis iedomāties, kā būtu, ja es būtu dzīvojusi senos laikos. Tiesa gan, reiz māsīca teica, lai nedomājot, ka man toreiz būtu bijusi viegla dzīve un es būtu staigājusi pa koncertiem. Droši vien būtu bijusi vien kāda kalponīte un man nekāda prieka toreiz dzīvot nemaz nebūtu bijis. Tomēr man tik tiešām patīk iedomāties senos laikus un senos cilvēkus, īpaši tuvs liekas 20. gadsimta sākums, kad dzīvojis tik daudz interesantu kultūras personību, ar kurām labprāt būtu bijusi pazīstama.

Vai esat domājusi, kas no 20. gadsimta sākuma mūsdienās varētu pietrūkt?

Negribētos plaši filozofēt, bet, manuprāt, mums pietrūkst garīguma un ticības tautas nākotnei. Ja runa par pagājušā gadsimta sākumu, toreiz bija pacēlums, laiks, kad tapa mūsu valsts un bija daudz cilvēku, kas tai atdeva vislabāko.

Šodien savukārt netrūkst to, kuri teic, ka viņiem viss vienalga, viss tāpat būs slikti un labāk braukšot prom. Mani tracina teiciens, ka mīlot savu tautu, bet nemīlot valsti, jo – kas tad tu esi bez savas valsts?

Toreiz bija vairāk ideālu, piemēram, komponists Emīls Dārziņš no Pēterpils atbrauca, lai strādātu savas tautas labā. Tieši tā viņš toreiz esot teicis, tiesa, šajā svarīgajā uzdevumā viņam bija arī dzīves ceļabiedri. Man tiešām liekas, ka toreiz sabiedrībā bija vairāk ideālu, bet varbūt tā tikai liekas...

Esmu dzirdējusi, ka arī toreiz rakstnieki dažu romānu izlēmuši uzrakstīt, lai par iegūto honorāru varētu, piemēram, uzlikt šķūnim jumtu vai pārbūvēt māju.

Nauda jau noder vienmēr – ja rakstnieks par savu darbu saņem algu, tad var uzlikt arī jumtu. Tomēr domāju, ka tolaik bija vairāk romantikas un cēlu mērķu, lai gan, tāpat kā šodien, visos laikos cilvēki bijuši dažādi.

Vai 20. gadsimta 20. gadu latvietis viegli saprastos ar 2026. gada latvieti, vai spētu runāt vienā valodā?

Kā ar kuru, nevar teikt, ka arī mūsdienās nebūtu uzņēmīgu un cēlu cilvēku.

Kas jūs mūsdienās kaitina?

Mani kaitina, ka daži samērā pajauni cilvēki, kas paši nav piedzīvojuši padomju laikus, sāk gudri izrunāties un pauž ļoti kategoriskus viedokļus, nomelnojot mūsu toreizējos garīgos vadoņus Ziedoni, Vācieti un citus. Nesen Latvijas TV raidījumā "Izvēle Nr. 1. Ojārs Vācietis" tika diezgan skaidri teikts, ka dzejnieks bijis diezgan liels draņķis; komunists, kurš čekai aiznesa ziņojumu. Vai tad Vācietis tos papīrus aiznesa uz čeku? Taču nē, tas bija skolas direktors, bet vienalga veselu raidījumu runā, ka redz, Vācietis ar čeku sadarbojies. Mans tēvs kopā ar viņu mācījās universitātes Filoloģijas fakultātē. Tolaik Vācietis bijis ideālu pārņemts jaunietis un tiešām sirsnīgi raudājis Staļina bērēs, jo no visas sirds ticējis partijas lietai. Tomēr pēc tam, kad pēc 1956. gada (PSRS iebrukuma Ungārijā) bija tā apjēgšanās, Vācietis saprata, kam viņš ticēs turpmāk.

Mani tracina, ka, nezinot apstākļus, sāk visu nosodīt, pataisa visu melnu un riebīgu. Tracina nezināšana, paviršība, tēlošana, ka visu zina, kategoriskums. Ceru, ka ar laiku tas pāries, jauni cilvēki uz vecumu mēdz palikt gudrāki. Jācer...

Un kas jūs iepriecina?

Mani iepriecina, cik mūsdienu jaunieši ir gudri, prot valodas, ka lielākā daļa ir uzņēmīgi. Vārdu sakot, viņi pa dzīvi iet paceltu galvu, un viņiem liekas, ka viss ir, visu pagūs un izdarīs. Vienīgi man nepatīk tas, ka viņi neprecas un viņiem ir maz bērnu, bet citādi pazīstu tiešām daudz brīnišķīgu jauniešu.

Agrāk jau mums nebija daudz ko darīt, kā augstskolas pēdējos gados apprecēties, tā jau tikai ražojām bērnus; varbūt tāpēc vēl līdz šim turas arī tauta. Tiesa, arī tagad reizēm uz ielas manu kādu latviešu ģimenīti ar daudziem bērniem, kuri visi tādi priecīgi, tad priecīgāks prāts paliek arī man. Arī dēlam ir trīs bērni, pavisam kopā skaitot ar manu bērnu partneru bērniem, man ir desmit mazbērni. Tas ir brīnišķīgi, jo man ļoti patīk jaunieši, kam daudz bērnu. Kad visi sabraucam kopā laukos un tur svinam mazmeitas dzimšanas dienu, kopā sanāk vairāk nekā pussimt ciemiņu. Tad uzreiz jūtu, ka tautai ir nākotne, un ļoti gribētos cerēt, ka tiem bērniem atkal būs bērni.

Maija Krekle.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

"Kultūrzīmju" grāmatplaukta" lasītājiem ir iespēja lasīt fragmentu no Maijas Krekles romāna "Cauri tumsas lokiem".

Ko velti, sirds, sev dari grūt, – Tas nevar būt

Signe nemierīgi staigāja pa istabu, laiku pa laikam satverot rokās galvu, kur skaļi dunēja pulss. Tāda diena! Viņa jau bija sagatavojusies mājupiešanai, kad pienāca ziņa par skolnieces slepkavību, ko paveicis viņas klasesbiedrs. Steidzami tika sasaukta administrācijas sapulce, nekad nekas tik šausmīgs skolas vēsturē nebija pieredzēts – vismaz pēdējā pusgadsimta laikā. Kā rīkoties skolai, ko teikt presei, kā nomierināt skolēnus, galu galā – kā un vai piedalīties audzēknes bērēs. Galva kūpēja, vienprātības uzskatos nebija. Pie tam gan slepkava, gan upuris tikai šogad bija sākuši mācīties ģimnāzijā, abi nebija latvieši… Signe viņu klasi nemācīja, bet Lizu pazina labi – meitene jau pamatskolas klasēs piedalījās rajona mācību olimpiādēs, bieži guva panākumus. Arī garo, rūsgano matu dēļ viņa bija pamanāma. Artēmijs savukārt izcēlās ar aktieriskajām dotībām – gan stundās, skolotājus kaitinot, gan arī skolas teātrī. Skaists jauneklis, lai gan pārāk lepns, ātri nokaitināms. Kas aiz viņa augstās pieres norisinājās, varēja tik minēt. Zili balti sarkanās bija viņa mīļākās krāsas, kaut arī neviens nebija redzējis Artēmiju nēsājam Georga lentītes un rakstām Z burtu. Un nu – klasesbiedrenes slepkavība…

– Slēdzam laukā, – bija teikusi direktore. – Tādiem cilvēkiem nav vietas mūsu ģimnāzijā.

– Kāpēc mēs viņu vispār uzņēmām, – Signe pievienojās.

– Atzīmes labas, cilvēks nelabs. Man viņā kaut kas aizvien likās nepatīkams.

Norunāja rīt izlikt skolas gaitenī Jeļizavetas fotogrāfiju sēru ietvarā, pirmajā mācību stundā viņas klasē ielaist skolas psiholoģi, lai nomierinātu bērnus. Jāsavāc nauda vainagam, arī bērēm – Lizas māte meitu audzināja viena.

No skolas Signe izgāja ar sāpošu galvu. Direktore bija jautājusi, vai viņas meita policiste nezina kaut ko vairāk par slepkavību, lūgusi piezvanīt Sigitai… Viņa necēla klausuli. Ja ko uzzini, uzzvani, teica direktore. Es pat negribu neko vairāk zināt, Signe domāja. Liza bija mirusi, nogalināta – mātes vienīgā meita, gudra un skaista. Nekas vairs nebija labojams. Kāda nozīme detaļām?!

Un kur kavējās Sigita – viņas vienīgā meita? Tikai retumis Signe atļāvās baidīties, ka meitas darbs var būt dzīvībai bīstams, bet tūlīt raidīja šādas domas projām. Ričards bija ilgi nostrādājis policijā, un, lai gan laiki bija bīstami, nekas ļauns ar viņu neatgadījās. Kāpēc lai viņa meitai notiktu kāda nelaime? Signe nekad nebija slēpusi, ka viņu sarūgtinājusi meitas profesijas izvēle, tomēr pieņēma to un nepārmeta ne vīram, ne Sigitai. Kādam jau valstī kārtība jānodrošina. Ričards savu policista misiju bija beidzis priekšlaicīgi, varbūt arī meita aizies no darba krietni pirms pensijas gadiem.

Ko lai saka Lizas mātei? Direktore lika Signei un klases audzinātājai tuvākajās dienās aiziet apciemot nabaga sievieti. Kā lai mierina cilvēku, kuram nebija vairs nekādu cerību, kurš zaudējis vienīgo dārgumu, kas tam piederējis? Signe nekad nemācēja izrādīt sirsnību un maigumu pat vistuvākajiem, kur nu vēl svešiem. Viņa nebija radīta citu apčubināšanai… Ass prāts un asprātība bija viņas galvenie ieroči, bet tie šoreiz izrādījās lieki.

Ļiza, Liza… Nabaga meitene. Viņa gribēja klases skolēnu sarakstā saukties par Elizabeti, vēlējās eiropeizēt savu vārdu, lai neatšķirtos no latviešu meitenēm. Kāpēc mēs to neatļāvām? Kam no tā būtu gabals nokritis? Vismaz viena Lizas vēlēšanās būtu piepildījusies. Labi vismaz, ka skolā viņu sauca par Lizu, tāpat kā Elvisa Preslija meitu. Liza Marija Preslija, ak, viņa taču arī bija jau mirusi…

Kur gan Sigita kavējas? Kāpēc neatbild uz zvaniem?

Vakars vēl, jau melna tumsa

– Labvakar, tā esmu es. – Bija jau krietni vēls, kad atvērās durvis un Sigita, tik tikko ienākusi dzīvoklī, sveicināja māti.

– Aizkavējos darbā.

– Vai kaut ko ēdīsi? – Signe uzdeva parasto ikvakara jautājumu.

– Kaut ko sameklēšu, īsti neko negribas. Tikai pārģērbšos, tad nākšu. Uzliec, lūdzu, ūdeni, padzeršu tēju.

Signe ar skatienu pavadīja meitu, kas lēniem soļiem devās uz savu istabu, tad ieslēdza elektrisko tējkannu. Apsēdās pie galda, uz kura jau šķīvītī uzliktas dažas sviestmaizes, kā arī mandarīna šķēlītes. Viņa gaidīja savas piecpadsmit minūtes, pa to laiku sen varētu trīsreiz pārģērbties, bet Sigita joprojām kavējās.

– Tēja atdziest, – Signe neizturēja un uzsauca meitai.

– Tūlīt nāku.

Tomēr pagāja vēl kāds laiciņš, pirms Sigita ieradās virtuvē. Uzvilkusi mājas halātu, atlaidusi matus vaļā no ciešās sasukas, viņa izskatījās nogurusi un bāla. Mati viņai bija atauguši, tomēr tāpat palika plāni un neizteiksmīgi, nebija iznācis laika aiziet pie friziera tos sakopt. Cik reižu Signe nebija meitai teikusi – skaistule tu neesi, bet šarmanta un eleganta sieviete vari būt, ja par sevi rūpēsies. Tāpat kā tu esi tikai eleganta? – skuķis bija atbildējis savos pusaudzes gados, pēdējā laikā jau vairs nesprēgāja. Tas darbs viņu nomocīs, Signe nodomāja, juzdama nebijušu žēlumu pret meitu. Un kas tas par darbu sievietei…

– Šodien bija smaga diena, esi pārgurusi?

– Kā tu zini, mamm?

– Man bija tāda pati. Tie skolēni ir no manas ģimnāzijas.

– Man pat prātā neienāca… Protams, pilsētā taču palikusi tikai viena skola…

– Vai tu… tu biji tur klāt?

– Jā, mēs ar Sašu viņu atradām. To meiteni. Zem sniega un zariem. Nožņaugtu.

– Zēns pats atzinās?

– Saša viņu izskaitļoja, saprata, kurš ir slepkava. Izsauca uz iecirkni it kā citā lietā…

– Kādā vēl?

– Viņš bija noķēpājis ar uzrakstiem tikko izremontētu māju gandrīz pašā centrā.

– Vai tad par to kāds tagad tiek saņemts ciet? Vajadzētu jau gan, riebjas skatīties. Pie mums jau vēl nav tik traki, bet kad es biju Rīgā… Pasarg Dievs! Degradēta vide. Ko tad viņš bija uzķēpājis? Taču ne Z burtu?

– Viņš bija lieliem krievu burtiem uzrakstījis Tjoma ļubit Ļizu…

– Tātad noziegums mīlestības dēļ?

– Ja to var saukt par mīlestību… Apmātība, sajūta, ka viņam viss pienākas… Meitene negrib ar viņu draudzēties, tad lai mirst. Ja nav man, lai nav nevienam.

– Diezin vai viņš vispār ko domāja. Sadusmojās un…

– Tu viņus pazini?

– Cik nu daudz, es viņu klasē neko nemācīju. Meitene bija gudra, bet vairāk turējās pati par sevi – jauna klase, jauni skolasbiedri, vēl nebija iedzīvojusies, pie tam tikai viņa un Artēmijs bija… teiksim tā, viņi vienīgie savā klasē nebija latvieši. Varbūt tāpēc viņš nolēma, ka abiem jāturas kopā.

– Kāds iespaids tev par to zēnu? Man viņš likās augstprātīgs un par kaut ko apvainojies.

– Artēmijs… Nu, viņš ir labs aktieris, žēl, ka tāds talants aiziet bojā. Lepns – jā, iedomīgs gan ne… Viņam, šķiet, apvainojoši mācīties provinces ģimnāzijā, pie tam latviešu valodā. Bija gribējis palikt Rīgā, vecāki neļāva.

– Kāpēc?

– Tēvs viņam bankrotēja, bija ļoti situēts cilvēks, bet bizness pajuka – saistībā ar kara sankcijām. Nācās pārvākties uz šejieni, par pēdējo naudu nopirka privātmāju upmalā. Dēlam pašapziņa cieta, protams. Sveša vide, sveši cilvēki, ar kuriem jārunā viņu valodā.

– Kā viņš tika galā ar mācībām?

– Lieliski. Privātskolotāji palīdzēja, pats arī gudrs. Likteņa trieciens gan pamatīgs – būtu mācījies ārzemēs, ja tēvs nebūtu kļuvis nabags. Kritiens pa izredzētības trepēm līdz pašai apakšai. Dusmas uz visu pasauli, īpaši tiem, kuru dēļ zaudētas privilēģijas un bagātība.

– Viņš pieprasīja tulku…

– Principa pēc. Jūsu valodā nerunāšu, pietiek, ka skolā mani piespiežat.

– Man likās, ka zēns izvairās no pratināšanas, cerēja, ka novilcinās laiku.

– Es gan domāju, ka tā ir nostāja. Ja valstij kaut ko vajag, lai runā ar mani tā, kā es gribu. Vismaz kaut kāda atriebe par privilēģiju zaudēšanu.

– Viņš teica, ka mīlējis Lizu. Mīlējis un nogalinājis tāpēc, ka viņa pasmējusies par viņa jūtām. Aiz dusmām nožņaudzis.

– Vai viņam būs psihiatriskā, vai kā viņu tur sauc, ekspertīze? Vecāki noteikti pieprasīs.

– Droši vien, ka būs. Ja viņš ir labs aktieris, kā tu saki, tad jau tiks paārstēties.

– Man ir jāiet pie tās meitenes mātes. Ko lai viņai saku?

– Es nespēju iedomāties. Pati baidījos, ka man viņai būs jāpaziņo par Lizas nāvi, bet šefs uzņēmās to izdarīt. Es nespēju. Man bija tik slikti. Itin kā es nekad nebūtu līķus redzējusi, nav taču pirmā reize… Bet tik jauniņa, tik tīra, balta… Kuplie mati sniega pilni…

Aiziet meitēns uz pirmo randiņu mūžā un nepārnāk…