2.2 °C
Atriebības alkas ir iekodētas mūsu asinsritē, un tās balsta cilvēka dabisko taisnīguma izjūtu.
Luga "Ifigenija. Agamemnons. Elektra" ir uzrakstīta 2015. gadā un veidota kā savdabīgs dialogs ar pagātnes notikumiem, kas, raugoties caur vēsturisko perspektīvu, tā vai citādi rada mūsu šodienas realitāti. Tā nav divu antīko autoru – Eiripīda un Aishila – pazīstamo lugu vienkāršs pārstāsts, bet patstāvīgs dramaturģisks darbs, kurā abu autoru sižetiskie motīvi ir savienoti ar neredzamiem pavedieniem tā, lai mūsu skatienam atklātos tas, kas notiek, kad vēnās mīlestības vietā plūst atriebība.
Iemeslus, lai pāris brīvdienas vai nedēļas nogali pavadītu Igaunijā, šodien droši vien nav tālu jāmeklē: Ziemassvētku tirdziņš Tallinas Rātslaukumā un gaismiņām izrotātā vecpilsēta aicināt aicina, nemaz nerunājot par mājīgajām kafejnīcām un citām izklaidēm. Un tomēr tiem, kurus saista arī dažādas mākslas parādības, papildus piedāvāšu vēl trīs iemeslus, kas varētu būt uzmanības vērti.
Pirmais. Pašā Tallinas sirdī mājo teātris ar vairākām mazām skatuvītēm, kas veselus sešdesmit gadus sapņoja par savu lielo zāli. Igauņi to sauc par "Tallina Linnateater", un savulaik to ar panākumiem vadīja arī pie mums labi pazīstamais režisors Elmo Nīganens. 2021. gadā viņu nomainīja Uku Ūsbergs, kuru zinātāji varbūt vēl atceras kā daudzsološa režisora un scenārista balvas ieguvēju "DRAAMA 2009" festivālā. Līdz ar viņa atnākšanu sākās reāla teātra pārbūve, kas ilga līdz šī gada oktobrim, un iekšpagalmā zem tā saucamās Elles brīvdabas skatuves beidzot tika izbūvēta lielā zāle ar 350 vietām. Tā ir ielaista četrus metrus zem zemes, ar dziļu trapecveidīgu skatuvi, modernu aprīkojumu un ērtām amfiteātra veidā izvietotām sēdvietām. Ātrijs ir izvietots vairākos stāvos ar atklātām kāpnēm, kokā un stiklā ieturētu dizainu un daudzām nelielām kafejnīcām, lai starpbrīžos cilvēkiem nebūtu jādrūzmējas. Daļa no bijušā pagalma ir pacelta līdz ielas līmenim un saglabāta kā vieta vasaras izrādēm. Igauņi apgalvo, ka tāds apakšzemes teātra komplekss esot vienīgais Eiropā, tas aizņemot sešpadsmit vecpilsētas ēkas. Iespaidīgi, to ir vērts apskatīt. Atjaunotā teātra atklāšana notika 10. oktobrī ar vērienīgu četru stundu garu antīkā stilā izturētu Uku Ūsberga iestudējumu "Ifigenija. Agamemnons. Elektra".
Otrais. Lugas autors ir 1977. gadā Lisabonas piepilsētā dzimušais aktieris, režisors, dramaturgs un producents Tiago Rodrigess. Vārds, kuru vērts paturēt atmiņā, jo viņa lugas un režisoriskās aktivitātes uz dažādām skatuvēm šodien piesaista ne vien profesionāļu uzmanību, bet gūst arvien plašāku publikas atzinību visā Eiropā. Vēl būdams students, viņš 1997. gadā sadarbojās ar beļģu kompāniju "TG STAN", bet 2003. gadā jau nodibināja savu teātri "Mundo Perfeito", ar kuru tika aicināts piedalīties daudzos starptautiskos festivālos. No 2015. līdz 2021. gadam viņš vadīja Lisabonas Nacionālo teātri, bet 2022. gada septembrī Tiago Rodrigess kļuva par slavenā Aviņjonas festivāla direktoru.
Viņam patīk veidot tiltus starp cilvēkiem un valstīm, apstrīdēt izplatītos uzskatus par sociālām un vēsturiskām parādībām, pārrakstīt klasiku un aizstāvēt dzīvo teātri. Rodrigess uzskata, ka "teātris pastāvēs tik ilgi, kamēr mēs kā suga izdzīvosim (lai gan nav zināms, cik ilgi tas būs, ja radikāli nemainīsim sistēmu, kas peļņas vārdā iznīcina planētu)". Turklāt teātris ir ideāla vieta kolektīvās atmiņas veidošanai un nostiprināšanai, jo cilvēces uzņemtais kurss uz bezgalīgu un nepārtrauktu informācijas pieejamību rada riskus šo atmiņu sadrumstalot un sadrupināt.
Trešais iemesls – izrāde. Uku Ūsbergs savu izvēli jaunās zāles pirmajam iestudējumam pamato ar nosacītu atgriešanos pie teātra saknēm. Viņaprāt, Rodrigess ir atradis ļoti mūsdienīgu, pat aktuālu skatpunktu uz trim grieķu traģēdijām, kas veido kaut ko līdzīgu Atreju nama ciklam un dod iespēju režisoram meklēt un izvērst uz skatuves poētisku realitātes transformācijas ainu. Antīkās traģēdijas struktūra, tai pielāgota aktierspēles stilistika un vārda spēks ļauj iestudējumam pietuvoties lietām, kas šodien nav sasniedzamas, bet joprojām raksturo mūs kā cilvēciskas būtnes. Dievi ir aizmirsti, bet atbildīgs par savu rīcību ir cilvēks pats.
Scenogrāfs Jāgups Roomets ar tērpu, rotu un vizuālā mākslinieka palīdzību ir radījis vienotu telpu ar rotējošu ripu centrā, kura ar nelielām, bet trāpīgi akcentētām transformācijām viegli pieskaņojas katras iestudējuma daļas sižetiskajām norisēm un atmosfēriskajām prasībām. Aulīdā uz izkaltušas zemes ir sapulcējušies karotāji no visas Grieķijas, jūras līcis ir pilns ar kuģiem, bet uz skatuves izkārtās buras ir nekustīgas. Iemesls speciālajai kara operācijai ir Helēnas nolaupīšana, Troja ir jānoslauka no zemes virsas, bet nav ceļavēja. Esot jāupurē Ifigenija, tad tas parādīšoties. Agamemnons to zina, taču viņam ir jātiek galā ar savas sirds dilemmu – vai viņš ir tiesīgs upurēt savu meitu grandioza mērķa vārdā, un vai tēvs to vispār spēj izdarīt? Meli un viltus precības ar Ahileju, kas kalpo meitas atvilināšanai uz piekrasti, veido ārkārtīgi smagu situāciju, kuru aktieri izspēlē, liekot uzmanīgi ieklausīties katra personāža katrā teiktajā vārdā un piedāvājot skatītājam pašam izšķirties un savā sirdī izsvērt, kāda nozīme tiem piešķirama risinājuma meklējumos. Sasprindzinājums starp Agamemnonu un armiju aug ar katru stundu, visi grib ātrāk nokļūt kaujaslaukā, un Agamemnons grib būt sava laika dižākais karavadonis, kurš "make Greece great again". Ko iesākt, kā rīkoties? Ahilejs, vēl būdams godprātīgs, solās aizstāvēt nevainīgo Ifigeniju, un tas draud ar dumpi karaspēka nometnē. To visu redzot, Ifigenija saprot, ka viņas stāvoklis ir bezcerīgs, un ir ar mieru sevi upurēt. Viņa lēnām dodas uz skulpturālu ziedokli skatuves dziļumā, žilbinošs uzplaiksnījums, un viss iegrimst tumsā. Sāk celties vējš.
Pēc daudziem gadiem Argosa ir tīta miglā. Kamēr Agamemnons karoja, polisi pārvalda Klitaimnestra ar savu mīļāko Aigistu. Orests atrodas trimdā, bet Elektra ir padarīta par kalponi. No kara atgriežas Agamemnons kopā ar savu trofeju Kassandru, kura spēj paredzēt priekšāstāvošos notikumus. Klitaimnestra ir nemierīga un sarīko lepnu karavadoņa sagaidīšanu, lišķīgi apgalvojot, ka esot pēc viņa noilgojusies. Argosas pilsētnieku koris aktieriski nevainojamā saspēlē gan apšauba viņas nolūku patiesumu, bet Kassandra skaidri zina, kas tūlīt notiks. Atjautīgi risinātā ainā Kassandra, mazliet apsteidzot Klitaimnestru, mums pasaka priekšā gan savu, gan Agamemnona likteni, kas tūlīt piepildīsies. Režisors savā mizanscēnu konstruēšanas procesā pārsteidzoši veiksmīgi izmanto tā saucamo aktieru porainību – vārdu interpretāciju, kas tiek meklēta caur aktieru personīgo dzīves pieredzi un precīzi iekļauta skatuviskās eksistences formā. Tas ir līdzīgi ainas atdzīvināšanai no gleznas, tikai šajā gadījumā par izejas punktu kalpo vārds. Realizējot savu sen izloloto plānu, Klitaimnestra ar gļēvā Aigista piepalīdzību nogalina gan Agamemnonu, gan Kassandru, bet tautai paziņo, ka tā bija atriebība par meitas ziedošanu. Tagad valdīs viņa un Aigists, bet tauta piedzīvošot labklājības laikus. Migla lēnām sāk izklīst.
Otrajā cēlienā uz skatuves redzamās kolonnas ir sabrukušas un Argosas bruģis ir pārvērties gruvešos. Elektra ir izprecināta necilam ganam un sapņo par Oresta atgriešanos. Pēc visiem pārpratumiem atkalredzēšanās ainā abi kaļ plānus, kā atriebt tēva nāvi. Orests ir gatavs nogalināt Aigistu, taču Elektra uzstāj, ka tādu pašu likteni ir pelnījusi arī māte. Aktrise Elektru atveido kā piepacelta drudža pārņemtu būtni, kas cenšas pārliecināt brāli, bet konfrontējošo uzskatu dialogā koris neieņem striktu pozīciju un neļauj skatītājam pieķerties vienai neapgāžamai argumentācijai. Galu galā arī Klitaimnestra tiek nogalināta, un Elektra ir laimīga, bet Orests tā nejūtas un dodas mūžīgā trimdā. Izrādes varoņi saļimst uz izārdītā bruģa, skatuve iegrimst tumsā. Atkal ceļas vējš.
Atriebības alkas ir iekodētas mūsu asinsritē, un tās balsta cilvēka dabisko taisnīguma izjūtu. Ja tās kāda iemesla pēc uzbango, sekas nav paredzamas un ķēdes reakcija nav apturama. To pierāda visa cilvēces vēsture, mūsu saprāta konstrukcijas te maz ko spēj līdzēt. Vai tā tam jābūt? Vai esam tam nolemti? Atbildes, protams, nav, bet izrāde pasaka, ka mums tomēr nāksies tās meklēt.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
![Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet "Lejasvēveri" un "Jaunvēveri" ir mantinieku privātīpašums. Interneta vietnē "visit.cesis.lv" teikts: "Vēveri ir Piebalgai raksturīga zemnieku amatnieku sētu grupa, kuras vēsture datējama, sākot ar 16. gs. vidu. 19. gs. galvenais peļņas avots Vēveros ir aušana, katrā mājā klaudzēja 2–4 stelles. Sākoties "Mērnieku laikiem" (19. gs. 70.–80. gadi), kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas, Vēveros ir izveidojušās astoņas saimniecības. Mūsdienās dabā redzams šo astoņu sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. [..] Vēveru ekspozīcijā aplūkojama ne tikai tradicionālā piebaldzēnu sētu apbūve, bet arī dažādi amatnieku un zemkopju darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas. Vēveru kalna augstākajā vietā (226 m virs jūras līmeņa) slejas ap 1875. g. Kalna Vēveru saimnieka būvētās vējdzirnavas. No dzirnavu galerijas un augšējā stāva lieliski redzams Vēveru kopskats un Piebalgas tāles. Vēveros piedāvā meistarklasi maizes cepšanā īstā maizes krāsnī."](https://media.lasi.lv/media/cache/article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20251209210945693873f9205a6.jpg "Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet \"Lejasvēveri\" un \"Jaunvēveri\" ir mantinieku privātīpašums. Interneta vietnē \"visit.cesis.lv\" teikts: \"Vēveri ir Piebalgai raksturīga zemnieku amatnieku sētu grupa, kuras vēsture datējama, sākot ar 16. gs. vidu. 19. gs. galvenais peļņas avots Vēveros ir aušana, katrā mājā klaudzēja 2–4 stelles. Sākoties \"Mērnieku laikiem\" (19. gs. 70.–80. gadi), kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas, Vēveros ir izveidojušās astoņas saimniecības. Mūsdienās dabā redzams šo astoņu sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. [..] Vēveru ekspozīcijā aplūkojama ne tikai tradicionālā piebaldzēnu sētu apbūve, bet arī dažādi amatnieku un zemkopju darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas. Vēveru kalna augstākajā vietā (226 m virs jūras līmeņa) slejas ap 1875. g. Kalna Vēveru saimnieka būvētās vējdzirnavas. No dzirnavu galerijas un augšējā stāva lieliski redzams Vēveru kopskats un Piebalgas tāles. Vēveros piedāvā meistarklasi maizes cepšanā īstā maizes krāsnī.\"")
