10.3 °C
Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne stāsta par novembrī piedzīvotajiem kultūras iespaidiem.
Divas dienas Liepājā izrādījās par īsu, lai apskatītu, iepazītu, pārdomātu visu, ko biju cerējusi, plānojusi veikt. Taču pagūtais atklājās tik savērpti, savīti, viens ar otru saistīti kā austa blīva vadmala, kas krietni silda un grezno. Tāpat kā aust rīts, kas dod iespēju saredzēt neredzēto, kas nāk ar jaunām atziņām un sapņiem, kuri arī silda un grezno.
Tāpēc šoreiz, iesākot piekto sadarbības gadu ar "Latvijas Avīzes" pielikumu "Kultūrzīmes" (pirmais mēneša skatījums – 2021. gada 3. novembrī), tik vien mazi pieskārieni redzētajam, fragmentu atlūzas no pārdomātā un asociāciju viļņojumi par vienojošo, dominējošo, saprotamo Latvijas vēsturē un šodienā. Bet var teikt arī tā, ka visi mirkļi sasējās kā mezgli simtu pavedienos, kā savienojumi atšķirīgās mākslas formās, izteiksmes līdzekļos, materiālos, desmitgadēs, likteņos, personībās.
Blaumaņa laikmeta saplūsmes
Liepājas teātra pirmizrādes "Trīs bēres un divas kāzas" (laikmeta traģikomēdijas režisors Mārtiņš Eihe) programmiņā "Bēru un kāzu dziesmu grāmata" (to veidojis izrādes scenogrāfs Māris Ruskulis) rakstniece Laila Burāne atklāj savas sarunas ar Blaumani: "Citādi laiki un citādi tikumi – /Ak – un tomēr vecveco tik redzam... /Tie paši kailumi, tie paši plikumi: /Lupatas mainās, ar kurām tos sedzam." Šīs Rūdolfa Blaumaņa dzejas rindas mani pavadīja darbā pie lugas "Trīs bēres un divas kāzas". Tajās izlasīju vienu no saviem virsuzdevumiem un galvenajiem jautājumiem, remiksējot autora pirms vairāk nekā simt gadiem rakstītās noveles un ļaujot viņa tēliem saskarties ar šodienas pasauli, satiekoties diviem laikiem, ieklausīties, kā skan šīs sadursmes atbalsis."
Rūdolfa Blaumaņa laiks un redzējums, Lailas Burānes lugā un Mārtiņa Eihes izrādē uzdotie jautājumi bija klātesoši arī Liepājas muzejā (direktore – Dace Kārkla). Tas sagaidīja grezni posts Pirmās adventes noskaņās un ar četrām pārsteidzoši ietekmīgām, saviļņojošām un perfekti sagatavotām mākslas darbu ekspozīcijām. Ciparnīcas rādītāji tikšķēja pārāk ātri, lai katru kopskatu tvertu atkārtoti un katru detaļu, interesējošu sīkumu, tekstu daudznozīmību nolasītu pilnībā, sasietu tos redzējuma mezglus, kas veda no pagātnes un tagadnes ar paredzējumu, atziņu, pieteikumu nākamībai.
Atkārtoti izstaigāju muzeja pagrabstāvu, kurā iekārtota plaša, ārkārtīgi vērtīga ekspozīcija – "Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs". Jā, zem senajām velvēm un aplodām galva vietām jāpieliec, bet tā klājas, jo etnogrāfisko, autentisko priekšmetu skaistums un funkcionalitāte aizved uz Blaumaņa ļaužu ikdienu un ļauj iepazīt visus tautas mākslas atzarus. Ekspozīcija loģiski kārtota atbilstoši senās sētas principiem un nozīmīgākajiem dzīves, darba pinumiem ar 10 mezgliem – Pirts, Klēts, Rija, No aitas līdz audumam, Godi, Bēres, Kristības, Kāzas, Podniecība, Smēde. Galvu pateicībā noliecu arī daudzveidīgo priekšmetu vācējam, saglabātājam, Liepājas muzeja vadītājam, gleznotājam Jānim Sudmalim (1887–1984) un sarežģītās etnogrāfisko priekšmetu kolekcijas sakārtotājam, scenogrāfijas izveidotājam, Latvijas Mākslas akadēmijas profesoram Kristiānam Brektem.
Tā senatnes Rucavas, Nīcas, Bārtas zemnieku, amatnieku prasmes savienojās ar Jaņa Rozentāla un Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas audzēkņa Jāņa Sudmaļa darbu vienībā ar laikmetīgās mākslas spilgta autora Kristiāna Brektes iecerēm, mākām, sirdsgudrību. Māksla palīdz iepazīt, satikt, sajust tautas dziļākos domu, jūtu slāņus. Mūsu vēsturi un šodienu, arodu prasmes un pārlaicīgo, nezūdošo.
Laikmetu dzīslojumi mākslā
Ekspozīcija, kuru noteikti vēlējos redzēt, "Aizmirst un atcerēties" (10. oktobris–30. novembris) deva jaunu skatījumu uz tēva un dēla – tēlnieka Imanta Murovska un grafiķa, arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Jāņa Murovska radošo darbu. Kuratore Inga Bunkše un izstādes scenogrāfijas veidotāja Ineta Berkmane (divas telpas, katra vienam autoram, bet saglabājot iekšēju saistību, vienotību), veicot padziļinātu materiālu izpēti, ir atšķīrušas, var teikt, nezināmu lappusi Latvijas 20. gadsimta otrās puses mākslā. Protams, daļu darbu biju redzējusi, Kārļa Zemdegas diplomandu pazinu pat personiski, bet nekad nebiju apjautusi, cik nežēlīgs un traģisks bija talantīgās personības dzīves kopums, mezglojums. Tikai divi fakti: Liepājā dzimušais, vidusskolas noslēdzošās klases audzēknis Imants 1943. gadā tiek iesaukts vācu armijā, pēc tam filtrācijas nometne Habarovskas novadā (1946–1950) un... Lielākā daļa mākslinieka tēlniecības objektu (kapara kalums, alumīnija lējums, tērauds, metāla griezums u. c.) realitātē nav apskatāmi, to atrašanās vieta nav zināma. Mezglu raksts, kas vēl lasāms, tulkojams, atdzīvināms.
