Reklāma

Kāda ir dzīve Baltkrievijā? Vai mīts par "laimes zemi" radies pats no sevis vai propagandas radīts?

Ilze Kuzmina / Mājas Viesis

2024. gada 28. jūlijs, 00:01

Klausies ziņu audio formātā

2024. gada 28. jūlijs, 00:01

2020. un 2021. gadā Baltkrievijā bija plaši protesti pret negodīgām prezidenta vēlēšanām. Tagad protesti apslāpēti, iedzīvotājiem tiek atņemts arvien vairāk brīvību.

Foto: ZUMA Press/Scanpix / Latvijas Mediji

"Dzīvoju Daugavpilī, un teju katru nedēļu man nākas kādam Latvijas iedzīvotājam skaidrot, kāpēc esmu aizbraucis no Baltkrievijas," "Mājas Viesim" saka Gļebs (vārds mainīts), kurš politisku iemeslu dēļ, bažījoties par savu drošību, veselību un brīvību, 2020. gada rudenī kopā ar dzīvesbiedri pametis Baltkrieviju. Viņš nevēlas, lai tiktu publicēts viņa īstais vārds un nevēlas fotografēties, jo Baltkrievijā joprojām dzīvo viņa tuvinieki.

Reklāma

Kamēr demokrātiski noskaņotie baltkrievi baidās un bēg no savas valsts, daļa Latvijas iedzīvotāju joprojām šo nebrīvo kaimiņvalsti uzskata par laimes zemi, kur viss ir sakārtots un lēts. Pērn gada pirmajā pusē vien, par spīti Ārlietu ministrijas (ĀM) un Valsts drošības dienesta brīdinājumam nedoties uz šo valsti, to apmeklēja vairāk nekā 40 000 Latvijas pilsoņu. No Daugavpils autoostas uz Baltkrieviju ir pat vairāki reisi nedēļā. Kāda ir patiesā dzīve Baltkrievijā? Vai mīts par laimes zemi radies pats no sevis vai arī ir apzinātas propagandas radīts?

To, ka Baltkrievijas iedzīvotāji paši nebūt nav apmierināti ar dzīvi savā "laimes zemē", skaidri parādīja 2020. un 2021. gada protesti, kuru iemesls bija negodīgās valsts prezidenta vēlēšanas un Aleksandra Lukašenko oponentu ieslodzīšana. Arī protesti tika nežēlīgi apspiesti. Tomēr tie, kuri joprojām pozitīvi izsakās par Baltkrieviju, izvēlas to neredzēt vai protestus un to apspiešanu neuztver gana nopietni, kaut kopumā mītiņos visā Baltkrievijā, kā spriež baltkrieviete Natālija (vārds mainīts), piedalījās pat miljons valsts iedzīvotāju.

Absolūta beztiesība un nedrošība

Natālija, kura Latvijā dzīvo kopš 2021. gada, arī bija aktīvi piedalījusies protestos pret prezidenta vēlēšanu viltošanu, kā arī nav baidījusies sniegt intervijas masu medijiem, tostarp ārvalstu. Pirms pārbraukšanas uz Latviju viņas dzīvesvietā bija kratīšana un pret sievieti bija ierosināta krimināllieta par valsts varas aizskaršanu. Krimināllieta bija ierosināta arī pret viņas meitu. Pēc piedzīvotā Natālija savu pieredzi gatava stāstīt tikai anonīmi, lai neapdraudētu Baltkrievijā palikušos tuviniekus.

Gļebs gan atzīst, ka protestos pārsvarā piedalījās vidusšķiras, kā arī radošo profesiju pārstāvji. Piemēram, valsts iestāžu vai rūpnīcu darbinieki protestos piedalījās mazāk.

Lai strādātu valsts iestādē, Baltkrievijā gluži tāpat kā padomju laikos nepieciešams iesniegt rekomendācijas un raksturojumu. Rūpnīcās bieži vien strādā mazizglītoti ļaudis, kas prot tikai monotonu, mazkvalificētu darbu.

Daudzviet tieši darbavieta nodrošina dzīvesvietu: zaudējot darbu, var nākties zaudēt arī jumtu virs galvas. Tāpēc valsts iestādēs un rūpnīcās strādājošie jo sevišķi baidījās iet uz protestiem.

Gļebs pats bijis aktīvs mītiņu dalībnieks. Tiesa, aizturēts ne reizi nav ticis. Paveicies. Tomēr bijusi sajūta, ka "kādu dienu pēc manis atnāks". Represīvo iestāžu pārstāvji mēdza aizturēt cilvēkus arī tikai par šķību skatienu vai apģērbu Baltkrievijas vēsturiskā karoga krāsās – tas ir demokrātisko spēku simbols. Gadījies pat, ka aiztur kādu, kas izvedis pastaigā suni vai aizgājis nopirkt maizi un gadījies protestu tuvumā. Tas radījis absolūtu beztiesības un nedrošības sajūtu.

Īslaicīgi aizturētie varēja palikt apcietinājumā līdz pat 15 dienām – četrvietīgās kamerās nācās uzturēties pat 16 cilvēkiem. Tā kā protesti notika kovida pandēmijas laikā, tieši cietumā daudzi saslima.

Reklāma

Natālija stāsta, ka pēc pārcelšanās uz Latviju notrīsējusi, redzot ielās policistus, jo Baltkrievijā no viņiem baidās: var pieprasīt uzrādīt mobilo tālruni un turpat uz ielas izpētīt, vai nelasa, piemēram, opozicionāru sociālo tīklu kanālus. Ja atrod ko neatļautu, var arī uzreiz aizturēt. No paziņām un tuviniekiem, kas palikuši Baltkrievijā, Natālijai zināms, ka līdzīgi kā Staļina laikā daudzdzīvokļu mājās iecelti mājas vecākie, kam jāuzmana, vai visi nama iedzīvotāji ir gana uzticīgi uzspiestajai varai. Ja kāds šķiet ne tik uzticams, par viņu raksta ziņojumu attiecīgajām iestādēm.

"Ticiet man, Baltkrievijā joprojām ir daudz normālu cilvēku, kas to visu neatbalsta, bet dažādu iemeslu dēļ viņiem nav iespējams aizbraukt," viņa piebilst.

Gļebam viens no iemesliem aizbraukšanai bija arī varas attieksme pret kovida pandēmiju. Tā izlikās, ka pandēmijas nav, un neko nemainīja ne epidemioloģiskos noteikumos, ne veselības aprūpē. Tāpēc saslimušajiem, piemēram, nebija pieejams papildu skābeklis.

Tikmēr Baltkrievijas slavinātājiem Latvijā tīk arī šīs valsts veselības aprūpe. Esot tādi Latvijas iedzīvotāji, kas brauc uz Baltkrieviju pie zobārsta: sanākot lētāk. Gļebs atzīst, ka zobārstniecība tiešām tur ir lētāka nekā šeit, taču daudziem baltkrieviem tā ir pārāk dārga: nav tā, ka nemaz nevar atļauties, taču labo zobus pamazām vai ilgi krāj tam naudu. Vietējiem pieejams arī valsts apmaksāts zobārsts, tomēr baltkrievi labprātāk izvēlas privāto zobārstniecību, jo tā ir kvalitatīvāka.

Latvijas iedzīvotāji, kas mēģina Gļebu pārliecināt par to, cik Baltkrievijā labi, mēdz norādīt arī uz saglabāto rūpniecību. Proti, neesot likvidētas padomju laika rūpnīcas. Gļebs atzīst: rūpnīcu tiešām Baltkrievijā ir daudz. Naftas rūpnīcas, kas pārstrādā Krievijā iegūto naftu, pat daļēji ir modernizētas, taču pārējās bieži vien ir tehnoloģiski atpalikušas. Dažkārt tās ražo produkciju, kuru nav iespējams pārdot. Savulaik Gļebs dzīvojis blakus traktoru rūpnīcai, pie kuras saražotie, bet nepārdotie traktori rūsēja klajā laukā. "Cilvēki, kas strādā šādā rūpnīcā, pelna maz, iespējams, viņiem ir nepilna darba nedēļa, bet darbs viņiem ir. Finansējumu algām šādas rūpnīcas iegūst no valsts, kas tām piešķir kredītus un arī tos dzēš. Savukārt, lai aizlāpītu valsts budžeta caurumus, tiek veikta naudas devalvācija.

"Valsts vara visvairāk baidās tieši no rūpnīcu strādnieku protestiem," teic Gļebs.

Pamēģiniet izdzīvot ar Baltkrievijas algu!

Arī Natālija, dzīvojot Rīgā, bieži sastop ļaudis, kas nesaprot situāciju Baltkrievijā un brīnās, kāpēc viņa aizbraukusi. Taču viņa necenšas neko skaidrot, izvairās no garākām sarunām, jo "šie cilvēki nez kāpēc pret mani ir ļauni noskaņoti". "Tie ir cilvēki, kuriem allaž ir sajūta, ka kaut kur citur, kur mūsu nav, ir labāk," teic Natālija. "Ja jau viņiem šķiet, ka Baltkrievijā ir labi, lai dodas turp un mēģina izdzīvot par Baltkrievijas vidējo algu!"

Arī Gļebs spriež: "Ļaudis jauc divas lietas: tūrismu un reālo dzīvi, kas ir valsts pastāvīgo iedzīvotāju ikdiena. Iebraucējiem no Latvijas šķiet, ka Baltkrievijā viss ir lēts, jo viņiem ir daudz augstāki ienākumi nekā baltkrieviem. Latvijā minimālā alga ir 700 eiro, bet baltkrievu vidējā alga pārrēķinot ir ap 400 eiro. Cilvēks, kurš Latvijā jūtas trūcīgs, Baltkrievijā var sajusties turīgs." Krietni lētāks Baltkrievijā ir tikai benzīns, komunālie maksājumi un vienkāršākie ikdienas produkti. Ja gribas kādu smalkāku desu, cenu atšķirība, jo sevišķi pēdējos gados, vairs nebūšot tik liela.

Reklāma

Ieteiktie raksti

Šobrīd Eiropas ombuda amatā esošā Emīlija O’Reilija nāk no Īrijas, kur bija pirmā sieviete, kas nonākusi šajā amatā.

Bez represīvās varas, ar autoritātes spēku! Kā Eiropas pilsoņu tiesības sargā ombuds

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) parlamentārā sekretāre Silvija Reinberga.

Prom no krievu valodas — ar grūtībām

Ar jauno sankciju pakotni pret Baltkrieviju ES vēlas novērst sankciju pret Krieviju apiešanu

Baltkrievijas demokrātiskās opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska sarunu festivālā "Lampa".

Foto: Cihanouska: Tikai spēcīga nācijas identitāte var kalpot kā pretinde krievu pasaulei

Līdzīgi spriež Natālija: "Tie griķi, kas Latvijas iedzīvotājiem šķiet lēti, baltkrievu pensionāriem ir dārgi. Zivis ir vēl dārgākas: to cenas ir līdzīgas kā Latvijā." Viņa pati Latvijā jūtas pārticīgāka nekā dzimtenē, kaut tur strādājusi augstākas kvalifikācijas darbu nekā šeit.

Sieviete piebilst: braukt pēc lētākām precēm uz valsti, kur var arestēt par to vien, ka esi uzvilcis baltas zeķes ar sarkanu svītru (opozicionāru krāsas), ir pārāk liels risks.

Tūristi pārsvarā redz galvaspilsētu Minsku, taču, kā norāda Gļebs, pēc tās nevar spriest ne par sakoptību, ne arī par pārticības līmeni visā valstī. Attālākos reģionos valda trūkums un nesakārtotība.

Gļebs uzskata, ka Lukašenko režīma mērķis ir radīt priekšstatu, ka valstī viss ir kārtībā: "Tas saglabājies vēl no padomju laika, kad svarīgi nevis tas, kā patiesībā ir, bet gan kā tas izskatās uz āru. Svarīgi, ko par mums padomās. Turklāt pret ārzemniekiem veikalos un citur apkalpojošā sfērā ir pavisam citāda attieksme nekā pret vietējiem."

Viņaprāt, atšķirībā no Krievijas propagandas Baltkrievijas propaganda vairāk ir vērsta uz ārpusi, tā nav tik daudz paredzēta iekšējam patēriņam. "Doma ir tāda: ja baltkrievi netic, cik labi viņi dzīvo, tad atbrauks latvieši, lietuvieši un poļi un viņiem pastāstīs, cik Baltkrievijā viss ir lieliski," secinājis Gļebs pēc tam, kad noskaidrojis: Baltkrievijā dzīvojošajiem soctīklos reti "izlec" video, kuros kāds, kas nav baltkrievs, stāsta, cik laba dzīve ir Lukašenko režīmā, kamēr Latvijā šādus video var pamanīt bieži.

Saeimas deputāte ("Progresīvie) Leila Rasima vada deputātu grupu demokrātiskas Baltkrievijas atbalstam un ir pārliecināta: tūristi redz Baltkrievijas fasādi, taču neinteresējas, neuzzina ne par politieslodzītajiem, ne citām metodēm, ar kādām A. Lukašenko jau trīsdesmit gadus noturas pie varas.

"Esmu sapratusi, ka labāk nevienam neteikt, ka esmu no Baltkrievijas, jo tāpat nesapratīs, cik daudzi pie mums sēž cietumā par neko, cik daudz ļaužu pazuduši bez vēsts. Arī par politieslodzītajiem mēs pat nezinām, vai viņi vēl dzīvi," saka Natālija.

Reklāma

Trīs gadu laikā pat 32 aizturētie no Latvijas

Deputātei zināms par vismaz diviem Latvijas valstspiederīgajiem, kuri šobrīd ir cietumā Baltkrievijā un ar kuriem nav iespējams sazināties. Viena ir sieviete, kuras lieta tika izskatīta slepeni. Zināms, ka viņa tika aizturēta kopā ar draudzeni no Latvijas. Draudzeni atlaida, bet sievieti notiesāja par spiegošanu, un šobrīd viņa ieslodzījumā pavadījusi jau vismaz divus gadus. L. Rasima ir pārliecināta, ka šāds liktenis var sagaidīt jebkuru Latvijas valstspiederīgo, kurš devies uz Baltkrieviju. Turklāt šīs valsts specdienesti var mēģināt savervēt darboties viņu labā.

Ārlietu ministrija par Baltkrievijā aizturētajiem Latvijas iedzīvotājiem sniedz skopas ziņas: kopš 2022. gada tur aizturēti 32 Latvijas valstspiederīgie, šogad četri. Ministrijas pārstāve Diāna Eglīte: "Ņemot vērā, ka nereti informācija par Latvijas valstspiederīgajiem mūsu rīcībā nonāk ar nokavēšanos, personas statuss var būt dažāds. Arī aizturēšanas un apsūdzību iemesli ir ļoti dažādi – sākot ar imigrācijas noteikumu pārkāpumiem, zādzībām un krāpšanu līdz pat apsūdzībām spiegošanā.

Tiesiskuma trūkuma dēļ Baltkrievijā nepatiesu vai politiski motivētu apsūdzību gadījumā personu atbrīvošanu panākt būs praktiski neiespējami. Iespējas sniegt konsulāro palīdzību ārkārtas situācijās Baltkrievijā, tostarp aizturēšanas gadījumā, ir ļoti ierobežotas. Ja tomēr tiek pieņemts lēmums par labu Baltkrievijas apmeklējumam vai tās teritorijas šķērsošanai tranzītā, aicinām pirms došanās ārpus Latvijas nodrošināties ar juridiskās palīdzības sniedzēja kontaktinformāciju, jo Latvijas pārstāvniecības ārvalstīs nesniedz juridisko palīdzību."

Arī viņa atgādina, ka ikvienu ceļotāju var pakļaut Baltkrievijas specdienestu provokācijām, nepatiesi apsūdzēt Baltkrievijas likumu pārkāpumos un arestēt.

"Taču ir grūti lauzt cilvēku paradumus doties uz Baltkrieviju iepirkties vai ārstēties sanatorijā. Jo sevišķi Latgalē daudziem Minska pat esot mīļākā pilsēta," tā L. Rasima. A. Lukašenko to īpaši veicina, vairs neprasot Latvijas iedzīvotājiem vīzas.

"Cilvēki Latvijā pieraduši pie brīvības un demokrātijas, tāpēc viņi nespēj saprast, kas notiek Baltkrievijā. Viņi nespēj noticēt, ka par tādu varas kritiku, kādu te katrs, kas vēlas, pauž brīvi, Baltkrievijā var nākties gadiem sēdēt cietumā," teic Gļebs. "Man ir bijusi saruna, kurā nespēju pārliecināt Latvijas iedzīvotāju, ka Baltkrievijā ir represijas. Cilvēks atbildēja, ka te, Latvijā, valdot tāda pati policijas visatļautība kā Baltkrievijā, jo viņam, redz, nācies samaksāt sodu par nepareizi novietotu auto."

Baltkrievu propaganda ielaužas

Bet kā baltkrievu propaganda nonāk mūsu valstī? Gļebs stāsta, ka reiz, pārslēdzot automašīnā radiostacijas, pēkšņi izdzirdējis A. Lukašenko balsi. No pārsteiguma gandrīz izlēcis no auto. Tad sapratis: tāpēc ka Daugavpils ir tuvu Baltkrievijas robežai, te skan tās radio kanāli.

Reklāma

Latvijas Radio un televīzijas centra pārstāve Vineta Sprugaine "Mājas Viesim" apliecināja, ka pierobežā iespējams uztvert gan Baltkrievijas radiokanālus, gan arī uztvert kaimiņvalsts televīziju, īpaši tad, ja antena tīši pagriezta uz Baltkrievijas pusi. Tornis raida aptuveni piecdesmit kilometru rādiusā, arī pāri robežai, un bloķēt šos signālus nav iespējams. "Viss atkarīgs no tā, ko cilvēki paši vēlas skatīties," tā V. Sprugaine. Cik daudz Latvijas iedzīvotāju, griežot antenu vai satelītšķīvi uz austrumu kaimiņu pusi, patērē viņu elektroniskos medijus, centram nav zināms.

Jāpiebilst, ka vēl pērn Daugavpilī iznākošā avīze "Million" publicēja Baltkrievijas televīzijas programmu.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), pētot iedzīvotāju paradumus elektronisko mediju lietošanā, vairāk jautā par Krievijas masu mediju patērēšanu. Arī ierobežoto domēnu sarakstā samērā maz iekļauti tādi, kas saistīti ar Baltkrieviju. Pērn bijis atsevišķs pētījums "Informācijas plūsmas Daugavpilī un Latgalē", ko veica Mediju attīstības un pētniecības centrs, bet daļēji finansēja padome. Tajā atzīts, ka Latgalē, īpaši pierobežā, Baltkrievijas TV ir plaši pieejama, taču sīkāku datu, cik šai televīzijai ir skatītāju, nav arī šajā pētījumā. Pētnieki, runājot ar Latgales iedzīvotājiem, atklājuši, ka Ludzā daļa iedzīvotāju uzskata – robežpārkāpēji no Baltkrievijas puses identificējami kā bēgļi un attieksmei pret tiem jābūt līdzīgai kā pret ukraiņiem. Iespējams, šo uzskatu arī veidojusi Baltkrievijas propaganda.

Baltkrievijas propagandistiem noder arī tie Latvijas iedzīvotāji, kuri pārceļas uz šo valsti un sociālajos tīklos vai arī Baltkrievijas televīzijas kanālos stāsta, cik viņi tagad laimīgi. Katrs var redzēt, ka, piemēram, Olga Čerņavska, kas vēl šovasar kandidēja no saraksta "Jaunlatvieši" uz Eiropas Parlamentu, nu aizmukusi uz Baltkrieviju un stāsta, ka Latvijā veikalos esot pustukši plaukti. Vai kā Olga Samule intervijā apgalvo, ka, dzīvojot Latvijā, viņa esot ilgojusies pēc tāda valsts vadītāja kā "batjka" A. Lukašenko.

Vai tie ir parasti Latvijas iedzīvotāji, kuri dažādu apstākļu sakritības dēļ izvēlējušies šādu domāšanas veidu un dzīves ceļu, vai arī kādi slepenie aģenti, kuru palikšana Latvijā vairs nav bijusi noderīga, bet kuri vēl var paveikt ideoloģiskus uzdevumus?

NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vecākā eksperte Elīna Lange-Ionatamišvili atzīst, ka precīzas informācijas par to nav, taču šo pārbēdzēju vidū varētu būt gan parasti ļaudis, kurus ietekmējusi propaganda, gan arī aģenti, jo skaidrs, ka Krievijas un Baltkrievijas specdienesti te aktīvi darbojas.

Vairāk aizmukušo no Baltkrievijas

Kaut arī publiskajā telpā rodas iespaids, ka pārbēdzēju uz Baltkrieviju ir daudz, patiesībā pērn tikai trīs personas atteikušās no Latvijas pilsonības, lai pieņemtu Baltkrievijas pilsonību. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sniegto informāciju pēdējo desmit gadu laikā šīs valsts pilsonību izvēlējušies tikai 25 bijušie Latvijas pilsoņi. Kā savu dzīvesvietu Baltkrieviju šā gada sākumā norādījuši 1147 Latvijas valstspiederīgie. Tikmēr Latvijā ar uzturēšanās atļaujām dzīvo ap 4500 Baltkrievijas pilsoņu, tātad daudz vairāk.

Gļebs atzīst, ka Baltkrievijā juties kā iekšējais emigrants, centies dzīvot savā burbulī, pēc iespējas nesaskaroties ar valsts varu. Tomēr tagad viņam grūti attiecināt uz sevi statusu "politiskais bēglis", ārpus Baltkrievijas dzīvojošiem pilsoņiem nav iespējas tikt pie jaunas pases. Ja tai beidzies termiņš vai pazudusi, jādodas uz Baltkrieviju, un to Gļebs negrasās darīt.

Reklāma

Viņa ģimenē Latvijā piedzimis mazulis. Vecvecāki, kas palikuši Baltkrievijā, mazbērnu ne reizi dzīvē nav redzējuši.

Mainot mītnes zemi, ar darbu Gļebam problēmas nav radušās: viņš strādā profesijā, kas pieprasīta visās valstīs. Dzīvesbiedrei gan latviešu valodas neprasmes un Baltkrievijā iegūtās nepietiekami kvalitatīvās izglītības dēļ darba šobrīd nav.

Natālija Latvijā iebrauca ar tā saukto humāno vīzu, jo spēja pierādīt varasiestāžu represijas pret sevi. Tagad viņai ir uzturēšanās atļauja. Mācās latviešu valodu. "Ļoti mīlu Baltkrieviju un gribētu tur atgriezties, bet šobrīd esmu spiesta noskatīties, kā tā kļūst par Ziemeļkorejai līdzīgu valsti," viņa saka. "Tomēr es ticu, ka reiz varēšu doties uz brīvu Baltkrieviju."

Nostalģija pēc stingrās dūres

NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vecākā eksperte Elīna Lange-Ionatamišvili: "Diemžēl visās valstīs, kur bijis autoritārs režīms, pēc tam, kad tās demokratizējas, daļā sabiedrības tomēr saglabājas zināma nostalģija pēc stingrās dūres, kas noņem atbildību pašiem kaut ko sasniegt un risināt. Arī Baltijas valstīs daudzos cilvēkos dažādos līmeņos saglabājusies vēlme pēc saimnieka, kas visu nokārtos tavā vietā."

Mītu par laimīgo Baltkrieviju veido jau iepriekš pieminētās zemās cenas daļai preču. Pētniece teic: arī zemu cenu turēšana vismaz kādā izmaksu segmentā ir autoritāru režīmu metode. "Ja cilvēkiem atņem daļu brīvību, tas kaut kā jākompensē, lai novērstu akūtu sabiedrības neapmierinātību," spriež E. Lange-Ionatamišvili.

Arī mīts par kvalitatīvajām baltkrievu precēm varētu būt propagandas radīts. Natālija stāsta: tieši Latvijā uzzinājusi, ka Baltkrievijā esot garšīga desa, labāka nekā Latvijā. Sieviete smej – Baltkrievijā ļaudis runājot, ka Latvijā desa ir gardāka.

Saeimas deputāts Edvīns Šnore (Nacionālā apvienība) šopavasar publicēja video, kurā pauda pārliecību, ka Baltkrievija gatavojas karam. Vai varētu būt, ka, tam gatavojoties, tiek veidota apzināta pozitīvisma kampaņa par Baltkrieviju?

Viņaprāt, nekādas īpašas kampaņas nav. Pozitīvie stāsti par dzīvi Baltkrievijā pēdējā laikā vairāk dzirdami tāpēc, ka kopš kara sākuma un pārmaiņām lielas daļas sabiedrības attieksmē pret Krieviju, tās ietekmi un krievu valodu tā sauktā piektā kolonna vairāk sākusi izbraukt no Latvijas. Lielākoties viņi pārceļas uz Krieviju un Baltkrieviju. "Tas ir pozitīvs process, jo piektās kolonnas pārstāvji ir bīstami Latvijai," teic E. Šnore.

Vai Krievija rīkojas ar Baltkrievijas rokām?

E. Šnores ieskatā, nav lielas atšķirības starp Baltkrieviju un Krieviju. Uz Baltkrieviju kā atsevišķu valsti Saeimas deputāts vairs neraugās. Tā iedzinusi sevi stūrī, un ir "risks, ka Krievija varētu īstenot kādus savus agresīvos plānus ar Baltkrievijas rokām, lai pati var stāvēt malā un teikt, ka tai nekādus rēķinus nevar piestādīt". Ja tāds ir Krievijas plāns, tai varētu būt izdevīgi popularizēt mītus par Baltkrieviju kā neatkarīgu valsti, kurā turklāt ir laba dzīve.

E. Lange-Ionatamišvili piekrīt: Krievija "de facto" anektējusi Baltkrieviju, sankciju dēļ tā bez Krievijas atbalsta vairs nevarētu pastāvēt, tāpēc tās propaganda ir Krievijas propagandas sastāvdaļa.

Tomēr mītā, kāpēc Baltkrievijā viss ir labi, sava loma varētu būt abu šo valstu vēsturiskajām atšķirībām. Proti, Baltkrievijā Aleksandrs Lukašenko pie varas nāca uzreiz pēc Padomju Savienības izjukšanas. A. Lukašenko neesot ļāvis neko izzagt, tāpēc šī valsts turpinājusi dzīvot kā mini PSRS.

"Tomēr, ja dzīve Baltkrievijā būtu tik laba, tad 2020. un 2021. gadā tūkstošiem baltkrievu nebūtu izgājuši ielās, protestējot pret vēlēšanu falsifikāciju," teic E. Šnore.

Ko Latvijas valsts var darīt, lai mazinātos ticība "laimīgajai" Baltkrievijai? L. Rasima saka: jāstiprina mediji, īpaši Latgalē, kas stāsta patiesību par Baltkrieviju, kā arī jāpopularizē Baltkrievijas politisko bēgļu pieredzes stāsti. E. Lange-Ionatamišvili iesaka padarīt saistošāku pašmāju kanālu saturu, lai skatītos tos, nevis kaimiņvalstu propagandu, un skaidrot Lukašenko režīma dabu. Taču vēl svarīgāk attīstīt pašmāju ekonomiku, lai Latvijas iedzīvotāji, īpaši pierobežā, nebūtu spiesti braukt pēc baltkrievu lētā sāls un cukura: "Ja cilvēkam jāskaita katrs cents, lai izdzīvotu, viņš nedomās par to, ka, pērkot Baltkrievijas preces, netieši atbalsta A. Lukašenko diktatūru, līdz ar to agresiju pret Ukrainu. Lai domāšana paceltos nākamajā līmenī, jābūt apmierinātām pamatvajadzībām."

Sāls pircējus no Latvijas A. Lukašenko izmantojis savās runās, cenšoties pierādīt mūsu valsts nabadzību. "Propaganda strādā tikai tad, ja tajā ir kaut neliela daļa patiesības," saka eksperte.