Guna Roze: Melnbaltā. Skaitļos pārvērstā kultūra

Kā gadu iesāksi, tāds būs viss gads, paredz ticējums. Nav ne jausmas, kā tas darbojas, bet visbiežāk tā arī notiek. Zīmīgi, ka gada izskaņā bieži vien viss apmetas otrādi – kas slikti iesācies, veiksmīgi atrisinās, kamēr labais un cerīgais nemaz tik iepriecinošs vairs neizskatās. Visa dzīve tāda melnbalta zebra vien ir.

Aizvadītās nogales skaļākais kultūršoks bija ieplānotā "Gora" nodošana tingeltangeļiem, jo (citēju Rēzeknes mēru un sabiedrisko mediju) "repertuārs neatbilst rēzekniešu pieprasījumam un koncertzālei jāstrādā rentablāk". Necitēšu kultūras ministres un Valsts prezidenta pretargumentus (paldies, ka tādi bija, paldies par reakciju), bet pašvaldības vadītāja aprēķins tātad ir vienkāršs: nav vērts ieguldīt izglītošanā, saprātīgāk ir likvidēt izglītotos. Lai pieprasījums valda pār pasauli!

Guna Roze, rakstniece, publiciste.

Foto: No personiskā arhīva

Ne jau Rēzeknē vien un ne tikai pašvaldību vadītājiem tik vienkāršota vērtību skala. Pati savās kultūras darbinieces gaitās aizvadītajā gadā esmu piedzīvojusi divus pamatīgus kultūršokus. Ja gada sākumā kāds mani par tiem brīdinātu, neticētu. Vispirms pašvaldība "nespēja atrast" nepilnu tūkstoti eiro, lai piecpadsmito gadu pēc kārtas varētu notikt starptautisks Dzejas dienu pasākums "Sirds uz perona". Tikmēr pat aklajam bija redzams, cik daudz nodokļu maksātāju naudas – simtiem reižu vairāk, nekā pietrūka kultūrai – burtiskā un pārnestā nozīmē tika palaists gaisā. Aurojoši, elsojoši (pat streipuļojoši) bari ir pozitīvā statistika vairumam politiķu. Daudz – tas ir horizontāls, nevis vertikāls jēdziens.

Ar politiķiem jāmācās runāt viņu valodā – tāda ir mana pagājušā gada atklāsme. Tikšanās reizēs un iesniegumos nekādas vertikāles nav vērts pat pieminēt. Līdz uztverei nonāk vienīgi skaitļi, skaitļi, skaitļi. Tāpēc kultūras darbiniekiem jāmācās uzrādīt skaitļus pat šķietami neiespējamos rādītājos. Ja nav ideju, der atcerēties, ka arī nošu skaits partitūrā, tāpat rakstzīmju skaits romāna manuskriptā ir skaitlis. Jo tas lielāks, jo ticamāk, ka politiķis vismaz neapzināti pagriezīs galvu skaitļa nosaucēja virzienā, kamēr skaisti noformulētais un augstais romāna (izrādes, koncerta, izstādes u.tml.) virsmērķis vairumam politiķu ir tukša skaņa – nulle, svešvaloda.

Otrs personīgi piedzīvotais kultūršoks bija sadarbības partnera negaidīta nodevība, latviski sakot – "uzmetiens". Šim partnerim, līdzīgi kā Rēzeknes mēram, vienīgais kritērijs izrādījās nauda, nauda, nauda. Daudz naudas! Iecerēts (nevis objektīvi aprēķināts) bija nopelnīt krietni vairāk, nekā spēju piedāvāt pelnīt (tiešām pelnīt!) ar kultūru. Kāda literatūra? Kam tā tava literatūra vajadzīga?!

Līdz šim līdzīgos gadījumos klusībā vienmēr nodomāju, ka šādi politiķi vai sadarbības partneri, visticamāk, nelasa grāmatas. Jo cilvēki, kas lasa grāmatas, taču nevar būt tik truli. Tāpat kā dievticīgo vidū nevajadzētu būt sliktiem cilvēkiem. Bet var būt. Pēc aizvadītā gada kultūršokiem atmiņā pārliku arī senākus notikumus un secināju, ka arī daudzlasītāji un baznīcā gājēji (un pat divi vienā) dara vismerkantilākās un zemiskākās lietas, pretrunā gan ar Bībeli, gan pārējo grāmatu vertikālajiem vēstījumiem. Lai nevispārinātu, piebildīšu tāpat kā par politiķiem – ne visi, jo atvērtai dvēselei nematemātiski vēstījumi nevar notecēt kā pīlei ūdens.

Jāatzīst, šīs pārdomas saasinājušās smagu zaudējumu rezultātā. Latviskā kultūra īsā laika posmā zaudējusi vairākus izcilus talantus, tostarp divus rakstniekus, kuri nebija "ir laiks" vecumā. Atceros mana literatūras etalona Jāņa Lejiņa sacīto žurnālam "Ievas Stāsti" mūsu sarunā pagājušajā vasarā, kas izrādījās rakstnieka pēdējā intervija presē. Viņš runāja par dažādām merkantilisma izpausmēm Latvijas kultūrvidē, tātad arī daudzlasītāju vidū, bet izvēlējās šīs pārdomas nepublicēt. Bet ar Noru atliktā saruna vairs nekad nenotiks. Viņi abi bija rakstnieki, kas nevis dzen tekstu, bet runā par būtisko. Un ir bezgala skumji, ka šādu rakstnieku viņsaulē kļūst arvien vairāk, šeit mazāk, salīdzinot ar rēķinātājiem un pieprasījuma veidotājiem. Bet kas zina – varbūt viņiem TUR ir savs plāns, kā mainīt šo kārtību.