-7.8 °C
Savākšanas punktos nodotu lietotu sadzīves elektropreču apjoms ik gadu pieaug, daļa no tām tiek nodota pārstrādei, daļa – saremontēta un atgriežas pie patērētājiem.
Viens no lietotas sadzīves tehnikas apsaimniekotājiem – "Latvijas Zaļais punkts" –, kas dibināts pirms divdesmit pieciem gadiem, pēc būtības ir ražotāju atbildības organizācija un darbojas pēc stingriem valsts norādījumiem, kuros ietilpst arī sabiedrības izglītošana. "Gadā mums noteikti jāīsteno vismaz četras informatīvi izglītojošās kampaņas, taču ar tām ir par maz, lai aptvertu visu auditoriju. Lietotu sadzīves elektrotehniku iedzīvotājiem iespējams bez papildu maksas nodot kādā no vairāk nekā septiņdesmit šķiroto atkritumu pieņemšanas laukumiem visā Latvijā. Kur to izdarīt, nav grūti uzzināt, bet padomu var prasīt arī radiem, draugiem vai kaimiņiem un noteikti – savam atkritumu apsaimniekotājam, jo informācija par šo preču nodošanas vietām ir atrodama internetā – mūsu mājaslapā, ja vien ir vēlme to meklēt," saka SIA "Latvijas Zaļais punkts" valdes loceklis Kaspars Zakulis.
Vietas ir, jāgrib tikai nodot
Viņš novērojis, cilvēki ir gatavi maksāt par jaunām elektroprecēm, bet nevēlas pieņemt situāciju, ka arī par atkritumu izmešanu ir jāmaksā, lai nosegtu savākšanas, transportēšanas, izjaukšanas, pārstrādes vai remontēšanas izmaksas. Tādēļ, lai vienkāršotu aprites procesu, patērētāja atbildību par elektropreces izmešanu ražotājs jau ir iekļāvis tās cenā, un atliek vien šo preci nogādāt savākšanas punktā. Tāpat kā iespējams kādu mums noderīgu sadzīves tehnikas iekārtu pārvest mājās no veikala, pastāv arī iespējas nederīgu vai novecojušu elektropreci dabūt prom no mājām, tikai jāvēlas to izdarīt. Elektropreču savākšanu nodrošina arī lielākie atkritumu apsaimniekošanas operatori, kuri ikdienā iztukšo piemājas atkritumu konteinerus.
"Zinu, ka daudzas pašvaldības, jau slēdzot līgumus ar atkritumu apsaimniekotājiem, paredz viņiem pāris reižu gadā organizēt lielgabarīta preču un arī sadzīves tehnikas savākšanas akcijas. Gandrīz katrā Latvijas novadā ir tāda vieta, kur nodot nolietotās elektropreces, arī Rīgā, taču galvaspilsētā ar vairāk nekā sešsimt tūkstošiem iedzīvotāju šķirojamo atkritumu pieņemšanas laukumu skaits ir nepietiekams," atzīst Kaspars Zakulis, piebilstot, ka tādam laukumam vajadzētu būt katrā Rīgas mikrorajonā, bet problēmas radot politiskās gribas trūkums šādas vietas izraudzīties un iekārtot.
Izvešanas izmaksas jau preces cenā
Nolietotās sadzīves tehnikas savākšanas atbalstītājs un finansētājs ir ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš nopērk kādu jaunu elektropreci. Katras šādas preces cenā atbilstoši tās svaram jau ir iezīmēta noteikta naudas summa, kas tālāk tiek novirzīta šķirojamo sadzīves atkritumu laukumu izveidošanai, uzturēšanai, tur atvesto preču aiztransportēšanai, izjaukšanai un pārstrādei.
"Lielie atkritumu apsaimniekotāji savu apkalpoto reģionu iedzīvotājiem, iepriekš piesakot pakalpojumu, nodrošina vecās elektrotehnikas izvešanu no mājām bez maksas. Vienīgi no augstākiem daudzdzīvokļu namu stāviem tā pašu spēkiem jānogādā pagalmā," informē SIA "Eco Baltia vide" pārstāve Alise Zvaigzne.
"Tomēr ne visas elektropreces ir ar pozitīvu vērtību, par dažu nodošanu pārstrādes rūpnīcām mums ir jāpiemaksā. Lūk, ledusskapjiem pirms pārstrādes no sistēmas ir jāizsūknē videi kaitīgā freona gāze, bet vecajiem televizoriem – jāatdala kineskops un jāsavāc indīgie dzīvsudraba savienojumi,"
skaidro K. Zakulis. Viņš uzsver, ka pareiza rīcība atkritumu izvešanā lielā mērā ir cilvēku godaprāta jautājums, jo daudzdzīvokļu namu pagalmos bez uzraudzības atstāta sadzīves elektrotehnika nereti tiek brutāli salauzta, piemēram, lai iegūtu ledusskapja vai saldētavas elektromotoru, un freons izkūp gaisā.
Remontdarbnīcu skaits sarūk
Man jau no bērnības ieaudzināja, ka pret visām lietām jāizturas saudzīgi. Salūzušu radioaparātu, televizoru, pulksteņus un darbarīkus vectēvs vienmēr centās aizgādāt pie kāda meistara, lai tos salabotu, nevis uzreiz izmestu un pirktu jaunus. Tāpēc, sācis dzīvot Milzkalnē, biju priecīgs aizvest dārgu, bet krītot mazliet sadauzītu putekļsūcēju uz remontdarbnīcu Tukumā, kur par labošanu samaksāju vien piecus eiro. Taču, parunājot ar meistariem Jāni un Edvīnu, izrādījās, ka šādu vecu sadzīves lietu remontēšana kļūst arvien mazāk pieprasīta un darbnīca drīz būšot jāslēdz ciet, jo nopelnīt neko nevarot, klāt pensionēšanās vecums un neesot kam arodu un uzņēmumu nodot tālāk. Sapratu, ka tukumniekiem ir paveicies, jo kaimiņu novados vairs nav nevienas remontdarbnīcas.
