Pagājušā gada nogalē rakstnieks Jānis Lejiņš laida klajā savu jaunāko vēsturisko romānu "Dieva dusmības bērni". Tas stāsta par mācītāja un viņa trīs dēlu likteņiem 18. gadsimta Vidzemē. Toreiz latviešiem bija pamats domāt, ka pār zemi nākusi Dieva dusmība, jo gadsimts, aizsākoties ar Ziemeļu karu un Lielo mēri, noslēdzās ar visskarbākās dzimtbūšanas laikmetu un visu Latvijas novadu iekļaušanu Krievijas impērijā. Mācītājs Bērs vēlētos būt stingrs kristīgi luteriskās dzīvesziņas sargs, taču rakstnieks romānā jautā, vai iespējams uzvarēt cīņā, ja tā nonāk pretrunā ar cilvēcību.

Uzrunājot ievērojamo rakstnieku, "Latvijas Avīze" spēj vien ieskicēt daļu no viņa domām – Jānis Lejiņš teic, ka rakstot izdzīvojis teju tūkstoš savu varoņu dzīvju. Kādai nākotnes sarunai palika arī plāni par populārās triloģijas "Zīmogs sarkanā vaskā" iedzīvināšanu filmā…

Par pagātni runāt ir būtiski, ne velti Kronvaldu Atis teicis: kas pagātni pētī, tas nākotni svētī…

J. Lejiņš: Patiesībā nekas daudz jau nemainās. 

Reizēm pat smejos – mainās vien kaklasaites, bet cilvēku attiecības un rīcība ir līdzīgas visos laikos, ievirzi dod vien laikmetu lielās vēsmas.

Pārsteidza stāsta mūsdienīgums, sen aizgājušie laiki likās kā piedzīvoti pavisam nesen.

Rakstu šodienas cilvēkiem. Man arī nelikās būtiski uzsvērt, kurš vācietis, kurš latvietis, jo viss jau bija vienkopus, turklāt mani neaizrauj jau tik daudz aprakstītā apspiesto latviešu un pārāko kungu tēma.

Arī par runas veidu daudz nedomāju, jau romānā "Zīmogs sarkanā vaskā" daži lasītāji gluži vai pārmeta, ka toreiz nav runāts tā, kā rakstu. Bet neviens jau nemaz nezina, kā tolaik runāja, nav zināms, pat kādā valodā ticis runāts. Tiesa, "Dieva dusmības bērnos" varētu jau šķirot, kurš vācietis, kurš latvietis un vai mācītājs varēja būt latvietis. Par šīm lietām zināms pavisam maz, rakstos ir minēts vismaz viens 18. gadsimta it kā latviešu izcelsmes mācītājs.

Patiesībā jau stāsts ir par to, kāpēc vienmēr atrodas kāds vai kādi, kuri iedomājas zinām labāk, kā citiem vajadzētu uzvesties, domāt un pat just.