Ar bagātību čemodānu rokās. Saruna ar aktrisi Janu Ļisovu

Rīt, 26. februārī, Nacionālajā teātrī pirmizrāde gaidāma režisores LAURAS (Lauras Grozas) iestudējumam – izrādei "Zīda čūska", kas tapusi pēc Gunta Bojāra darba motīviem Artūra Dīča dramatizējumā. Monoizrāde vēstīs par vīrieša sevis meklējumiem, "par mūsdienu vīrieti, kurš visu savu mūžu ir veltījis pasakainai misijai. Viņš visu mūžu ir meklējis savu īsto un vienīgo". Lomās – Normunds Laizāns, Jana Ļisova vai Līga Zeļģe.

"Kultūrzīmes" uz sarunu aicināja pagājušās sezonas "Spēlmaņu nakts" balvas "Gada aktrise otrā plāna lomā" laureāti Janu Ļisovu. "Spēja ielikt sevi dažādos rāmjos, formās man liekas gluži kā aktiera kvalitātes zīme," uzskata aktrise. Nacionālais teātris par savu aktrisi teic, ka Jana ir "savpata parādība latviešu teātra vidē, kas saglabā noslēpumu, lai kurā izrādē piedalītos. Skatuves temperaments, enerģija, intelekts – tās ir īpašības, kas raksturo Janu un ko viegli nosaukt vārdā. Un tad ir vēl kaut kas. Tas neizsakāmais, kas ļauj viņai uz skatuves būt reizē maigai un jaudīgai, skaistai un skarbai, pieticīgai un ekscentriskai".

Kāda ir 

Jana Ļisova.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

jūsu loma izrādē "Zīda čūska", vai esat kā meklētais ideāls?

J. Ļisova: Esmu sieviete. Jā, sievietes tēls, bet – vai ideāla un liktenīga, ir interpretējams jautājums gan skatītājam, kurš izrādi vēros, gan arī pašam galvenajam varonim. Iestudējumā vīrietis mēģina rast atbildi, vai sievietes tēls ir vai nav liktenīgā, bet viņu saskares punkti ir ļoti pulsējoši un viļņveidīgi. Vārds "liktenīgs" ir diezgan pamatīgs, bet, tā kā šo abu cilvēku saskares punkti ir ļoti mainīgi un nestabili, skatītājam būs telpa interpretācijai un fantāzijai – ko nu kurš saskatīs, sadzirdēs, kas viņā rezonēs. Par šīs sievietes tēla svaru vīrieša, galvenā varoņa, dzīvē nevar dot skaidru atbildi, jo viņš pats to nesaprot, un, iespējams, to īsti nesaprot arī viņa.

Sievietes mēdz nosaukt par čūskām…

Nevarētu teikt, ka šoreiz uz skatuves sieviete domāta negatīvā nozīmē, kaut gan, protams, Bībeles motīvus pieminot, sieviete ir čūska kārdinātāja. Mūsu gadījumā ar čūsku varētu apzīmēt sievietes un vīrieša kopējo idealizēto, iedomāto laimes brīdi, viņu super idealizēto kopdzīvi, to, kura realitātē tāda nemaz nav. Ideāls jau ir vien kas ļoti skaists, garām slīdošs, bet netverams, rokā nepaņemams un mainīgs.

Aiz stipra vīrieša stāv stipra sieviete…

Partnerattiecību kopšana ir veids, kā vīrietim un sievietei kļūt spēcīgākiem, un attiecības noteikti ir viens no personības izaugsmes veidiem, īpaši, ja domājam par spēcīgas personības veidošanos. Veselīgās attiecībās sieviete un vīrietis viens otru stiprina. Tiesa, vienam no dabas dotas vai dzīves laikā var būt izveidojušās spēcīgākas rakstura īpašības un tad tās var stiprināt otru. Savukārt varbūt otram ir zona, kur jūtas vājāks, un cilvēks blakus spēj dot papildinājumu, kas ceļ, iedvesmo un piepilda. Un otrādi.

Ne jau vienam otru noniecinot un visu laiku kritizējot, blakus var izveidoties spēcīgs cilvēks. Tieši veselīgās partnerattiecībās var iepazīt un celt sevi un otru tā, kā to nevar iepazīt un celt ne māsa, ne māte vai draudzene, nevienā citā lomā.

Pagājušajā gadā uzmirdzējāt "Ilgu tramvajā" Stellas lomā. Arī viņa ir gan stipra, gan vāja, māsa un sieva… Vai viena loma jūs ved uz otru?

Jā, noteikti jūtu šo bagātinošo ceļu, pēc katra procesa, mēģinājuma, arvien vairāk un dziļāk saprotu sevi ne vien uz skatuves, bet arī kā cilvēku. Augot līdzi lomām, arvien pamatīgāk saprotu savu profesiju, izjūtu, kā var strādāt un tikt pāri sarežģītām situācijām. "Ilgu tramvaja" kontekstā runājot, likās, ka pēc šīs izrādes radīšanas iznācu gluži kā ar milzīgu bagātību čemodānu rokās, tur iekšā bija ne vien visdažādākās sajūtas, bet arī pārliecība par sevi, par to, kā jāveido loma un kā tā jāspēlē. Turklāt – šajā bagātībā bija rodama arī pārdomu atblāzma par sievietes lomu, jo Stella sevī iemiesoja dažādas sievietes – to sāpes, kritumus un augstumus.

Tagad, mēģinot "Zīda čūskas" sievietes tēlu, loma ir ļoti sievišķīga, kā aktrisei tā ir arī diezgan izaicinoša un dod virzienus padomāt par sievieti, par tās spēku, vājumu, cikliskumu, par to, ko izvēlies, sevi ziedojot; kam piekrist, no kā atteikties, kur gūt spēku un pamatu zem kājām, kad atļauties būt vājai. Jaunās izrādes laikā par šīm tēmām man ir laiks domāt un saprast, kā tās translēt caur sevi.

Jūs minat mūsdienu steidzīgajā sabiedrībā savā ziņā neparastus vārdus – sievišķība un ziedošanās.

Protams, ikviena cilvēka izvēle atkarīga no tā, kādā sabiedrībā viņš dzīvo, kas viņam ir apkārt. Ja esi nonācis biznesa haizivju dīķī, skaidrs, ka kļūsti tāds pats, kāda ir tava vide – egoistisks, un vienkārši domā, kā izdzīvot. Tomēr man, aktrisei, apkārt šķiet humānāka vide, līdz ar to varu domāt par cilvēcīgākām kategorijām un varu tās mēģināt ieviest pati savā dzīvē. Mana izvēle ir šīs kvalitātes sevī paturēt, un, ja manī neatsauktos šie vārdi – ziedošanās, altruisms, empātija, maigums, vājums un arī spēks –, būtu lomas, kuras es nevarētu nospēlēt. Jā, vide cilvēku ļoti ietekmē, bet viņa paša izvēle ir tai padoties vai arī sevī saglabāt un attīstīt ziedošanās dzīslu.

Grūtos laikos teātris mēdz būt kā sala, kā malks svaiga ūdens, kur atgūties tiem, kuri ikdienā nejūtas viegli…

Man ir prieks, ja skatītājs šādi redz teātri. Prieks, ja teātri uztver ne vien kā izklaidi, bet arī veldzējošu dvēselei. Citreiz pēc izrādēm ir ļoti jauki lasīt skatītāju atsauksmes un saprast, kas viņus uzrunājis un saviļņojis. Atceros kādu vēstuli, kur bija rakstīts, kā vairākas dienas pēc izrādes iestudējums rosinājis domas personīgās dzīves kontekstā un apkārtējo cilvēku attiecību ziņā. Jā, teātrī tiešām iespējams pāris stundas iegrimt kādā pavisam citā pasaulē.

Varbūt jebkuram mākslas darbam vajadzētu nevis gremdēt, bet dot skatītājam spēku?

Tas atkarīgs no mākslinieka izvirzītā mērķa. Reizēm kāds tieši vēlas cilvēku iegremdēt visdziļākajās un vistumšākajās sajūtās tā, lai viņš uz to fona novērtētu, ka pašam nemaz nav bijis tik slikti. Gluži kā uz mirkli iemērkt darvas mucā, lai pēc tam dotu iespēju novērtēt savu dzīvi, jo uz tik tumša fona lielākoties viss liksies kārtībā. Vai arī, rādot tumsu, mākslinieka mērķis var būt vēlme skatītāju aicināt sākt kustēties un kārpīties, saprast – pag, es pats varbūt esmu šajā punktā, nē, es tā negribu, ir vērts kaut ko sākt darīt! Vieta ir visu veidu vēstījumiem.

Kas jums pašai bez teātra dod spēku ikdienā?

Miegs, tas ir miegs! Un vēl arī sniegs, maksimāla, aktīva būšana un kustēšanās ārā. Šobrīd ir ziema, man tik ļoti patīk šļūkt pa kalniņiem! Dzīvoju netālu no jūras, un, lai gan to nedaru ļoti bieži, tas tiešām ir fantastiski, šļūcot ar ragaviņām, jūtos kā bērns. Var taču šļūkt arī pieaudzis cilvēks, ja tas rada tik lielu prieku! Protams, arī sarunas un kontaktu uzturēšana ar tuviem un mīļiem cilvēkiem. Būtībā – tādas ļoti vienkāršas lietas, kas ikdienu padara krāsaināku.

Pirms dažiem gadiem kādā sarunā teicāt, ka bez veselīgas ironijas pašam par sevi un dzīvi varētu vai sajukt prātā.

Nekas nav mainījies, manas domas ir tādas pašas. Humors ir viens no aizsargmehānismiem, tikai ar laiku vēl pieņemas svarā arī melnais humors un ironija. Lietas nevajag uztvert pārāk nopietni.

Jūsu pirmā loma Nacionālajā teātrī bija 2019. gadā Valtera Sīļa iestudējumā "Finlandizācija". Vai pa šiem gadiem starp aktieriem jūtat konkurences elpu?

Es par to vispār nedomāju, tāpēc pat nezinu, ar kuru no kolēģiem man būtu jākonkurē. Man nav laika domāt par konkurenci, domāju nevis par to, kā konkurēt, bet kā tikt galā ar kārtējo lomu, kurā režisors mani redz. Mana konkurence esmu es pati. Konkurēju pati ar savi – ar šaubīšanos par sevi, ar neticību tam, vai man izdosies, vai tikšu galā. Iespējams, šāda paškritika ir pārspīlēta, bet tiešām konkurēju ar šīm savām iekšējām balsīm – kura kuru uzvarēs, kura kuru stiprinās, kura no tām noticēs un teiks: tagad soli pa solim ejam uz priekšu.