Hokeja izrāde olimpiskajā finišā

Milānas un Kortīnas olimpiskajām spēlēm oficiāls punkts tika likts muzikālu priekšnesumu caurvītā noslēguma ceremonijā Veronas vēsturiskajā amfiteātrī, bet sportiskajā ziņā saldākais ķirsītis uz tortes bija pēdējā medaļu komplekta sadalīšana – vīru hokeja turnīra fināls.

Asaras un gandarījums

Latvijai olimpiskās spēles beidzās ar Jēkaba Kalendas pilotētā bobsleja četrinieka iekļūšanu desmitniekā un Patrīcijas Eidukas lieliski pievarēto distanču slēpošanas maratonu. Bobslejisti, iespējams, būtu arī augstāk, taču neizdevās otrais brauciens. Savukārt Eiduka, pirmo reizi slēpojot 50 kilometrus klasiskajā stilā, cīnījās vareni un finišu sasniedza 12. vietā, pēc sacīkstēm tiekot vēl par pozīciju augstāk (diskvalifikāciju saņēma agresorvalsts pārstāve, kura slēpju maiņas punktā paķēra Vācijas sportistes slēpes). Eidukas 11. vieta ir Latvijas distanču slēpotāju visu laiku labākais rezultāts olimpiskajās spēlēs, sportistei pēc finiša nobirdinot arī aizkustinājuma asaras. Viņa un Roberts Krūzbergs noslēguma ceremonijā nesa Latvijas karogu. Cepuri nost arī Raimo Vīgantam, kurš dienu ātrāk 50 kilometros ieņēma 31. vietu, kā arī mūsu biatlona supermeitenēm Baibai Bendikai un Esterei Volfai. Lai arī kļūmes šaušanā neļāva tikt augstāk par trešo desmitu, simbolisks bija abu kopējais finišs masu starta distancē. Latvijas sporta vēsturē šīs olimpiskās spēles paliks kā ļoti veiksmīgas, ar divām medaļām un vēl daudziem negaidīti augstvērtīgiem rezultātiem.

Labākie neuzvarēja?

Kanāda pret ASV – hokeja lielāko zvaigžņu sarīkota sporta izrāde, kurā par galveno varoni kļuva amerikāņu vārtu vīrs Konors Helebaks. Viņš atvairīja 41 no pretinieku metieniem, kapitulējot tikai reizi, bet amerikāņi uzvarēja papildlaikā ar 2:1. Zelta vārtus iemeta 24 gadus vecais Džeks Hjūzs, kuram spēles laikā ar nūju tika nolauzts viens no priekšējiem zobiem. ASV izlase par olimpisko čempioni kļuva vien trešo reizi. Iepriekšējais triumfs bija pirms 48 gadiem, kad Leikplesidā notika slavenais "Brīnums uz ledus", amerikāņu studentiem uzvarot PSRS komandu ar mūsu Helmutu Balderi sastāvā.

Kanādiešiem piederēja pārsvars, taču, ja Neitans Makinons netrāpa tukšā vārtu stūrī, bet visa komanda nespēj izmantot pusotru minūti ilgu lielo skaitlisko vairākumu (pieci pret trīs), tad paši vien pie zaudējuma vainīgi. 

Tāpēc galīgi nevietā bija kanādiešu galvenā trenera Džona Kūpera teiktais, ka papildlaiks formātā trīs pret trīs vairs neesot īsts hokejs, lai gan tad, kad Kanāda ceturtdaļfinālā tieši šādā formātā iemeta uzvaras ripu pret Čehiju, tad viss viņiem ar hokeju bija kārtībā. Zaudēt ir jāmāk, bet Makinons uzskatīja, ka fināla iznākums neesot taisnīgs, jo visi taču redzējuši, ka Kanāda spēlēja labāk, tikai viņi nav spējuši izmantot savas iespējas. Iespējams, viss būtu beidzies citādi, ja "kļavas lapām" varētu palīdzēt kapteinis Sidnijs Krosbijs, taču viņš traumas dēļ palika malā.

Amerikāņi svinēja emocionāli, godinot arī savu bijušo kolēģi Džoniju Gudro, kuru kopā ar brāli pirms diviem gadiem nobrauca dzērājšoferis (atšķirībā no ukraiņa Heraskeviča piemiņas ķiveres SOK vadībai šoreiz pretenziju nebija). Čempionu kopbildē tika arī Gudro bērni – trīsgadīgā Noā un divgadīgais Džonijs juniors, kuram todien bija dzimšanas diena. Šajā ASV komandā bija divi brāļu dueti – Džeks un Kvins Hjūzi, Breidijs un Metjū Tkačaki. Jāizceļ arī Broks Nelsons, kurš atkārtoja sava vectēva Bila Kristiana un onkuļa Deiva Kristiana savulaik sasniegto – Bils par olimpisko čempionu hokejā kļuva 1960. gadā, bet Deivs to pašu paveica pēc 20 gadiem.

Par turnīra vērtīgāko spēlētāju gan atzina Kanādas lielāko zvaigzni Konoru Makdeividu, kurš bija arī rezultatīvākais spēlētājs ar 13 (2+11) punktiem.

Norvēģu triumfs

Olimpiskajās spēlēs īpaša sadaļa allaž ir sporta lielvalstu cīņai par uzvaru kopējā medaļu vērtējumā. Ziemas olimpiādē šajā gadsimtā dominē norvēģi, kuri uzvarējuši ceturto reizi pēc kārtas, taču Milānā–Kortīnā viņi pātrumpoja paši sevi un uzstādīja divus jaunus rekordus – 18 zelta medaļas un kopā 41 godalga. Tādi cipari nevienai valstij līdz šim nav bijuši pa spēkam! 

Sešus no šiem 18 zeltiem izcīnīja izcilais distanču slēpotājs Juhaness Klēbo, kļūdams par pirmo ziemas sporta veidu pārstāvi, kurš vienās spēlēs uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena kāpis vairāk par piecām reizēm 

(1980. gadā piecus zeltus ātrslidošanā izcīnīja amerikānis Ēriks Haidens).

Par trīskārtējiem šo spēļu čempioniem kļuva franču biatlonisti Žilī Simona un Kentēns Fijons-Majē, holandiešu šorttrekists Jenss van’t Vouts, norvēģu divcīņnieks Jenss Oftebro un šveiciešu kalnu slēpotājs Franjo fon Almens.

Norvēģis Sturla Lēgreids, kurš spēļu laikā pārdzīvoja mīlas krīzi (biatlonists atzinās savas mīļotās krāpšanā), mājup vedīs piecas godalgas, taču ne zeltu. Viņš ir pirmais biatlonists sava sporta veida vēsturē, kurš vienās spēlēs visās četrās individuālajās distancēs finišējis labāko trijniekā. Seši sportisti – bitalonistes Lū Žanmono (Francija) un Mārena Kirkeide, distanču slēpotāji Heidi Venga un Martins Nīengets (visi Norvēģija), tramplīnlēcēja Nika Prevca (Slovēnija) un kalnu slēpotājs Loiks Meilārs (Šveice) – tika pie pilna medaļu komlekta (zelta, sudraba, bronzas).

Latvija ar Ievas Botas sudrabu un Roberta Krūzberga bronzu kopējā medaļu vērtējumā ir 24. vietā, vienu pozīciju aiz mums Igaunija, kurai sudraba godalgu frīstailā izcīnīja Henrijs Sildaru, bet dienvidu kaimiņi lietuvieši palika tukšā, labāko sniegumu parādot daiļslidošanā pāriem (sestā vieta). Pie medaļām tika 29 valstis no 92 startējušajām.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji