Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa, atklājot jauno sezonu, kļuvusi par Rīgas pašvaldības patstāvīgu struktūrvienību ar jaunu radošo komandu un virzienmaiņu savā darbībā
Par Rīgas laikmetīgās mākslas telpas (RLMT) direktori izraudzītā mākslas zinātniece, kuratore Daiga Rudzāte sola RLMT jaunu identitāti un stratēģiju. 2026. gada sezonā iecerēta daudzveidīga un starptautiski orientēta izstāžu programma, kas atspoguļos laikmetīgās mākslas nozīmi mūsdienu sabiedrībā – tās spēju rosināt domāšanu, veidot empātiju un radīt telpu sarunai par pasauli, kurā dzīvojam.
Virzienmaiņa RLMT liek aizdomāties par mākslas telpu kopainu Rīgā, kaut saturiski te iekļaujas arī mākslas telpa Dubultu stacijā Jūrmalā. Kas tad ir raksturīgākais tieši mākslas telpām?
Eksistenciālas atšķirības
Pirmais, kas atšķir mākslas telpu no muzejiem, ir fakts, ka mākslas telpas neveido savus krājumus, kaut arī mākslinieki pēc izstādēm mēdz tām uzdāvināt pa kādam savam darbam. Diezgan izplatīti ir hibrīda veidojumi, kur mākslas telpas vienlaikus darbojas arī kā mākslas galerijas, kas nozīmē arī komercijas klātbūtni. Mazie spēlētāji kopainā ir ļoti svarīgi. Tās lielākoties ir dažādu mākslinieku iniciatīvas, kuri veido savas mākslas telpas vai galerijas. Te var minēt jau desmit gadus pastāvošo mākslinieka, kuratora, mūziķa Kaspara Groševa galeriju "427", kas mākslas vidē ir jau labi redzama, vairāk uz mediju mākslu orientēto, Vijas Celmiņas balvai izvirzīto Rasas un Raita Šmitu mediju centru "Riks". Mākslinieku un kuratoru iniciatīvām gan ir raksturīgi ik pa laikam parādīties un arī nozust. Nesen dibināta ir "Daļa laika" Grīziņkalnā, ar interesantām norisēm piesaista "TUR telpa" Tallinas kvartālā. Mākslas telpa "Aminori" Valdemāra ielā pa laikam piedāvā savas telpas arī kultūras žurnālista Andreja Volmāra televīzijas raidījuma "Esi sveicināts, jubilār!" ierakstam. Šādās nelielās mākslas telpās un galerijās var eksperimentēt vairāk, ātrāk nomainīt izstādes, tās ir platforma pavisam jauniem māksliniekiem, kurus vēlāk ievēro un uzaicina, piemēram, izstādei Laikmetīgās mākslas centrā "Kim?" vai Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Paies gadi, un mazajās mākslas telpās un galerijās atklātie jaunie mākslinieki jau kā nobriedušas personības saņems uzaicinājumu izrādīt savus darbus arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tāda ir noteicošā trajektorija, kas uztur veselīgu auru mākslas vidē. Bet novilkt striktu robežu kā lielo, tā mazāko mākslas telpu saturā un uzaicināto mākslinieku lokā nav nemaz tik vienkārši un patiesībā tam nav ne jēgas, ne vajadzības. Jo mākslu nevar salikt pa plauktiņiem. Gandrīz visās mākslas telpās dod vārdu kā jaunajiem laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, tā arī klasiķiem. Piemēram, vasarā Jāņa Zuzāna ierīkotajā mākslas centrā "Zuzeum" kopā ar divām slavenām kaimiņvalstu māksliniecēm – pa vienai no Igaunijas un Lietuvas – savus darbus bija izlikusi mūsu leģendārā Maija Tabaka, pēc tam, rudenī, šīs slavenības izstāde "Gleznas" bija aplūkojama mākslas telpā "Ola Foundation" Ķīpsalā.
Prezentējot iecerēto virzienmaiņu RLMT, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas vadītāja Laima Geikina sacīja: "Ko īsti saprotam ar laikmetīgo mākslu? Laikmetīgā māksla izaicina un pārkāpj robežas. Tā cenšas atbildēt uz jautājumu: ko par sevi caur mākslu mēs pateiksim nākotnes cilvēkiem? Un uz dažkārt nicīgo – nu kas tā par mākslu? – mēs kopīgi meklējam atbildi. Laikmetīgās mākslas misija ir sniegt atbildes uz mūsu eksistenciāliem šodienas jautājumiem."
Līdzīgi sevi pozicionē arī "Kim?", kur jau nosaukuma abreviatūra nozīmē: (K) kas (I) ir laikmetīgā (M) māksla? Kā saka kuratore Zane Onckule, "esam ieinteresēti cilvēkos, kas vēlas izaicināt savus priekšstatus par to, kas īsti ir laikmetīgā māksla".
Ir gan viena ļoti būtiska atšķirība starp RLMT un "Kim?" – proti, to juridiskais statuss. Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa ir Rīgas pilsētas īpašums – turklāt vienīgā tāda Rīgā –, savukārt "Kim?" ir bezpeļņas organizācija, kas nozīmē, ka par visu jāgādā pašiem. Nevalstiskais sektors, kurā iekļaujas arī kuratores un mākslas kritiķes Solvitas Kreses vadītais Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, kuram gan nav savu telpu, arī mākslas telpa "Noass" un vēl vairāki citi spēlētāji, Latvijas kultūrvidē ir ļoti izteikts. Visām šīm institūcijām ir līgums ar Kultūras ministriju. Valsts un privātā sektora partnerība ir ļoti būtiska, jo īpaši svarīga tagad, kamēr joprojām nav Laikmetīgās mākslas muzeja un tā misiju daļēji aizpilda arī nevalstiskās organizācijas mākslā.
Atgriežoties pie laikmetīguma
Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas sākums meklējams 2008. gadā, kad tā tika dibināta kā Rīgas mākslas telpa. Tās pirmā vadītāja Ieva Kalniņa jau tad lika pamatus tieši laikmetīgās mākslas virzienā, domājot par to, ka Rīgā nepieciešama telpa mākslai ar žanrisku tīrību un skatu starptautiskās atpazīstamības virzienā. Ir pagājuši daudzi gadi, un nu šī telpa tiek dēvēta par Rīgas Laikmetīgās mākslas telpu, kurā Daiga Rudzāte sola ienest jaunu elpu un jaunu spēku. Kas laikmetīgo mākslu atšķir no visas pārējās šodien radītās mākslas, varētu būt veselas diskusijas vērta saruna. Laikmetīgās mākslas telpa solās būt vieta ekspertiem, ekspertīzēm, izcilībām un dot iespēju izteikties arī jaunajiem.
7.3 °C































































































































































































































































