Aktuālā diskusija: Kā noticēt kultūras, mākslas un veselības iedarbības spēkam

Cēsīs un Saldū tiek īstenoti kultūras un veselības sadarbības projekti. Kura pašvaldība pievienosies?

"Pirmo gadu pēc ilga pārtraukuma tumšos un drēgnos mēnešus izdevās nodzīvot ar entuziasmu, prieku un cerību," teikusi kāda Saldus iedzīvotāja, vaicāta par kultūras lomu viņas veselības atgūšanā. Kultūra un māksla arvien biežāk tiek skatītas ne vien kā radošas izpausmes, bet arī kā sabiedrības veselības resurss, kas palīdz cilvēkiem atgūt emocionālo līdzsvaru, mazināt vientulību un veicināt labbūtību. To apliecina arī starptautiskais projekts "Nosūtījums uz kultūras aktivitātēm (NuKA) Baltijas jūras reģionā 2023–2025", kura mērķis ir izveidot praktisku kultūras un veselības jomu sadarbības modeli. Latvijā NuKA pilotprojekti tika īstenoti Cēsu un Saldus novadā. 15. oktobrī koncertzālē "Cēsis" noritēja kultūras un veselības nozaru sadarbības tēmai veltīta starptautiska konference, pēc kuras notika diskusija "Kultūras un veselības nozare: darbības potenciāls un vīzijas Latvijā".

Diskusijā piedalījās Kultūras ministrijas (KM) Radošo industriju nodaļas vadītāja LĀSMA KRASTIŅA-SIDORENKO, Veselības ministrijas Valsts sekretāra vietnieks veselības politikas jautājumos SVENS HENKUZENS, Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības institūta direktore un vadošā pētniece ANDA ĶĪVĪTE-URTĀNE, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) profesore, socioloģijas doktore, LKA prorektore zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslas institūta vadītāja ANDA LAĶE. Diskusiju vadīja MARTA KRIVADE, Pasaules veselības organizācijas Latvijā pārstāve.

Kā nofinansēt savienojumu

Marta Krivade: Pašlaik dzīvojam ļoti spiedīgos finanšu apstākļos un visiem ir cieši jāsavelk jostas, lai finansējumu novirzītu aizsardzībai. Tomēr ir pierādījumi, ka dažām kultūras intervencēm ir izmērāms iespaids uz cilvēka veselību. Cilvēkiem, kuri, piemēram, klausījušies austiņās mūziku, kas viņiem patīk, pēc operācijām ātrāk uzlabojas veselība. No vienas puses, ir pierādījumi, no otras, vēl nav prakse. Otrs, ko redzam, tieši runājot par veselības sistēmām – tāda apmēra veselības darbinieku krīze, kāda ir šobrīd, vēl nav bijusi. Tāpēc, ka pieprasījums ir milzīgs un apmierināt pacientu veselības vajadzības kļūst aizvien grūtāk. Līdz ar to veselības aprūpes darbinieki ir izdeguši. Trešais ir novecojošā sabiedrība un vientulība. Savukārt kultūrā ir vecais, kaitinošais jautājums, ko ik pa laikam uzdod kāds no malas – kāda no šā visa ir jēga? Kultūras ministrijai ir jādomā par finanšu rezultātiem un to atrādīšanu Finanšu ministrijai. Tomēr Latvija tiešām ir valsts, kurā kultūra spēlē lielu lomu, kultūra ir daudzu cilvēku identitātes sastāvdaļa. No otras puses, mūsu kultūras darbinieki un mākslinieki ir diezgan maz aktīvi tajā, ko sauc par sociālo mākslu.

Jautājums vispirms veselības nozares cilvēkiem – kas, izņemot naudu, ir lielākie šķēršļi, lai mēs varētu būt atvērtāki un veidot jaunos risinājumus, ielaižot kultūru kā komponenti veselības definīcijā un veseļošanās procesā.

Svens Henkuzens: Pirmais šķērslis ir kultūra, taču nevis kā mēs to tradicionāli saprotam, bet gan mentalitāte. Ko mēs sagaidām no veselības aprūpes? To, ka nereti, ejot pie ģimenes ārsta, ceram saņemt zāļu recepti un tas ir bijis labs ārsts, kurš mums to ir izrakstījis, nevis pateicis, ka mums viss ir kārtībā. Tādēļ viens ir mainīt mūsu kultūru vai mentalitāti tajā, ko sagaidām no veselības aprūpes sistēmas, otrs – sadarbība starp kultūras jomu, Kultūras ministriju un tās pakļautības institūcijām, un pašvaldībām, kurām arī ir ļoti svarīga loma, lai sistēma strādātu. Mums šobrīd ir funkcionējošs ģimenes ārstu institūts, kā arī kultūras institūcijas. Es teiktu, ka savienojums (starp tām) ir tas, ko vajadzētu nofinansēt.

Anda Ķīvīte-Urtāne: Var teikt, ka naudas nav jau esošajām vajadzībām, bet jūs prasāt tādam avangardam! Tomēr – naudas nebija arī pirms kara. Sen ir pierādīts, ka primāri profilakse un veselības veicināšana ir izmaksu efektīvas, un tas ir daudz lētāk, nekā ārstēt sekas. Mēs zinām globālos veselības aprūpes pētījumus, ka veselības aprūpe spēj sabiedrības veselības problēmas atrisināt tikai par 11%. Pārējo visu nosaka neveselīgi paradumi, sociāli ekonomiskie apstākļi utt. Gēni arī, starp citu, spēj ietekmēt apmēram tikpat, cik veselības aprūpe. Nozarē strādāju vairāk nekā 20 gadus un varu teikt – progress ir, bet tas ir bijis ļoti lēns. Nauda un laiks mums atrodas tam, kas mums ir prioritāte. Piemēram, man ļoti patīk gleznot, un es spēju, par spīti aizņemtībai un saviem trim bērniem, tam atrast laiku. Un domāju, ka daudz nemelošu, sakot, ka tas pats attiecas arī uz valsts politikas līmeni. Visām ministrijām un valsts iestādēm, lai kādu lēmumu pieņemtu, vienmēr ir jāatskaitās, kā tas ietekmēs zaļo pārveidi un dzimumu līdztiesību. Man gribētos redzēt, lai jebkurš lēmums atbalsotos arī tajā, kā tas ietekmē sabiedrības veselību. Problēma ir starpinstitūciju sadarbībā, ko Svens jau pieminēja.

Piedzīvot kultūras un mākslas terapeitisko ietekmi

M. Krivade: Ko jūs, kultūras nozares eksperti un pētnieki, redzat kā galvenos šķēršļus, kas kavē sadarbību ar veselības nozari?

Lāsma Krastiņa-Sidorenko.

Foto: Ieva Leiniša/LETA / LETA

Lāsma Krastiņa-Sidorenko: Klausoties šodienas prezentācijas, ir skaidrs, ka kultūra un radošās industrijas ir atvērtas, uz sadarbību vērstas. Kultūra šobrīd "pievelkas" pie citām nozarēm vai arī ir tāds kā palīgrīks to mērķu izpildīšanai. ANO stratēģiskajos mērķos līdz 2030. gadam kultūras nav. Tāpēc jebkur, kur runājam par kultūru un drošību, kultūru un aizsardzību, kultūru un klimatu – ES kultūras attīstības plānā tas viss ir minēts –, diemžēl redzam, ka visur (šī sadarbība) ir no kultūras nākusi iniciatīva. Mēs tiekam vēl aizvien instrumentalizēti, lai citas nozares varētu sasniegt savus mērķus. Arī šeit izskanēja neliels pārmetums, ka mums viss ir jāiezīmē ekseļos vai jāpierāda pienesums, bet nekā citādi mēs nevaram sevi apliecināt vai pierādīt, kā vien šajos citu nozaru izpratnes veidos. Pirms divām nedēļām KM piedalījās UNESCO Pasaules kultūrpolitikas konferencē "Mondiacult 2025" Barselonā, kur Latvijai bija vadošā loma gala ziņojuma izstrādē un prezentēšanā. Tas noteikti arī globāli ļoti labi atsauksies uz Latvijas pozīciju, kur mēs pie labbūtības ("well being" – angļu val.) uzsvērām kultūru kā ļoti svarīgu jomu, bez kuras nevar iztikt.

Anda Laķe.

Foto: Zane Bitere/LETA / LETA

Anda Laķe: Mēs, šīs diskusijas dalībnieki, esam vairāk vai mazāk saistīti ar kultūras un mākslas jomu, bet, tikko izejam no šā burbuļa, sastopamies ar jūsu jau pieminētajām problēmām par argumentāciju, kā pierādīt, lai citas nozares noticētu kultūras un mākslas spēkam. Mums reizēm lūdz: pasakiet mums pareizos teikumus, kā argumentēt kultūras un mākslas nozīmi un ieguldījumu. Te gribētos uzsvērt, ka to sabiedrības daļu, jo īpaši politiķus, kuriem nav padziļinātas personiskas pieredzes šajā jomā, kultūras un mākslas prakšu nospiedumu jeb spēju risināt kādas veselības, ekonomikas vai drošības draudu problēmas, ar vārdiem pārliecināt ir ļoti grūti. Jo kultūras un mākslas ietekmes atzīšana vienmēr ir cieši saistīta ar cīņu par finanšu un citu resursu ieguldījumu prioritātēm.

Man liekas, ka risinājums ir vairāk atklāt ļoti konkrētas reālas pieredzes, kur kultūras ļaudis kopā ar veselības un sociālās aprūpes ļaudīm dara praktiskas lietas, dokumentē to un cilvēki pieredz terapiju – plašākā nozīmē. Aicinu turpināt to darīt – jo vairāk būs cilvēku, kuri paši būs pieredzējuši kultūras un mākslas terapeitisko ietekmi, jo mazāk būs to, kurus mums vajadzēs ar vārdiem pārliecināt. Cēsu un Saldus iedzīvotāju uzsāktais ceļš ir jāturpina. Protams, ir arī starpnozaru sadarbības problēmas, jo īpaši jautājums par to, kurš finansēs šīs aktivitātes, par kādu naudu varētu notikt terapeitiskās prakses, kas tās administrēs, kādi būs finanšu instrumenti, kas apmaksās māksliniekus. Par to jāpieņem gan valsts, gan pašvaldību līmeņa, gan kopienas pašiniciatīvu lēmumi.

Kā iesaistīt ģimenes ārstus

M. Krivade: Ja runājam par Cēsīm un Saldu, ir unikāli vismaz Latvijas kontekstā, ka pašvaldība investē šāda veida aktivitātēs. Tas šķiet vislabākais pierādījums, ka to var izdarīt. Atgriežoties pie veselības jomas, man ir jautājums Svenam Henkuzenam un Andai Ķīvītei-Urtānei – vai ir kādi aspekti, kas ir ļoti labi vai arī kuru nedaudz pietrūkst, lai jūs varētu iet un pamatot kultūras un veselības nozaru sadarbību?

S. Henkuzens: Mums ir jāiesaista tie ģimenes ārsti, kas ir Cēsīs, Saldū, cerams, drīz arī citās pilsētās, daloties ar saviem secinājumiem, savu faktuālo bāzi un iedrošinot citus ģimenes ārstus pievienoties. Domāju, tas ir diezgan svarīgi. Es arī aicinātu iet uz ģimenes ārstu konferencēm, dabūt kādas piecpadsmit minūtes laika uz skatuves un dalīties ar šo informāciju, stāstot par labiem piemēriem.

A. Ķīvīte-Urtāne: Domāju, ka ģimenes ārstu prakses noteikti ir izmantojamas (kultūras un medicīnas nozaru sadarbības aktualizēšanā). Ja raugāmies no interešu aizstāvības viedokļa, cilvēkus, tai skaitā politikas veidotājus, pārliecina triju veidu argumenti: viens ir dati, pētījumi, tad – cilvēki, kurus šie dati neinteresē, viņiem vajag ekonomisko izvērtējumu, trešais – labās prakses piemēri, cilvēku dzīvesstāsti. Esmu sapratusi, ka panākumi ir tad, kad ej ar visu triju veidu argumentiem. Un, jā, panākumus nodrošina, ja vēl klāt ir igauņu veiksmes stāsti. Tagad gan jau liekam klāt arī Lietuvu. Tomēr ir gadījumi, kad arī neviens no šiem argumentiem nepārliecina. Ja runa par kultūras un veselības nozaru (sadarbību), tad man netrūkst tai piemēru – piemēram, par kultūras ietekmi uz fizisko vai somatisko veselību. Personīgo piedzīvojumu stāsti ir nākamais pierādījumu komplekts un ekonomiskie pierādījumi arī ir. Labās prakses piemēri no Igaunijas un Lietuvas arī ir. Man nav ko atbildēt par to, kā mums trūkst, man nekā netrūkst.

Ko darīt māksliniekiem

M. Krivade: Arī Pasaules Veselības organizācija ļoti uzsver, ka veselība ir daļa no drošības. Bet, pievēršoties atkal kultūras nozarei, kā mākslinieki jūtas, ieejot citās nozarēs, šajā gadījumā – veselības nozarē? Vai viņi domā, ka māksla tagad jānoliek otrajā plānā, vairāk domājot par skatītāju. Jo zinām, ka mums ir mākslinieki, kuri saka, kad radu mākslu, man ir vienalga par skatītāju.

L. Krastiņa-Sidorenko: Protams, mērķis nav šo tēmu nivelēt, sakot, ka kaut kas jādara tāpēc, ka tas ir ierakstīts kultūrpolitikas plānošanas dokumentos. Tomēr, aizstāvot māksliniekus, jāteic, ka Kultūrpolitikas pamatnostādnēs ir teikts, ka kultūras un mākslas piedāvājumam ir jābūt ārkārtīgi dažādam un daudzveidīgam, mākslas pieejamībai Latvijā jābūt dažādās vietās un formās. Katrs mākslinieks tomēr savu vietu var atrast, noteikti var teikt, ka pieprasījums pēc šādas iekļaujošas mākslas ir audzis un noteikti ir arī piedāvājums.

A. Laķe: Intervējot māksliniekus, redzam, ka viņi, tāpat kā veselības aprūpes speciālisti un citu profesiju cilvēki, ir ļoti atšķirīgi. Katram māksliniekam ir sava profesijas misijas sajūta. Ir mākslinieki, kas rada, tikai lai izteiktu sevi, bet ir arī tādi, kas par savas profesionālās darbības mērķi izvirza sociālo mākslu, skaidri strādā uz to, ka grib aktualizēt kādas problēmas, ar mākslas valodu palīdzēt kādām sociālām grupām. Ir mākslinieki, kas strādā ar kopienām, veicina līdzdalību, strādājot kopā ar kādas teritorijas iedzīvotājiem. Piemēram, darbojoties kopienu teātru jomā, dramaturgs, scenārists, pētnieks Jānis Balodis īsteno ne tikai iespaidīgu terapeitisku darbu, bet arī valodu politiku, veselības politiku, līdzdalības politiku, identitātes veidošanas politiku, proti, šā darba ietekmes mērogu nav iespējams pārvērtēt. Vienlaikus, ir daudzi mākslinieki, kas savu mākslu, pirmkārt, saredz kā sevis pašizteiksmes iespēju, kas, protams, nebūt nemazina tās vērtību. Arī Latvijas skolas somas programmā nepiedalās visi – tikai tās mākslinieku grupas vai kultūras organizācijas, kas rada savu mākslas notikumu, lai tas kļūtu par kultūras un mākslas izglītības daļu noteiktām vecuma grupām. Viņi to uzskata par savu misiju. Latvijas skolas somas programma ir ideāls piemērs kā kultūras un mākslas pieredzes integrēšana izglītības sistēmā jau risināta, izmantojot politikas instrumentus – sadarbojoties kultūras, izglītības un reģionālās politikas veidotājiem. Arī veselības un kultūras kontekstā jārunā par konkrētiem sadarbības mehānismiem starp šīm nozarēm, lai, no vienas puses, tiktu radīti īpaši apstākļi māksliniekiem, kas vēlas radīt mākslas vai kultūras notikumus ar terapeitiskiem efektiem, bet, no otras – lai tajā būtu ieinteresēti arī veselības un sociālās aprūpes nozares pārstāvji. Svarīgi iesaistīt arī tos kultūras cilvēkus, kuri strādā kultūras mantojuma institūcijās un kuriem ir būtiski komunicēt un izglītot par šīm mantojuma saglabāšanas praksēm. Arī viņiem ir kapacitāte izglītot cilvēkus, panākot arī terapeitiskus efektus, īstenot arī ārstniecisko funkciju. Droši vien ideāli būtu, ja mākslinieki un kultūras nozares profesionāļi paši varētu noteikt, kuras mākslas prakses viņi gribētu piedāvāt kā terapiju. Jāsaprot, ka ne jebkura kultūras pieredze, ne jebkura izklaide, ne jebkurš brīvā laika pavadīšanas veids ir ar nozīmīgu ietekmi uz veselību. Kultūras vide ir daudzveidīga, tā spēj savu ietekmi parādīt dažādos virzienos.

M. Krivade: Bet – vai jūs varētu iedot kādu praktisku padomu, pieņemot, ka mākslinieki sāks skatīties šajā virzienā, kā viņiem (ar savām idejām) neaizšauties debesīs. Kā vispār māksliniekam sākt par to domāt?

A. Ķīvīte-Urtāne: Šo māca tikko izstrādātajā triju Baltijas valstu tālākizglītības programmā, kur tiek sagatavoti kultūras un veselības speciālisti. Tomēr jūsu teiktajā nav pretrunas, jo veselības definīcija ir, ka tā ir fiziska, psihiska un sociāla labbūtne. Tas nav tikai stāvoklis bez fiziskām slimībām, tā kā, ja kultūras veselības iniciatīva dod ieguldījumu fiziskajā, psihiskajā un sociālajā labbūtībā, tad tas strādā. Piemēram, kultūra mazina vientulību un tā ir konkrēta ietekme uz vienu no šā trio.

A. Laķe: Tas ir ļoti sarežģīti, jo dažādu cilvēku izpratne par to, kas vispār ir mākslas prakses, kurā brīdī tās kļūst par profesionālām, kurā brīdī par piemērotām terapijai – fiziskajai, mentālajai vai sociālajai cilvēka dzīves pusei – man liekas, mums vēl ir samērā zema, līdz pilnībai tur ir ļoti tāls ceļš ejams. Tas tiešām nav tik vienkārši pierādāms, un jāatzīst, ka tur (nestrādā) arī zinātne un pierādījumos balstīta politika, ko mēs šeit klātesošie kā racionāli cilvēki atzīstam. Praksē mēs taču redzam, ka zinātnieki vairs netiek atzīti kā autoritātes, bieži racionāli, loģikā un datos balstīti argumenti politiskajā vidē darbojas tikai tad, ja tie sakrīt ar konkrētu politisku partiju ideoloģiskajām, bieži vien populismā balstītām prioritātēm. Nereti ir tā – tad, ja tie skaitļi ir izdevīgi, politiķis uz tiem atsauksies, ja nav izdevīgi – neatsauksies.

M. Krivade: Jautājums bija par to, kā panākt, lai mākslinieks sāk vairāk domāt, lai kļūtu revelants ar medicīnas nozari?

A. Laķe: Manuprāt, visvairāk tieši ar mākslas un kultūras izglītību. Mums Latvijas Kultūras akadēmijā ir profesore Ozoliņa (Liene Ozoliņa, LKA asociētā profesore un vadošā pētniece Kultūras un mākslu institūtā. – Red.), kura savu pētījumu ietvaros bijusi klāt starptautiskās mākslinieku rezidencēs. Viņa secināja, ka mākslas izglītība Latvijā bieži ir orientēta uz to, ka māksliniekam māca izteikt sevi, bet sociālā māksla nereti tiek uzskatīta par konjunktūras mākslu. Es negribu vispārināt, protams, jāņem vērā, ka kultūras un mākslas izglītība ir ļoti dažāda arī Latvijā, tomēr ārvalstīs mākslas izglītība vairāk ir orientēta uz mākslinieka sociālās atbildības stiprināšanu. Bet uzsveru – es nevēlos šo visu unificēt.

M. Krivade: Jautājums Svenam Henkuzenam – mēs Latvijā parasti nerakstām plānus debesīs, pretī ir jābūt finansējumam, bet tomēr šie plāni reizē uzstāda arī virzienus. Vai jūs redzat, ka ir kāds nozares dokuments, kur varētu iezīmēt, vismaz konceptuāli, savstarpējās mijiedarbības komponentes starp veselību un kultūru?

S. Henkuzens: Veselības ministrijai ir Sabiedrības veselības pamatnostādnes, savukārt nākamgad tiks izstrādāts jaunais psihiskās veselības un atkarību plāns. Tur šī mijiedarbība ierakstās ļoti labi. Es negribētu teikt, ka katrai aktivitātei pretī jābūt finansējumam. Ir diezgan daudz arī tādu aktivitāšu, kurām nav finansējuma, un tās tiek veiktas. Arī šeit redzu, ka samērā daudz var izdarīt ar tiem resursiem, kas mums jau ir. Kultūras nozarē ir ļoti daudz pasākumu, kas ir pieejami pašvaldību līmenī. Salīdzinot dzīvi Zviedrijā un Latvijā, varu secināt, ka Latvijā daudz vairāk ir pieejamas (kultūras) aktivitātes bērniem un jauniešiem. Turklāt viss ir pilnīgi bez maksas, bet Zviedrijā tas pilnīgi nav darba kārtībā. Tāpat pie mums ir pieejamas daudz un dažādas kultūras aktivitātes citām vecuma grupām. Principā tie ir resursi, kas ir un kas strādā, un uz tiem mēs varam būvēt tālāko. Tas, kam vēl būtu nepieciešams finansējums, ir koordinācija un sadarbība starp dažādām institūcijā, ģimenes ārstiem, pašvaldībām un pakalpojumu sniedzējiem.

Ļoti personiskas pieredzes

M. Krivade: Sarunas noslēgumā, lūdzu, dalieties ar kādu pieredzi, kad kultūras notikums jums ir licis justies labāk, saņemties, atpūsties!

L. Krastiņa-Sidorenko: Tas bija šovasar, kas saistīts ar mana bērna dalību Skolēnu dziesmu un deju svētkos. Vienā brīdī sapratu, ka esmu nopirkusi pārāk maz biļešu, biju par maz klātesoša. Bet ļoti jauki, ka visus notikumus varēja vērot arī televīzijas ekrānos, un īpašs saviļņojums, līdzpārdzīvojums bija koncertā Rīgas Domā, kur visi piecēlās kājās un dziedāja: "Virs galvas mūžīgs piena ceļš".

S. Henkuzens: Arī mans stāsts ir par bērniem un tautas dejām, kā arī par to, ka tautas dejas ir daļa no mūsu, latviešu, identitātes. Un tas ir svarīgi, jo, ja raugāmies uz lielām valstīm, tādām kā Austrālija vai ASV, tad tur šīs identitātes trūkst, viss ir diezgan homogēni, un viņi ar to lepojas. Mēs lepojamies ar to, ka atšķiramies, un tas mums ir jāsvin.

A. Ķīvīte-Urtāne: Es ar bērnu stāstu nevarēšu padalīties, jo manējie mācās lego robotikā, nezinu, vai to īsti pie kultūras var piesaistīt, bet manas divas stundas, kad man nav triju bērnu, kad es nevadu struktūrvienību, ir gleznošana.

A. Laķe: Laikam tāpēc, ka esmu šajā koncertzālē, atceros operas "Parsifāls" koncertuzvedumu vasarā (Cēsu mūzikas un mākslas festivālā) ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri Tarmo Peltokoski vadībā. Tā bija brīnišķīga pieredze. Gribu papildināt: mēs (LKA Kultūras un mākslu institūts) tikko beidzām LNSO auditorijas pētījumu un fascinējoši ir tas, kā cilvēki stāsta par savu personisko mūzikas pieredzi, piemēram, to, ka šis pieredzējums ļauj pēc tam sameklēt labākus risinājumus darbā; ka tas dod pilnīgu emocionālo transformējumu; ka tas izmaina DNS spirāli… Tur bija desmitiem tēlainu argumentu par mūzikas (konkrēti Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra) terapeitisko un sociālo ietekmi. Tas bija manis kā pētnieces pieredzējums par mākslas lomu cilvēku dzīvēs. Brīnišķīgi.

Uzziņa

• Cēsu un Saldus novada pašvaldības īsteno projektu "Nosūtījums uz kultūras aktivitātēm Baltijas jūras reģionā 2023–2025".
• Cēsu novada programmā "Nosūtījums uz muzeju" dalībniekus uz kultūras aktivitātēm nosūtīja Cēsu klīnikas un Cēsu novada Sociālā dienesta speciālisti.
• Saldus novadā projekta vadītāji sadarbībā ar ģimenes ārstiem īstenoja programmu "Kultūra uz nosūtījumu", dodot iespēju cilvēkiem piedalīties radošās nodarbībās ar ārsta vai speciālista ieteikumu.
• Programmas pamatā ir Lielbritānijā izstrādātais "arts on prescription" modelis, kura būtība – ārsti un sociālie darbinieki var nosūtīt cilvēkus uz kultūras un mākslas aktivitātēm, kas palīdz stiprināt psihisko veselību un piederības sajūtu sabiedrībā.

Viedokļi

ATIS EGLIŅŠ-EGLĪTIS, Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks: "Mēs paši sevi pasludinājām par Latvijas kultūras galvaspilsētu, jo Liepājai zaudējām "Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027" statusu. Bija publisks apsolījums, ka programmu īstenosim paši, un to arī šogad darām. Mūsu sauklis ir "Kultūra galvās, pilīs un sētās". Cēsu pašvaldība ir pārliecinājusies, ka kultūra ir arī izglītība, drošība, veselība, ka kultūra ir arī demokrātija, Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanas pamats. Kultūra cilvēkos iedveš prieku, drošību un piederību. Cilvēki jūtas vajadzīgi, un tas viņiem kopā veido ticību gan Cēsu reģiona, gan visas Latvijas kontekstā. Šeit labs piemērs ir lieluzvedums "Māls", kas bija viens no lielākajiem mūsu kā Eiropas kultūras galvaspilsētas projektiem. Šogad tas bija lielākais un apjomīgākais projekts arī finansiāli. Tajā piedalījās 2000 dalībnieki, kuri ne tikai dejoja un dziedāja, bet arī mīcīja mālu. Vēlāk, aptaujājot dalībniekus, man likās ļoti būtiski, ka 97,5% atzīmēja, ka "jutos lepns par vietu un laiku, kurā dzīvoju". Un vēl: "Šādos pasākumos ir spēks, tie atjauno ticību cilvēkiem, pašiem sev un kopienai."

SANTA ASARE, sociālā darbiniece: "Manā ieskatā un arī mani klienti teica – ļoti vērtīgi, interesantas aktivitātes, viņiem patika. Viņi bija sabiedrībā, viņi tika pieņemti tādi, kādi viņi ir. Tika pieņemti kā vērtības, kā cilvēki. Dzirdēju tikai vispozitīvākās atsauksmes. Viena persona ir uzsākusi darba attiecības pēc šā projekta, viens klients kļuvis par bibliotēkas apmeklētāju. Ir pozitīvas pārmaiņas šo cilvēku dzīvē."

BAIBA GOROVENSKO, ergoterapeite: "Fiziskā un mentālā veselība iet roku rokā – tās nevar atdalīt. Ja nav garastāvokļa, tu fiziski neko nedarīsi. Bet, ja saņemies un aizej uz kultūras aktivitāti, tu strādā ar savu mentālo veselību."

LĪGA VAĢELE, ģimenes ārste (Saldus): "Ideja ir ļoti atbalstāma un nepieciešama. Tā palīdz uzlabot cilvēku mentālo veselību un ļauj ģimenes ārstiem nodrošināt holistisku pieeju pacientu aprūpē."

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.

Foto: Publicitātes

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

• Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
• Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
• Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
• Gata Šļūkas karikatūru
• Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu