"Visumam pavisam noteikti ir humora izjūta," es nodomāju, sestdienā pirms nedaudz vairāk kā nedēļas atverot platformu "Facebook" un ieraugot asās diskusijas par Ivara Šteinberga dzejoļu krājumu "Ams, ams, ams!" Tieši iepriekšējā dienā "Kultūrzīmju" redaktore Anita Bormane bija man atgādinājusi, ka esmu apsolījusi viņai rakstu par kontroversiālām tēmām latviešu bērnu literatūrā. Vai varbūt būtu jāsaka: kontroversiālām bērnu grāmatām, jo absolūti visas tēmas vai elementi, kas pēdējo piecpadsmit gadu laikā kādā konkrētā grāmatā (skat. pievienoto pārskatu) izpelnījušās asu kritiku un pat draudus, tiek šādā vai tādā veidā skartas arī daudzās citās, savādā kārtā nevienu nešokējot.
Domājot par šo jautājumu, noformulēju jautājumus, kas man bērnu grāmatu sakarā šķiet tiešām svarīgi, un centos uz tiem gan atbildēt pati, gan saņemt atbildes no trim kolēģēm "IBBY Latvija" (Latvijas Bērnu un jauniešu literatūras padome). MĀRA POĻAKOVA ir izcila tulkotāja, trīskārša Latvijas Literatūras gada balvas saņēmēja un Atzinības krusta virsniece, ILZE STIKĀNE – literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore, redaktore, literatūras mācību grāmatu autore, SILVIJA TRETJAKOVA – Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra izveidotāja un vadītāja, Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas (BJVŽ), kā arī Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas radītāja.
Pirmo jautājumu uzdošu tikai Silvijai un Ilzei, jo jūs abas piedalāties BJVŽ grāmatu komplektu izveidē. Kādi ir kritēriji, pēc kuriem vadāties, grāmatas atlasot un sadalot pa vecumu grupām, un vai visi vecāki var ar tiem iepazīties?
S. Tretjakova: – Mums tiešām ir stingri kritēriji, ar kuriem ikviens var iepazīties vietnē "lasamkoks.lv". Grāmatas, kas iznākušas gada intervālā, katru gadu kolekcijai no apmēram 60–80 nosaukumiem izvēlas profesionāla ekspertu komisija: bilžu grāmatas pašiem mazākajiem; tautas pasakas un autorpasakas sākumskolā; piedzīvojumu literatūra pusaudžiem; dzejoļu krājumi ieteicami katrā vecumgrupā; neparastas grāmatas tematikas, žanra, formas ziņā; meiteņu literatūra un literatūra zēniem; jauniešu problemātikai veltītas grāmatas; kvalitatīva tulkotā literatūra, pārstāvot dažādu valstu autorus; fantāzijas vai fantastikas grāmatas. Tematika vecākiem – attiecības starp paaudzēm un grāmatu nozīme. Viena autora darbus, ko var uzskatīt par turpinājumu, iekļaujam kolekcijā tikai vienu reizi vai, augstākais, divas reizes, un, izvēloties starp aktuālas tematikas un mākslinieciski līdzvērtīga līmeņa darbiem, oriģinālliteratūrai tiek dota prioritāte. Mēs arī jau gadiem ilgi gatavojam metodiskos materiālus, kurus var izmantot, lai runātu ar bērniem par BJVŽ grāmatām.
I. Stikāne: – Mēs – žūrija – savu uzdevumu esam formulējuši tā, ka mums jāpiedāvā bērniem un jauniešiem kvalitatīvas, profesionāļu augstu vērtētas literatūras izlase, turklāt grāmatām jābūt tādām, kas atbilst bērnu un jauniešu interesēm, vecumposma vajadzībām un uzrunā lielu daļu lasītāju personiski. Tikai tā var izveidot pozitīvu pamatu interesei par grāmatām. Mēs arī vienmēr cenšamies maksimāli līdzvērtīgi sabalansēt lasāmvielu katrā vecuma grupā gan pēc veidiem un žanriem, gan uzrakstīšanas vai tulkojuma valodas. Runājot par žanriem, vissarežģītāk ir ar dzeju, tās krājumus tad arī bīdām šurpu turpu, kamēr komplektu sakārtojam.
Ilze, tev papildu jautājums. Piedalies kongresos, pārzini norises citās Eiropas valstīs. Vai arī citur mēdz būt šāda veida skandāli kā pie mums?
I. Stikāne: – Atceramies gadījumu, kad atsevišķi vecāki iebilda pret Andrusa Kivirehka stāstu krājumu "Kaka un pavasaris". Līdzīgas kaislības bija arī Igaunijā, un, kad grāmatu tulkoja Bulgārijā, autors piekrita, ka tai tiek mainīts nosaukums, lai neizraisītu sabiedrības nepatiku. Šī grāmata ir ļoti jauka un sirsnīga, un tas, kādus aizspriedumus var izraisīt viens vārds nosaukumā, man šķiet pilnīgi nesaprotami.
Vai, pēc jūsu domām, ir kādas noteiktas tēmas, kuras bērnu literatūrā – vispār vai līdz noteiktam vecumam – nevajadzētu apskatīt?
M. Poļakova: – Es šo jautājumu uzdevu savam jaunākajam, ļoti daudz lasošajam bērnam, pat pieminēju dažas tēmas, un viņš teica: "Nē, tādu nav. Grāmata tikai nedrīkst būt garlaicīga." Es padomāju un principā tam piekrītu, lai gan droši vien garlaicīgumu traktēju atšķirīgi nekā viņš, kuram "nebūt garlaicīgam" nozīmē piedzīvojumus, asprātību un jokus. Manā ieskatā garlaicīgi – tas nozīmē didaktiski, plakani. Grāmata nedrīkst acīmredzami pamācīt bērnus, jo viņi taču ir gudri, viņi to pamana. Un vēl manā ieskatā bērnu grāmatās nedrīkst būt vardarbība. Desmit vienpadsmit gadu vecumā izlasīju "Jauno gvardi" – tur bija ar tādu tīksmi aprakstīts, kā tos komjauniešus spīdzināja... Lūk, tā bija trauma, neviena cita tā laika grāmata man nav šķitusi tik absolūti briesmīga. Bet bērnu grāmatās jau arī īsti nav vardarbības. Jā, dažās tā ir nosaukta, bet nav sīki aprakstīta.
20.2 °C





















































































































































































































































