Kurzemes Dzejas dienas. Saruna ar Tukuma Literātu apvienības vadītāju Gunu Rozi-Tamuli

Rudens sākumā, 12. septembrī, Tukums uzņems šī gada Kurzemes Dzejas dienas ar moto "Ligzdo Kurzemē", un rīkotāji sola skaistus svētkus. Bet līdz tam UNESCO Literatūras pilsēta pārsteigs ar vēl citiem vērā ņemamiem notikumiem. Par šīs vasaras plāniem stāsta Tukuma Literātu apvienības vadītāja Guna Roze-Tamule.

Kurzemes Dzejas dienas ir pašpietiekams notikums ar senām tradīcijām, ko vēl pilsēta gatavo?

G. Roze-Tamule: Šī vasara ir radošu projektu pieblīvēts laiks, kas aizsākās jau pagājušajā rudenī, kad par dažādām iecerēm prātvētrojām kopā ar Tukuma bibliotēku, muzeju, kultūras namu un domes kultūras nodaļu. Bet Kurzemes Dzejas dienas, kas ik pēc sešiem gadiem atgriežas kādā no Kurzemes pilsētām, šoreiz – Tukumā, bija lieliska motivācija neatlikt sapņus uz labākiem laikiem, bet īstenot jau šogad.

Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola nāca ar savu ideju – Pils tornī, kas ir Tukuma galvenais vēstures muzejs, ierīkot izstādi "Tukums literatūrā". Izstādes mugurkaulu veidos dažādu laiku Latvijas autoru darbu fragmenti, kur aprakstīts Tukums vai tukumnieki. Tos papildinās unikālas relikvijas – nepublicētas fotogrāfijas, īpaši priekšmeti un pat priekšmeti-prototipi. Kā īsti tas izveidosies, nezinām, jo tas ir muzeja ziņā. Bet Tukuma Literātu apvienība jau ir deponējusi vairākus priekšmetus, unikālas fotogrāfijas un pat visiem zināma Tukuma dzejnieka dzejas krājumus ar paša autora labojumiem. Iedomājieties, cik augstas prasības pret dzejas kvalitāti bijušas šim dzejniekam, un cik daudz paškritikas, ja pat pēc grāmatas izdošanas nevis tīksminās par to, bet joprojām uzlabo savus darbus! Izstādi "Tukums literatūrā" Tukuma Pils tornī atklās 18. jūlijā plkst. 12, un tā būs skatāma līdz 2027. gada jūlijam.

Vai fragmenti, kuros pieminēts Tukums, būs tikai no Tukuma rakstnieku darbiem?

Nē, nē – no ikviena Latvijas autora. Varbūt pat tulkotajā literatūrā ir minēts Tukums, tad jau manīs. Latvijas rakstnieki vai dzejnieki, kuru publicētajos darbos nepārprotami ir minēts Tukums, joprojām var droši tos piedāvāt Tukuma muzejam vai mums – Literātu apvienībai. Ļoti, ļoti priecāsimies! Laika vairs nav daudz, bet tieši pēdējā brīža atradumi mēdz izrādīties visvērtīgākie. Pavisam nesen kāds pateica priekšā, ka vienā no Dzintara Tilaka darbiem šādi apraksti ir. Sazinājos ar autoru un fragmentus dabūjām. Bet rekordists laikam ir Kārļa Ieviņa romāns "Putras Dauķis" – tajā vārds "Tukums" minēts vismaz simt reižu. Otrajā vietā, visticamāk, izrādītos mūsdienu autora Gunta Tālera pagājšgad iznākušais romāns "Tukuma karš". Tā kā izstādi atklās jau vasaras vidū, tās apmeklējums ir iekļauts arī Kurzemes Dzejas dienu programmā. Labs labu nemaitā.

Tukuma literāti ar draugiem Pastariņa muzejā pēc Ernesta Birznieka-Upīša un savu stāstu lasījumiem Starptautiskajā Personību muzeju dienā. No kreisās: Guna Roze, Liene Kurka, Elita Viškere, Guntis Tālers, Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola, "Jaunpils Rakstnieku pils" rezidente Evija Martukāne-Laganovska, Liene Millere, Nauris Gekišs.

Foto: Publicitātes

Kas vēl pārsteigs Kurzemes Dzejas dienu viesus?

Paredzēts, ka līdz ar izstādi atklāsim arī ar literatūru saistītu maršrutu pilsētā. Prātvētrojot, kādas vietas tajā noteikti jāiekļauj un bez kā var iztikt, palikām pie astoņpadsmit punktiem, un katram ir sava, ar literatūru saistīta vēsture. Te nu patiešām būs daudz pārsteigumu, jo mēs nestāstām faktus, ko var atrast internetā, enciklopēdijā vai kas būtu zināmi MI. Piemēram, pajautājot MI, kāda saistība ir Tukuma policijas ēkai ar Tukuma literatūru, šis rīks vai nu nezinās neko, vai sacerēs muļķības, bet topošā maršruta informācija gan mazliet šokēs, gan uzjautrinās. Kurzemes Dzejas dienu viesus visā maršrutā neizvadāsim, bet vismaz vienā no punktiem gan paredzēts piestāt – tur varēs noskatīties ļoti īpašu dzejas uzvedumu. Tomēr visefektīgākie notikumi būs svētku atklāšana un noslēgums – ar īpašiem viesiem – izcilām personībām un ar kolosālu noslēguma koncertu, taču, kamēr nav izsludināta Kurzemes Dzejas dienu programma, neesmu pārliecināta, ka drīkstu to atklāt.

Kaut ko taču drīkst? Vismaz to, kāpēc svētku moto ir "Ligzdo Kurzemē"?

Jā, to drīkst. Vispārējā globalizācija ir ne tikai laba, bet arī slikta – latvieši, un ne tikai latvieši, izklīduši pasaulē un kā dzeguzes dēj savas olas svešās ligzdās. Jo, ja tā nav dzimtene, kur veidojam ģimenes un audzinām savus bērnus, tad tā ir sveša ligzda. Tāpēc moto "Ligzdo Kurzemē" ir kā atgādinājums par lokālpatriotismu. Bet ne tikai tāpēc šis moto. Aprīlī sākām darbu pie ķēdes dzejoļa – poēmas par Ziemeļu gulbi, kurš no siltajām zemēm atlido uz Kurzemi, lai te ligzdotu, un rudenī atkal dosies projām. Ķēdes dzejoli rada ap trīsdesmit Kurzemes dzejnieku, katrs turpinot iepriekšējā autora uzrakstīto, bet neredzot visu sākumu. Uzdevums nav viegls, jo savā ķēdes posmā jāievij arī kultūrvēsturiski fakti par vietu, ko dzejnieks pārstāv. Šobrīd ir tapuši divpadsmit dzejoļi un poēmā notiek dramatisks pavērsiens. Ķēde noslēgsies pie Tukuma draugiem – UNESCO Literatūras pilsētā Melburnā, jo ideja nāk tieši no turienes. Rezultātā taps grāmata "Ligzdo Kurzemē" divās valodās – latviešu un angļu –, tā būs ilustrēta ar brīnišķīgām mākslas fotogrāfijām. Prezentēsim tieši Kurzemes Dzejas dienās. Literārā redaktore ir Liāna Langa, atdzejotāja – Kintija Rodžersa, bet man ir nepateicīgā loma būt starpniekam starp autoriem un redaktoru, un pagaidām ir tikai viens dzejolis, kuru redaktore vispār nav "aiztikusi". Esmu arī poēmas sižeta jeb dramaturģijas pieskatītāja, lai nav tā, ka vispirms izšķiļas cāļi, pēc tam tiek dētas olas un būvēta ligzda. Šobrīd poēmā ir perēšanas process – gulbju pārim ir četras skaistas olas. Gribu pateikt un pat aicināt, ka Kurzemes dzejnieki vēl var iesaistīties šajā kopdarbā, pieļauju, ka ne visi saņēma informāciju, ka kaut kas tāds top. Rakstiet tukuma.literati@inbox.lv. Priecāsimies tāpat kā par tekstu fragmentiem izstādei.

Šai laikrakstā lasāma Tukuma Literātu apvienības dzejas kopa. Kāpēc par kara tēmu?

Cilvēkiem – ne tikai dzejniekiem – sāp tas, kas notiek Ukrainā un arī citur pasaulē. Pavasarī festivālā "Uz Tukumu pēc literatūras" raisījās diskusija, vai tie, kas karu nav piedzīvojuši, vispār ir tiesīgi par to rakstīt? Bet ir lietas, par kurām nedrīkst klusēt! Un par agresiju klusēt nedrīkst – pat ne ikdienas saskarsmē.

2025. gada Tukuma Rožu svētkos pēdējā brīža ideja – uz citātu un autogrāfu vāģa borta uzmālēt "Uzmanību – dzīvi autori!" – izrādījusies satriecoši efektīga.

Foto: Zanda Birze

"Kultūrzīmju grāmatplaukta" lasītājiem piedāvājam Tukuma Literātu apvienības biedru dzejas kopu

Gvido Drage

Šūpuļdziesma tumšzilai rozei

kamēr Tavs pumpurs

lēnām mieg ciet

man pāri kāpām

līdz jūrai vēl jāaiziet

tumsas ūdeņiem pāri

vikingu flote nāk

iekarot Troju

pūķu galvas lepni cilājas

vīri bārdaini nikni

airus rakstā sit

mēnesnīca

pāri ūdeņiem spīd

bet tu guli mierīgi

naksniņa mana tumšzilā

sāktais karš nekad nebeidzas

patiesībā

uz Trojas drupām

aijā-žūžū mēs visi dusam...

Mayū

robežas

sadalīt, sagriezt daļās

mežu, upi, ceļu,

kas ved mājās

gaiss svaigāks

Valkā vai Valgā?

vai Meksikas līci jūrnieki

atradīs Amerikā?

vai vārdam ir spēks,

ja rakstīts svešā mēlē?

nav svarīgi, viss ir mans:

mana upe,

mans mežs,

mans līcis,

mans nams

un tavs arī mans,

ja došu tev vārdu,

arī tu būsi mans,

pat zāles stiebriņam

ir kādam jāpieder,

lai to nopļautu

Nauris Gekišs

plaukst sniegpulkstenītes,

ledi nāk krastā,

kāvi debesīs…

deg lāča mājoklis, tumšais mežs,

rau, karavīr,

sidrabota saule lec.

Anna Jurševica

mūžīgas debesis

šodien sagrautas,

bezsvara mākoņi dejo,

ļauj pāriet sāpēm

kā pāriet negaiss

un lietus pāriet.

kailu zaru raksti,

pilsētas gunis –

kritušas zvaigznes

bezlaika laikā,

tikai debesis mūžīgas.

Elita Viškere

Sestdiena

kā pirms Pastarās tiesas

prāts Visumā pulsē:

kā būs,

ko lems

ainu un iedomu baisums.

līdz nespēka atslābumam

smaida nolemtība –

kā būs.

tā būs

un miers.

vēl izmisīgi lūdzu sauli sevī,

vēl padarīt to un to un to.

ar dzīvotgribu šajā izvēļu cīņā

tā ir

kā ir.

Irīna Pumpure

Labi sadiegtā,

cieši pār miesu pārvilktā

drosme ir kritusi, –

visa pasaules naida priekšā

stāvu kaila.

Ne ar viedumu piesegties,

ne miljons lūgšanām gribu.

Pasaules trauka lauskās

basām kājām –

vienkārša patiesība.

***

Visskaistākais darbs –

sargāt sava mazbērna

dienvidus miedziņu.

Kad viņš sapnī pasmaida liegi,

uz brīdi aizmirstu

pasaules karus un naidus.

Bērniņš pasmaida miegā,

un tas visam

stāv pāri.

Dagnija Gudriķe

ūdens spogulis mierīgs,

naktī daudz svīsts,

apziņas dzīlēs,

tik daudz murgu mīt…

Ar skaidru ūdeni vēsu

visu prom nomazgāt,

nolikt kā grāmatu plauktā –

vieglāk ir nezināt.

Baiba Talce

tikko no krāmu tirgus

divdūjiņas iet debesīs

lakstīgalu treļļi

un pērkona lietus līst

garām iet gadu simti

un raža puvekļos

to maitasputni pa nomalēm

pamazām sašķiros

no jauna izraktās akās

avoti sakrāsies

un tu domāsi – dot vai nedot

pēc kaujas man padzerties

Aivis Briesma

Apkārt biezam mežam,

biezam mežam cauri

noliec, Sprīdīti, stabuli,

paņem uz brīdi tauri!

Kas ir viens Lutausis?

Uztaurē, lai nāk divi!

Uzbungo viņu galvās

astoņu gadsimtu kartes,

lai aiziet, ne dronu laižot,

ne armiju pārkārtojot!

Ja pārnāks dzīvi

pāri kalniem un cauri lejām,

spēlē, Sprīdīti, stabuli,

uz tik varenu tikšanos ejot!

Ilga Bindre

Vientuļa dzērve žēlabi

ieloku pieskandina,

velti mēģinot saskatīt

pērngada ligzdu.

Varbūt kāda no māsām

sadzirdēs, nāks un

neizmist palīdzēs

savas un māsu

postīto ligzdu

plašumos

Guna Misāne

Uz svariem mīlestība un naids,

vidū dzīvības esības kārts.

Uz svariem meli un godaprāts –

tur dūmi kūp, padebess melnē.

Tikmēr kāds mūks lūdz

mieru par mums savā cellē.

Lai mēs, arī es un tu –

laikmeta turbulences mestie un svērtie,

kamēr sirdsapziņa pēc atbalss vēl lūko,

cilvēcības akā pavērties spētu,

un redzētu dūju, kas spārnos ceļas

dronu apsteigt pret vētru,

lai mūs – vēl nenosvērtos

pasaudzētu.

Imants Liepiņš

Pēc nejaušības principa (2016)

Tas, kurš runā ar miglu

Tērauda balsī

Un nakts pieskaras mūsu sejām

Vagas apraujas pusratā

Austrumu robeža liesmās

Asinis mūsu akās

Turpinājums (2026)

Atkal paceļas mūžsenais jautājums:

vai ir kāda dzīve pēc nāves —

kaut gan, tāpat kā iepriekš,

pilni apgabali ar tādiem,

kas nedzīvo paši

un negrib ļaut arī citiem.

Kamēr zemi bradā

Z-

Z-

Z-

ābaki,

pēc nāves es gribētu būt

traktors.

Pavasarī

zem cīruļu dziesmām vilkt sējmašīnu,

vasarās gādāt sienu, vest barību lopiem,

kamēr aiz muguras

pa nopļauto pļavu neizbēgami staigā stārķis.

Vēlāk pārkarsēt motoru,

vadājot nokultos ziemas kviešus.

Naktīs ar starmešiem apspīdēt ezera viļņus,

pievedot klučus ugunskuram.

Rudenī art smaržīgu melnzemi,

līdz tumsai vest kartupeļus no lauka

un gribēt no kauna ielīst zemē,

kad gadījies iestigt purvā.

Ziemā vilkt baļķus no meža,

šķūrēt ceļus

un palīdzēt būvēt labākus,

iebraucot zemē vienīgi tādas vagas un rises,

kurās ir vērts iet pašam –

un atstāt aiz sevis jaunas.