Līdz 12. klases izlaidumam J. G. Herdera Rīgas Grīziņkalna vidusskolā bija palikušas dažas dienas, bet klasesbiedri Daniels Markovs (2004. g.) un Alisa Valtere (2003. g.) to neapmeklēja. Daniels atradās apcietinājumā un jau bija atzinies šaušalīgā slepkavībā, ko izdarīja pagājušā gada vasarā Carnikavā. Bet Alisa bija mirusi...
Krimināllietas izskatīšanā Rīgas rajona tiesā prokurors Dmitrijs Smorodins lūdza noteikt jauneklim mūža ieslodzījumu pēc Krimināllikuma 117. panta par slepkavību ar sevišķu cietsirdību un līķa apgānīšanu. Tiesnese Ivonna Ādamsone-Struža gan nosprieda, ka tik traki nav bijis, un pārkvalificēja lietu pēc 116. panta – parasta slepkavība. Pagājšnedēļ pirmās instances tiesa paziņoja spriedumu – 15 gadi cietumā.
Notikušajā nekā "parasta" gan nebija. Visiem, kas pazina Danielu Markovu, tas bijis liels šoks, jo viņš bijis viens no klases gudrākajiem un gaišākajiem skolēniem. Tiesvedības gaitā gan atklājās lietas, kas norādīja – Markovs bija sarežģīts cilvēks ar vairākām skarbām rakstura šķautnēm.
Šajā rakstā apkopoju vairākās tiesas sēdēs dzirdēto – iespējams, to būs nepatīkami lasīt. Kāds vaicās – kāpēc tik detalizēti tas jāapraksta? Taču man likās svarīgi šo stāstu izstāstīt detaļās, lai redzam, ka par cilvēkiem, viņu darbību un runām nevaram spriest virspusēji, lai arī citi jaunieši, skolotāji, vecāki redz, ja kaut kas tāds briest...
Iepriekš gatavojies
Pēc izmeklēšanā noskaidrotā un tiesā dzirdētā var apgalvot, ka Markovs slepkavībai bija iepriekš gatavojies, to mēģināja slēpt un izvairīties no atbildības.
Pagājušā gada 25. jūnijā Markovs uzaicināja Alisu nākamajā dienā kopā pavadīt laiku Carnikavas promenādes rajonā. Svētdien, 26. jūnijā, tur ieradušies ap plkst. 17. Pēc pāris stundām, kad Alisa gribējusi braukt mājās, mežā Markovs uzvilcis gumijas cimdus un sācis žņaugt Alisu. Jauniete atbrīvojusies un mēģinājusi bēgt. Jauneklis jaunieti panācis, satvēris bizi un žņaudzis ar to tik ilgi, kamēr Alisa vairs nekustējusies. Tad noskūpstījis viņu uz lūpām un pielicis ausi pie krūtīm, lai dzirdētu, kā apstājas jaunietes sirds un viņa mirst. Pēc tam ievilcis līķi dziļāk mežā, rūpīgi noslēpis. Paņēmis Alisas mobilo telefonu, autovadītājas apliecību un skolēna karti, ko izmetis tālāk pie tilta.
Markovs tiesā savu vainu slepkavībā atzina, taču noliedza cietsirdību un līķa apgānīšanu. Tiesā runāja gari un loģiski.
"Izdarīju šausmīgu noziegumu, kas nav attaisnojams un piedodams. Kā adekvāts cilvēks saprotu un atbildu par sevi un sekām. Bet es gribu paskaidrot, kāpēc tas notika. To nevērtējiet kā taisnošanos, bet kā paskaidrojumu. Man runāt ir nepatīkami, jo kauns savas un Alisas mātes priekšā. Man arī kauns, jo Alisu mīlēju. No tā vēl sāpīgāk apzināties, ka manis dēļ viņas vairs nav," tiesā teica Markovs. (Tiesā savas liecības apsūdzētais teica krieviski.)
Balti melns skats uz pasauli
Pats brauciens uz Carnikavu esot bijis domāts kā draudzīgs izbrauciens, lai projekta ietvaros vāktu minerālus. Tādi draudzīgi izbraucieni bijuši arī iepriekš, kad savstarpējās attiecības bijušas labākas un par tiem palikušas jaukas atmiņas. Markovs palīdzējis Alisai mācībās un arī tagad bijis gatavs palīdzēt, kaut gan attiecības vairs nebijušas īsti labas. Markovs pajautājis, kāpēc viņu starpā viss tā beidzies, kāpēc pret viņu tāda attieksme un saņēmis skarbu atbildi.
"Teicu Alisai: "Es tev neuzbāžos, bet vienmēr man pirmajam prasi palīdzību, bet kā pateicību saņemu sajūtu, ka esmu kā grāmata, kuru tu lasi tad, kad tev vajag, bet, kad nevajag, tu grāmatu noliec malā." Es viņai uzticējos, atklāju noslēpumus, bet Alisa man neatklājās, sacīja, ka esot stipra. Viņa teica, ka tas nav nekas nepareizs. Tajā brīdī bija ļoti nepatīkami dvēselei. Gribēju saņemt atbalstu, bet pret mani noslaucīja kājas. Es būtu bijis ar mieru mierīgi izšķirties, es samierinātos, bet Alisa domāja, ka visam jāgriežas ap viņu. Bet arī man ir jūtas. Viņa aizskāra manu lepnumu, provokatīvi jokoja. Es vienkārši neizturēju, kaut gan nemīlu izrādīt spēku. Tad tur mežā arī radās ideja nogalināt (raud). Pateicu: "Ej prom uz vilcienu!" Bet viņa pasmējās. Tad arī sagrābu aiz kakla un sāku žņaugt. Tad viņa iekliedzās, izrāvās un sāka skriet. Panācu. Saķēru aiz bizes, aptinu ap kaklu un savilku. Nožņaudzu. Manī bija pamodies kāds pirmatnējs instinkts. Pārbaudīju, ka vairs neelpo un nav pulsa. Sēdēju sastindzis. Acis Alisai bija atvērtas un vērās manī. Sapratu, ka viņu vairs neatgriezt, un kā atvadoties noskūpstīju uz lūpām. Tur bija diezgan atklāta vieta, staigā cilvēki. Negribēju, ka kāds atrod līķi un dabū traumu, tāpēc aizvilku ķermeni tālāk un apsedzu ar zariem." Tā tiesā liecināja Markovs, citstarp arī piemetinot, ka kādā sporta stundā arī Alisa viņu it kā spēlējoties žņaugusi.
"Mani lēmumi nebija ideāli, esmu tikai cilvēks. Neplānoju Alisas slepkavību, nevēlēju viņai neko ļaunu, arī tad, kad strīdējāmies un biju nikns. Esmu adekvāts. Bet neesmu zvērs. Varbūt ar saviem uzskatiem balti/melni skatos uz pasauli,"
tiesā taisnojās Markovs.
"Saklausīju sirds pēdējo sitienu"
Taču viss nav tik vienkārši, kā slepkava stāsta. Izmeklēšanā viņš atklājis, ka, ejot pa ielu, viņam galvā nākušas domas kādu nogalināt, bet tās dzinis projām. Kāds klasesbiedrs liecinājis, ka kādā spēlē bijis jautājums: "Kuru tu gribētu nogalināt?" Visi apmulsuši, izņemot Markovu, kurš neslēpis neizpratni: "Tas taču tik viegli! Drīz uzzināsiet." Tagad tiesā Markovs teica, ka tā bijusi tikai spēle, melnais humors alkohola iespaidā.
Izmeklēšanā kārtīgi bija izpētīts slepkavas mobilais telefons un dators. Tiesā uz prokurora jautājumu, kāpēc virtuālā sarakstē pirms brauciena uz Carnikavu Alisa Markovam jautājusi, vai viņa atgriezīšoties mājās, jaunietis teicās nezinot. Tāpat viņa interneta meklētājā saglabājušies ieraksti "līķis", "cik ilgi sadalās līķis smiltīs?". Markovs atbildēja, ka esot teleseriāla "Mērdoka noslēpumi" fans un tā vienā seriālā tieši bijis stāsts par smiltīs atrastiem līķiem.