Parasti vienkārši apsēžos pie baltas lapas un ļauju, lai tēli paši darbojas.
Viens no aizraujošākajiem brīžiem, vērtējot konkursam "Vakara romāns" iesūtītos darbus, ir – domāju, esmu to teikusi jau iepriekš – brīdis, kad tiek atvērtas aploksnes ar pieteikumiem un mēs, žūrijas locekļi, uzzinām, cik precīzi bijuši minējumi par iespējamajiem autoriem. "Rudens šogad būs agrs", romāns, kas met romantiskus līkločus vienu pēc otra, galu galā ievilinot labticīgo lasītāju labi izplānotā kriminālintrigā, iedzina strupceļā mūs visus.
Rakstniece teic – viņai šķitis interesanti izmēģināt kaut ko jaunu, pavirzīt savas varēšanas robežas mazliet tālāk no tīra mīlestības romāna.
Romāns sākas gluži ikdienišķi – no Rīgas vecāku mājās pārrodas jaunā, spējīgā policiste Sigita. Viņas tēvs Ričards – arī agrāk policists, tagad apsardzes darbinieks– nav priecīgs par šādu pavērsienu, īpaši tādēļ, ka mīļo mazmeitu Sigita atstājusi pie vīra. Turklāt Ričardam ir noslēpumi – daži no tiem gluži banāli, kā slepena mīļākā, bet citi – diezgan bīstami. To atklāšana varētu sagraut ne tikai viņa gana nestabilo laulību, bet arī paša un mirušā svaiņa labo slavu policijā. Un tieši par šo noslēpumu Sigita, sākot strādāt tēva agrākajā darbavietā, pavisam nejauši ieinteresējas, pat nenojaušot, kur viņu novedīs šķetināmie pavedieni. Kā ierasts, Maijas Krekles romānos ievīta viņas pašas dzīves pieredze, piedzīvotais un izjustais.
Kā radās doma uzrakstīt tieši kriminālromānu?
M. Krekle: Man jau vienmēr patīk kaut ko jaunu izmēģināt. Psiholoģija šajā romānā tāpat ir, arī mīlestība un traģisms, bet gribējās vēl kādu papildu intrigu. Diezin vai rakstīšu vēl citus kriminālromānus, jo man trūkst šim žanram nepieciešamās loģiskās domāšanas, nav tādas pieredzes, turklāt arī bandīti – visādi slepkavas un laupītāji – galīgi neinteresē. Šajā romānā saliku visu, ko par kriminālistiku zinu. Savā ziņā tā ir mana versija par kādas manas radinieces traģisko likteni – viņa arī bija policiste, nomira noslēpumainos apstākļos, un izmeklēšana atzina, ka tā bijusi pašnāvība. Ne man tiesības kādu apsūdzēt, ne turēt aizdomās, šī ir tikai viena versija, kā varēja būt. Bet grūdiens rakstīt nāca pavisam no citas puses – vienu vakaru peldējos laukos dīķī, un man acu priekšā uznira aina: kā būtu, ja man pēkšņi kaut kas gadītos un es slīktu... Mūsu dīķim apkārt koki, rietēja saule, tāda ļoti romantiska aina. Tā atnāca ļoti pēkšņi, spilgti un spēcīgi, un vajadzēja uzrakstīt, jo vairs nelika mieru. Vajadzēja tikai saprast, kas tie par cilvēkiem, kā viņi līdz šādam galam nonākuši. Tad izdomāju, ka varu piepīt arī to reālo gadījumu. Tam jābūt diezgan briesmīgi, ja, ideālu vadīts, aizej strādāt, un pēkšņi izrādās, ka tā vide ne tuvu nav tik ideāla, reizēm pat noziedzīga.