Tieši pirms gada oktobrī rakstniece Maija Krekle sāka vākt materiālus savam ceturtajam biogrāfiskajam romānam "Marija. No ugunīm un sniega" (drīzumā iznāks izdevniecībā "Latvijas Mediji"). 

Tas veltīts Marijai Eglītei (dzimusi Stalbova, 1879–1926), kura gadsimtu mijā iedvesmoja daudzus latviešu kultūras pārstāvjus, taču līdz mūsdienām viņas vārds ticis tikpat kā aizmirsts.

Marija, Cesvaines apkārtnē pazīstamās Stalbovu dzimtas pēctece, bija viena no tolaik retajām ģimnāziju absolventēm latvietēm. Talantīga pianiste, tulkotāja no franču valodas, erudīta pedagoģe. Dzejnieka un rakstnieka Viktora Eglīša sieva, komponista Emīla Dārziņa, dzejnieku Edvarta Virzas, Valdemāra Damberga, Kārļa Jēkabsona mūza un pielūgtā. Kā pasmejoties atceras Maija Krekle: "Misiņa bibliotēkā savulaik runājām – vai tad tiešām visā Rīgā vairs nebija nevienas citas sievietes, kurā iemīlēties?" Arī grāmatas virsrakstā iekļautā rinda nāk no Marijai veltīta Virzas dzejoļa.

Viktora un Marijas Eglīšu ģimenē 14. oktobrī piedzima vēlākais pazīstamais rakstnieks Anšlavs Eglītis un pianists, pedagogs Vidvuds Eglītis. Anšlavs, tāpat kā māte, cieta no diloņa, taču viņam no tā izārstēties izdevās, kamēr Marija nomira. Anšlavam tobrīd bija 19, Vidvudam – tikai 12 gadu. Nākamajā mēnesī apritēs 145 gadi kopš Marijas Eglītes dzimšanas, un drīz pēc tam iznāks arī viņai veltītā grāmata.

Zinu, ka, pateicoties vecākiem, kuri strādāja Misiņa bibliotēkā un Raiņa literatūras vēstures muzejā, jau skolas laikā daudz zinājāt par rakstnieku dzīvesstāstiem. Bet kurā brīdī atnāca informācija par Mariju?

M. Krekle: Godīgi sakot, līdz desmitajai klasei es pat nezināju, ka ir tāds Edvarts Virza. Par Viktoru Eglīti mums skolā mācīja – ka bija dekadenti, un Viktors Eglītis viens no viņiem. Ap trešo klasi Blaumaņa Kopotajos rakstos biju par viņu lasījusi diezgan izsmejošus gabaliņus, man patika. Zināju visus autorus, par kuriem mācīja skolā, un, protams, arī tos, kuru grāmatas bija mājās, bet Virzas darbi jau īsti plauktos nemētājās. Bet, kad biju 10. klasē, tētis no muzeja atnesa izlasīt Elzas Stērstes atmiņu manuskriptu par Edvartu Virzu. Man toreiz par viņu bija pirmā dzirdēšana.