Divas dienas pēc šī "Kultūrzīmju" numura iznākšanas tiks pasniegtas Latvijas literatūras gada balvas – LALIGABA –, kas ik gadu raisa diskusijas un kaislības. Viedokli par pagājušā gada ražu lūdzu izteikt žūrijas priekšsēdētājai dzejniecei, tulkotājai Ingmārai Balodei, kā arī visiem pārējiem tās pārstāvjiem: kultūras žurnālistei Andai Buševicai, literatūrzinātniekam Ojāram Lāmam, rakstniecei Ilzei Jansonei, dzejniecei, māksliniecei Lotei Vilmai Vītiņai, tulkotājam Denam Dimiņam un dzejniekam Andrim Akmentiņam.
No manis pašas burtiski pāris vārdu ievadam – un neviens no tiem nebūs par grāmatu atlasi balvai, jo atšķirībā no daudziem citiem, kuri vienmēr vislabāk zina, kurām grāmatām vajadzētu būt nominētām un kurām ne, skaidri apzinos, ka nominācijas atkarīgas ne tikai no katras grāmatas pašvērtības, bet arī no tā, kādi katrugad nominācijā sakrituši konkurenti – un arī, jā, protams, vienmēr jāpatur prātā, ka ikviena nominācija un balva ir konkrētu žūrijas locekļu diskusiju rezultāts, līdz kuram var nebūt viegli nonākt. Personīgi man vienmēr ir ļoti interesanti sagaidīt balvas nominantu sarakstu. Gandrīz tikpat interesanti, kā bērnībā bija gaidīt Jaungadu – it kā zināms viss, kas gaidāms, un tomēr vienmēr ir brīnuma sajūta.
Otrkārt – mani katru gadu pārsteidz tas, ka Latvijas grāmatnīcas (arī pašu nominēto izdevniecību e-veikali!) neizmanto LALIGABA kā mārketinga elementu.
Nekur – un patiešām nekur! – neesmu atradusi galdiņu ar norādi "Latvijas literatūras gada balvai nominētie darbi". Ja varat šādu piemēru atrast, atsūtiet, lūdzu, fotogrāfiju, citādi nenoticēšu. Lielākoties nominētie darbi jāmeklē gluži vai ar uguni, turklāt labā daļā grāmatnīcu viss saraksts nemaz nav atrodams. Un es nerunāju par tiem dažiem, kas jau izpirkti.
Un treškārt – jautājums, kura dēļ no vairākiem žūrijas locekļiem saņēmu tiešākus vai netiešākus pārmetumus. Kāpēc īpaši pieminu līdz īsajam sarakstam netikušo Jurģa Liepnieka grāmatu? Divu iemeslu dēļ. Man bija sajūta, iespējams, kļūdaina, uz šo jautājumu nelūdzu žūrijai atbildēt, ka garais saraksts daļēji tapis patiešām daudzo augstvērtīgo tulkojumu dēļ, bet daļēji – lai (pēc tam kad autors bija publiski paudis sašutumu par grāmatas neiekļūšanu "Kilograms kultūras" balsojumā) parādītu, ka tā kultūras aprindās pamanīta. Otrs iemesls ir pozitīvāks: man tiešām prieks, ka LALIGABA žūrija ir novērtējusi detektīvžanra literatūras darbu, jo šis žanrs nudien pēdējos gados ir kļuvis ļoti daudzveidīgs gan izdevēju un autoru, gan literārā un skartās problemātikas nozīmē. Patiešām nezinu, vai žūrija spētu pievārēt lasāmā apjomu, ja izdevēji pieteiktu balvai arī pēc pašu domām augstvērtīgākos detektīvliteratūras darbus, un, iespējams, žanra literatūrai vajadzētu kādu savu atsevišķu balvu, taču kvalitatīvu izvērtējumu un novērtējumu tas noteikti būtu pelnījis.
Ļoti interesanta un vērtīga pieredze
Kāds ir jūsu – žūrijas – kopējais iespaids par Latvijas grāmatniecības pagājušā gada ražu?
I. Balode: – Es teiktu, ka ražai nav ne vainas – tā ir gana daudzpusīga, var redzēt, ka latviešu literatūra dažādos līmeņos atbalso pasaulē notiekošo un turpina attīstīties. Oriģinālliteratūrā top lieliski darbi, manuprāt, īpaši izceļama ir dzeja ar dažādām, stiprām, būtībā nesalīdzināmām dzejnieku balsīm. Proza varbūt šogad ir mazliet klusāka, nav tāda romānu pieplūduma, kāds bija vienubrīd, t. s. vēstures sērijai ("Mēs. XX gadsimts") nokļūstot viļņa galotnē, bet tas, kas ir, ir uzmanības cienīgs, un arī no pērn izdotajiem latviešu romāniem būs, manuprāt, paliekoši un dziļi veikumi.
Man vislielākais pārsteigums bija tā pa īstam ieraudzīt tulkotās literatūras un oriģinālliteratūras proporciju; it kā jau arī grāmatnīcās šo ainu redzam, taču no tās iesniegtā veidā iespaids ir neizgaisināms.
Skaidrs, ka tulkošana vienmēr barojusi latviešu literatūru, bet šogad atlasīt labākos starp vairāk nekā 40 tulkotiem tekstiem bija īpaši sarežģīts uzdevums – jo arī tie, kuri palika malā, bija labi un lasītvērti veikumi.
Ir skaidrs arī tas, ka tulkotāju darbu veicina ne tikai viņu neremdināmais azarts atrast un sniegt labāko lasītājiem, bet arī lielākā vai mazākā mērā atbalsts avotvalodu valstīs ar savu finansējumu. Par to mums nopietni jādomā, kad vēlamies to vai citu latviešu autoru redzēt tulkotu svešvalodās. Tas nevar notikt tikai ar lielisku darbu un mūsu vēlmi, ir jābūt mērķētam un gudram atbalstam tulkotājiem. Piešķirot speciālbalvu Ievai Lešinskai un priecājoties par viņas atdzejoto Veidenbaumu, žūrija arī patur cerību, ka reiz mūsu literatūras tulkotāju veikumam būs savs konkurss ar kompetentu starptautisku žūriju un nopietnu balvu par mūsu kultūras pārstāvniecību citās valodās un kultūrās. Arī Elga Sakse, Mūža balvas ieguvēja, savos garajos ungāru literatūrai veltītajos darba gados ir saņēmusi būtībā visus Ungārijas pagodinājumus un daudzus augstus apbalvojumus – nu laiks pateikt paldies par to, ko viņas talants un darbs devis Latvijas lasītājiem.
O. Lāms: – Kopiespaids? Ļoti interesanta un vērtīga pieredze tādā daudzumā un intensitātē iepazīt aktuālo literatūras procesu. Manā interešu lokā vienmēr ir bijis tas, kas notiek procesā, bet gluži citāda ir pieredze iepazīt visu, kas tiek nominēts. Kopumā iespaids ir tāds, ka latviešu literatūra ir daudzveidīga, dinamiska, meklējoša un atrodoša. Man ir prieks par mūsu dažādajiem un daudzveidīgajiem autoriem un viņu tekstiem. Ceru, ka pat tie daži, kas liekas pilnīgi nomaļnieki, kādu savu, kaut nelielu lasītāju pulciņu ir atraduši.