Kas slēpjas otrā pusē? Saruna ar rakstnieci Daci Judinu

Jauno gadu avīzē sāksim ar Daces Judinas ironisko gadumijas romānu "Speķa pīrādziņš bez mīklas", kuru grāmatā sērijas "Vakara romāns" lasītāji sagaidīs februāra sākumā.

"Speķa pīrādziņš bez mīklas" ir Dacei netradicionāls romāns. Pirmkārt, tas rakstīts pirmajā personā – autore iejutusies galvenā tēla ādā. Un galvenais tēls ir diezgan neparasts: Irma Hermione Baltace, kura pati sevi raksturo šādi: "Bez vienas dienas trīsdesmit deviņi, bez viena gada četrdesmit. Deviņdesmit deviņi labsirdības kilogrami, jo – esmu liela un laba. Laba cilvēka vajagot daudz – tā visi saka..." Diezgan noslēgta, ne pārāk glīta vientuļa sieviete ne vairs pirmajā jaunībā – tikai to redz apkārtējie, nekautrējoties šo viedokli aiz Irmas Hermiones (nu kas tas vispār šitik lielam sievišķim par vārdu, ko?!) muguras diezgan dzirdami paust.

Irmai Hermionei pirmo reizi mūžā ir apnicis izdabāt: darba devējiem, draugiem, bet it īpaši ģimenei, kura pieradusi, ka meita un mazmeita vienmēr ir pa rokai, vienmēr sasaucama un gatava izpildīt ikvienu kaprīzi. Ja izklausās pazīstami, vajag paskatīties apkārt, vai tikai paši neesat nonākuši Irmas Hermiones, bet varbūt, kas vēl trakāk, viņas mīlošās ģimenes lomā.

Jā, romānam ir arī otra Daces Judinas grāmatām neparasta iezīme: tajās neviens netiek nogalināts un neviens pat nenomirst – izņemot vienu ļoti senu un pilnīgi dabisku, kaut arī liktenīgu gadījumu.

Toties – pilnīgi dabiski Daces romāniem – šajā dzīvo ļoti krāšņs runcis. Ruds. Leo Skaistais Zeltaste. Kādēļ viņu sauc tieši tā, lasiet romānā.

Dace, ja būtu trīs teikumos jāpasaka, par ko ir šis romāns, ko tu teiktu?

D. Judina: Par to, ka ne vienmēr tas, ko acs redz pirmajā mirklī, ir patiesība. Par ceļu pie sevis – par spīti vai pateicoties mijiedarbībai ar tuvākajiem un ne tik tuvajiem (un tam, ko viņi no tevis sagaida). Un par to, kas ir aiz. Bet aiz ir vienmēr: aiz apvāršņa, aiz robežas, aiz žoga, aiz sienas, aiz muguras, aiz maskas, aiz grima, aiz ķermeniskās robežas.

Divi pasaules? Aizspogulija?

Tieši tā. Varētu pat teikt – monētas otrā vai Mēness neredzamā puse. 

Cik bieži ir tā, ka aiz sociālās pieklājības un harismas slēpjas psihoemocionāli varmākas; 

aiz košuma, spožuma un skanīgiem smiekliem – lēts tukšums; aiz saldi sirsnīgām runām un pareiziem vārdiem – auksta liekulība, bet aiz plaša apskāviena un publiskiem mīlas apliecinājumiem – nodevība. Vai, tieši pretēji, aiz tiešuma, saltuma un skarbuma – silta, mīloša sirds; aiz melna humora, pašpuicisma un bravūras – mulsums un nedrošība, bet aiz klusēšanas – dziļa labestība.

Kā "atnāca" romāna centrālais tēls – Irma Hermione Baltace un viņas kuplastainais Leo?

Domājot par galveno varoni, gribējās, lai viņa ir duāla. No vienas puses, ar abām kājām stingri stāvoša uz šīs zemes, jo kopš mazotnes ar pilnīgi visu nācies (un nākas) tikt galā pašai, kas iemācījis gan uz sīkām ķibelēm, gan lielām šaizēm raudzīties salīdzinoši mierīgi, bez rozā brillēm, toties ar krietnu devu veselīga cinisma un melnā humora. No otras puses, kā ikviens no mums, arī Irma Hermione alkst izpratnes, mīlestības un laimes. Tas ir tikai cilvēciski.

Problēma ir citur. Mīļotie līdzcilvēki (diemžēl – arī ģimene), kuri vērtē tikai āriņu, izdarot greizus secinājumus un naski spiežot zieģeļus, tā arī neiepazinuši cilvēku. 

Mēs vispār esam ārkārtīgi naski vērtētāji, birku kārēji un nosodītāji (nez, vai tā ir tikai mūsu nacionālā īpatnība vai raksturīga arī citiem?) līdz brīdim, kamēr tas pavēršas pret pašiem. Tad gan mēs pieprasām sapratni. Jo – mums tā pienākas! Jo – mēs taču esam rātni, labi un likumpaklausīgi! Mēs esam pareizi. Kamēr tie otrie, tie – sapņotāji, dumpinieki, trakie, apskaidrotie, dīvainie – lai iet... tālu. Lai dzīvo savu dzīvi. Bet lai netraucē mūsu iedibinātajai kārtībai, nevelk mūs laukā no migām, neliek iet, soļot, skriet, vingrot, peldēt, lai nemudina vērot, klausīties, galvenais – lai nespiež domāt! Domāju, ka Irmā Hermionē un viņas draugos daudzi atradīs kādu kripatiņu no sevis. Tur ir šis tas arī no manis pašas un maniem tuvākajiem draugiem...

Bet Leo Skaistais Zeltaste... Mūsu mājās šādu četrkājainu brīnumu ir veseli pieci, viens vizuāli pilnībā atbilst grāmatas varonim, taču Leo rakstura veidošanā piedalījušies visi. Ja pavisam atklāti, esmu ārkārtīgi priecīga un pateicīga, ka liktenis ik pa laikam mūs saved kopā ar šīm unikālajām būtnēm – kaķiem. Viņi māca, mierina, ārstē, rosina domāt, iedvesmo un uzjautrina. Patiesību sakot, nav labāku draugu par četrkājiem. Tikai pašiem jābūt patiesiem.

"Speķa pīrādziņš bez mīklas" ir visai neparasts tavas rakstniecības kontekstā: tajā neviens netiek nogalināts un pat nenomirst (ja neskaita vienu ļoti senu nāvi). Pirksti neniezēja?

Tas bija mežonīgi grūti! 

Ir tik vilinoši tos, kas traucē un apgrūtina dzīvi, ātri nokopt – lai gaiss tīrs un dvēsele mierīga. 

(Smejas.) Veidojot salīdzinoši miermīlīgu stāstu, akcenti pārbīdās uz iekšu, liekot pievērsties cilvēku preparācijai un izpētei zem mikroskopa. Metaforiski, protams.

Rezultātā sanācis tīri ironisks, bet viegli tverts romāns, bez sērijas "Izmeklē Anna Elizabete" dziļā sociālā dramatisma. Kā jūties šādā žanrā?

Kā par brīnumu, visnotaļ labi. Man vienmēr bijis tuvs angļu humors (Marks Tvens, O’Henri, Džeroms K. Džeroms), kas lieliski sader ar žurnālista arodu, un, pilnīgi likumsakarīgi, laika gaitā arī draugu loks izveidojies līdzīgs – tie, kuri saprot sarkasmu, ironiju, melnos jociņus. Faktiski pret mūsdienu mainīgo, nomācoši bieži vienaldzīgi cinisko realitāti vienīgais efektīvais līdzeklis ir satīra, dzēlīgs sarkasms un melnummelna ironija, kā esmu minējusi grāmatas sākumā. Bet par sociālo dramatismu... nekur tas nav palicis, tikai šoreiz izgaismojas no cita skatpunkta, liekot mums pašiem uzdot sev neērtus jautājumus un pašiem meklēt uz tiem atbildes. Piemēram, kāpēc mums (cilvēkiem kā tādiem) tik ļoti nepatīk tie, kuri redz tālāk un savādāk? Kāpēc kaitina tie, kuriem piemīt drosme dzīvot, kuri spēj tieši un atklāti pateikt, ko viņi vēlas un kas viņiem riebjas; kuri ir sapratuši, kas dzīvē patiesi svarīgs, un vairs nevēlas kalpot citiem? 

Kāpēc tie, kuru analītiskā domāšana izgaismo shēmas, sakarības un manipulatīvās sistēmas, citu acīs kļūst par bīstamiem sazvērniekiem un provokatoriem? 

Un vēl – kāpēc tie, kuri izvēlas dzīvot tā, kā paši vēlas, tiek saukti par dīvaiņiem un trakajiem?

Otra neparastā lieta – rakstīji pirmajā personā. Kādēļ šoreiz izvēlējies darīt tā, un vai tas nešķita sarežģītāk nekā ierastā trešā persona?

Protams, bija gan sarežģītāk, gan psihoemocionāli smagāk, jo, šādi rakstot, vairāk identificējies ar galveno varoni, nekā vērojot "no malas". Tajā pašā laikā tas ļauj visu notiekošo tvert personiskāk un... varbūt dziļāk?

Esi saglabājusi uzticību baltvācu motīvam, kas šādā vai tādā šķautnē mēdz regulāri ievizēties tavās grāmatās. Kāds ir tavs vērtējums par vācu kultūras iespaidu uz mūsu vēsturi un tagadni?

Tā ir ļoti cieša mijiedarbība. Būtu naivi un tuvredzīgi apgalvot – mēs bez viņiem mierīgi būtu varējuši iztikt, tāpat kā viņi bez mums. Nez vai. Es teiktu – 

mūsu šodienas sabiedrība ir ciešas un ilgstošas etniskās un nacionālās simbiozes rezultāts, un, ja tajā iztrūktu kāda elementa, šodienas bilde būtu pavisam citāda. 

Cita nianse – vai šauri lokālais ģimeņu kultūrvēsturiskais mantojums reizēm nekļūst par traucēkli jaunu attiecību veidošanā, un vai mēs, mūsdienu ļautiņi, esam gana sirdsgudri un cilvēcīgi, lai aiz ierakstiem dokumentos nepazaudētu cilvēku?

No nenopietnās puses (bet, kas zina, varbūt tieši pretēji): vai esi kādreiz gribējusi laimēt loterijā tiešām lielu naudas summu, vai esi prātojusi, ko ar to pasāktu?

Vai gan mēs visi savu reizi neesam gribējuši vinnēt loterijā? Tikai kā nu kuram ar to iet – vienam neveicas loterijās un kārtīs, bet veicas mīlestībā, citam turpretī romanču uz katra soļa pa desmit, bet pats pliks kā baznīcas žurka, vēl kādam – vispār nekā no tā visa... Bet, ja tā viltīgi pateoretizē – ko es darītu, JA..? Pirmkārt, sakārtotu dažas praktiskas mājlietas, kas jau labu laiku bojā nervus. Otrkārt, ja summa būtu liela, uzsāktu darbu pie Annas Elizabetes ekranizācijas – sāktu filmēt pilotsēriju. Un, treškārt, ja nu vēl kaut kas paliktu pāri, dotos ceļojumā apkārt pasaulei. Taču noteikti ne barā. Pēdējā laikā šī ideja – doties prom, lai tiktu iekšā – šķiet arvien vilinošāka...

Un kā tu domā, kādēļ tik daudzi savus lielos laimestus tik ātri notrallina?

Īsumā: kas viegli nāk, viegli aiziet. Bet, ja nopietni, ļautiņš ir tāda dīvaina būtne – viņam patīk atdarināt redzēto, dzirdēto, stāstīto. Visu veidu mediji pārpilni ar skaistas dzīves apsolījumiem – kā tam noturēties pretī? Apģērbi, mājokļi, automašīnas, ceļojumi, dzīvesstils, slavenības... Visapkārt – viena vienīga dolce vita! Un cilvēciņš arī grib tāpat. Kāpēc citiem ir, bet viņam nav? Un dara tik pakaļ. Līdz brīdim, kamēr attopas pie sasistas siles. 

Paradokss tāds, ka mūsdienu patērētāji kopš mazotnes tiek mudināti gribēt, tērēt un baudīt, taču nav apguvuši pretējo – radīt, pelnīt un investēt. 

Tad nu arī sanāk tā – "te viņš bija, te viņš zuda"... Turklāt vienmēr jāpatur prātā divas gudrības: "nekas tā neiepriecina kā ziņa, ka otram neveicas" un "nekas tā neveicina romantisku interesi kā pēkšņs bankas konta pieaugums". Secinājumus katrs var izdarīt pats...

Visbeidzot: kam tici vairāk – liktenim vai karmai?

Es teiktu – nevis vai, bet un. Liktenis un karma nav pretņi, bet viens otru papildina. Cilvēka ziņā dzīves ceļa krustcelēs izvēlēties pareizo virzienu – tad Liktenis piepildīsies. Otrs aspekts – lai kādu ceļu ietu, dari to godīgi. Nesper ar kāju ne sunīšam/kaķīšam, ne guntiņai, ne cilvēkam. Nedari pāri – ne vārdiski, ne fiziski. Nebrien dvēselē. Nenodod. Tad nebūs jābaidās ne no likteņa, ne karmas.