3.2 °C
Jauno gadu avīzē sāksim ar Daces Judinas ironisko gadumijas romānu "Speķa pīrādziņš bez mīklas", kuru grāmatā sērijas "Vakara romāns" lasītāji sagaidīs februāra sākumā.
"Speķa pīrādziņš bez mīklas" ir Dacei netradicionāls romāns. Pirmkārt, tas rakstīts pirmajā personā – autore iejutusies galvenā tēla ādā. Un galvenais tēls ir diezgan neparasts: Irma Hermione Baltace, kura pati sevi raksturo šādi: "Bez vienas dienas trīsdesmit deviņi, bez viena gada četrdesmit. Deviņdesmit deviņi labsirdības kilogrami, jo – esmu liela un laba. Laba cilvēka vajagot daudz – tā visi saka..." Diezgan noslēgta, ne pārāk glīta vientuļa sieviete ne vairs pirmajā jaunībā – tikai to redz apkārtējie, nekautrējoties šo viedokli aiz Irmas Hermiones (nu kas tas vispār šitik lielam sievišķim par vārdu, ko?!) muguras diezgan dzirdami paust.
Irmai Hermionei pirmo reizi mūžā ir apnicis izdabāt: darba devējiem, draugiem, bet it īpaši ģimenei, kura pieradusi, ka meita un mazmeita vienmēr ir pa rokai, vienmēr sasaucama un gatava izpildīt ikvienu kaprīzi. Ja izklausās pazīstami, vajag paskatīties apkārt, vai tikai paši neesat nonākuši Irmas Hermiones, bet varbūt, kas vēl trakāk, viņas mīlošās ģimenes lomā.
Jā, romānam ir arī otra Daces Judinas grāmatām neparasta iezīme: tajās neviens netiek nogalināts un neviens pat nenomirst – izņemot vienu ļoti senu un pilnīgi dabisku, kaut arī liktenīgu gadījumu.
Toties – pilnīgi dabiski Daces romāniem – šajā dzīvo ļoti krāšņs runcis. Ruds. Leo Skaistais Zeltaste. Kādēļ viņu sauc tieši tā, lasiet romānā.
Dace, ja būtu trīs teikumos jāpasaka, par ko ir šis romāns, ko tu teiktu?
D. Judina: Par to, ka ne vienmēr tas, ko acs redz pirmajā mirklī, ir patiesība. Par ceļu pie sevis – par spīti vai pateicoties mijiedarbībai ar tuvākajiem un ne tik tuvajiem (un tam, ko viņi no tevis sagaida). Un par to, kas ir aiz. Bet aiz ir vienmēr: aiz apvāršņa, aiz robežas, aiz žoga, aiz sienas, aiz muguras, aiz maskas, aiz grima, aiz ķermeniskās robežas.
Divi pasaules? Aizspogulija?
Tieši tā. Varētu pat teikt – monētas otrā vai Mēness neredzamā puse.
Cik bieži ir tā, ka aiz sociālās pieklājības un harismas slēpjas psihoemocionāli varmākas;
aiz košuma, spožuma un skanīgiem smiekliem – lēts tukšums; aiz saldi sirsnīgām runām un pareiziem vārdiem – auksta liekulība, bet aiz plaša apskāviena un publiskiem mīlas apliecinājumiem – nodevība. Vai, tieši pretēji, aiz tiešuma, saltuma un skarbuma – silta, mīloša sirds; aiz melna humora, pašpuicisma un bravūras – mulsums un nedrošība, bet aiz klusēšanas – dziļa labestība.
Kā "atnāca" romāna centrālais tēls – Irma Hermione Baltace un viņas kuplastainais Leo?
Domājot par galveno varoni, gribējās, lai viņa ir duāla. No vienas puses, ar abām kājām stingri stāvoša uz šīs zemes, jo kopš mazotnes ar pilnīgi visu nācies (un nākas) tikt galā pašai, kas iemācījis gan uz sīkām ķibelēm, gan lielām šaizēm raudzīties salīdzinoši mierīgi, bez rozā brillēm, toties ar krietnu devu veselīga cinisma un melnā humora. No otras puses, kā ikviens no mums, arī Irma Hermione alkst izpratnes, mīlestības un laimes. Tas ir tikai cilvēciski.
Problēma ir citur. Mīļotie līdzcilvēki (diemžēl – arī ģimene), kuri vērtē tikai āriņu, izdarot greizus secinājumus un naski spiežot zieģeļus, tā arī neiepazinuši cilvēku.
Mēs vispār esam ārkārtīgi naski vērtētāji, birku kārēji un nosodītāji (nez, vai tā ir tikai mūsu nacionālā īpatnība vai raksturīga arī citiem?) līdz brīdim, kamēr tas pavēršas pret pašiem. Tad gan mēs pieprasām sapratni. Jo – mums tā pienākas! Jo – mēs taču esam rātni, labi un likumpaklausīgi! Mēs esam pareizi. Kamēr tie otrie, tie – sapņotāji, dumpinieki, trakie, apskaidrotie, dīvainie – lai iet... tālu. Lai dzīvo savu dzīvi. Bet lai netraucē mūsu iedibinātajai kārtībai, nevelk mūs laukā no migām, neliek iet, soļot, skriet, vingrot, peldēt, lai nemudina vērot, klausīties, galvenais – lai nespiež domāt! Domāju, ka Irmā Hermionē un viņas draugos daudzi atradīs kādu kripatiņu no sevis. Tur ir šis tas arī no manis pašas un maniem tuvākajiem draugiem...
