Vēl pirms pusgada Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) pirmā vijole bija Raimonds Ozols, kas orķestrī aizvadījis vairāk nekā trīsdesmit gadus.  Nu leģendārais mūziķis ir brīvmākslinieks, kurš ar vairākiem koncertiem visā Latvijā svin savu sešdesmit gadu dzimšanas dienu. 

Pirmais sešdesmit gadu jubilejas koncerts aizvadīts oktobrī VEF Kultūras pilī. Viesu vidū bija LNSO stīgu kvartets, Aivars Gudrais, Andris Buiķis, Valts Pūce, Renārs Kaupers un Raimonds Pauls. Kā neslēpj jubilārs, tas bijis iespējams, pateicoties "Latvijas gāzes" atbalstam. Tā kā koncerts bija izpārdots un aizvadīts ar ovācijām, tas tiks atkārtots 12. februārī atkal VEF Kultūras pilī, 22. februārī Valmierā un 22. martā koncertzālē "Ventspils". Bet tuvākā uzstāšanās notiks 29. decembra pēcpusdienā Dzintaru koncertzālē koncertā "Raimonds Ozols un draugi" un tās pašas dienas vakarā Operetes teātra Vecgada koncertā VEF Kultūras pilī.

Raimond, cik gadus īsti nospēlējāt LNSO?

R. Ozols: Orķestrī – trīsdesmit divus gadus un divdesmit deviņus no tiem kā pirmo vijoļu koncertmeistars. Tas ir ļoti daudz.

Kā orķestris ir mainījies šajos vairāk nekā trīsdesmit gados?

Deviņdesmito gadu sākumā braucām koncertturnejās ar autobusu, sākumā pat ar "Ikarusu", turpat sēdekļos nakšņojām. Tādi braucieni bija pat uz Portugāli un Spāniju cauri visai Eiropai. Pēc autobusā pavadītas nakts bija jākāpj uz skatuves un piepampušām kājām jārada "lielā māksla". 

Mūziķi nekad nenosaka repertuāru un darba režīmu. Ja arī diriģenta izvēlētais opuss tevī neizraisa nekādu patiku, kā profesionālim jāspēlē tā, lai publika domātu, ka patlaban tiek atskaņots tavs mīļākais skaņdarbs.