Vēl vajadzēja rakstīt un rakstīt... In memoriam: Nora Ikstena

Pēc smagas slimības mūžībā aizsaukta viena no spilgtākajām mūsdienu latviešu prozaiķēm, dzīves pētītāja un svinētāja, vairākkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas nominante un laureāte Nora Ikstena.

Nora Ikstena dzimusi 1969. gadā Rīgā, ārstes un aviācijas inženiera ģimenē. Studējusi latviešu filoloģiju, angļu valodu, literatūru, strādājusi vairākos preses izdevumos. Studiju gados sākusi rakstīt literatūrvēsturiskas apceres. Viņas zināmākais literārais darbs ir 2015. gadā sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" izdotais romāns "Mātes piens", bet rakstniece kopumā sarakstījusi septiņus romānus – arī "Dzīves svinēšana" (1998), "Jaunavas mācība" (2001), "Amour Fou" (2009), "Vīrs zilajā lietusmētelītī" (2011), "Ūdens mirdzēšana" (2021), "Jōna" (2023). Viņas radošajā devumā ir astoņi stāstu krājumi, arī septiņas biogrāfijas – "Brīnumainā kārtā" (par Bruno Rubesu, 1999), "Deja un dvēsele" (par Viju Vētru, 2001), "Zīdtārpiņu musināšana" (par Māru Zālīti, 2003), "Nenoteiktā bija" (kopā ar Imantu Ziedoni, 2006), "Esamība ar Regīnu" (par Regīnu Ezeru, 2007), "Ārprātija piedzīvojumi" (kopā ar Aivaru Vilipsōnu, 2017), kā arī trīs eseju krājumi. Kopā ar Maimu Grīnbergu viņa sastādījusi Dzintara Soduma Kopotos rakstus septiņos sējumos. 2023. gadā ekrānu dzīvi sāka pēc Noras Ikstenas romāna "Mātes piens" motīviem veidotā Ināras Kolmanes filma. Pēc Noras Ikstenas darbiem iestudētas arī teātra izrādes.

"Nora Ikstena ir rakstniece, kura latviešu literatūrā, iespējams, tik intensīvi un radoši kā neviens cits apzināti pētījusi cilvēka dzīves un esamības izteikšanas iespējas," 

saka literatūrzinātniece Anda Baklāne.

"Latviešu literatūra ir zaudējusi 21. gadsimta starptautiski pazīstamāko latviešu rakstnieci, kuras lielākie panākumi saistāmi ar romāna "Mātes piens" daudzajiem tulkojumiem. Noras Ikstenas daiļrades pamatā bija smags darbs un nemitīga valodas slīpēšana. Nora Ikstena bija Latvijas literatūras "seja" un Baltijas valstu spožākā pārstāve 2018. gadā notikušajā starptautiskajā Londonas grāmatu tirgū, kurā Latvija, Lietuva un Igaunija kopīgi piedalījās izstādes viesu valsts statusā. Viņas teksti ir tulkoti angļu, vācu, franču, krievu, igauņu, lietuviešu, maķedoniešu, dāņu, zviedru, gruzīnu, hindu, itāliešu u. c. valodā, bruģējot ceļu latviešu literatūras atpazīstamībai," atvadu vārdos rakstniecei raksta Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze. "Līdzās daudzajiem veiksmīgajiem projektiem un panākumiem prozā Nora Ikstena 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā daudz darījusi kultūrpolitikas jomā un rakstniecības nozares sakārtošanā. Viņa bija viena no festivāla "Prozas lasījumi" iniciatorēm, piedalījās Starptautiskās Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas un Latvijas Literatūras centra dibināšanas procesos, kā arī citās svarīgās iniciatīvās, kas uzlaboja rakstnieku radošā darba apstākļus. Rakstniece saņēmusi Baltijas Asamblejas balvu literatūrā un visus augstākos Latvijas literāros apbalvojumus, bija Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece," viņš uzsver. 2018. gadā Nora Ikstena saņēma Izcilības balvu kultūrā kā 21. gadsimta pirmo divu gadu desmitu pasaulē atpazīstamākā Latvijas rakstniece.

"Nora... Es vienmēr par viņu brīnījos – par viņas milzīgajām darbaspējām! Tagad sāku domāt, ka viņa jau sevi "dedzināja nost" ar to rakstīšanu, jo, ja paskatās tajā bibliogrāfiju sarakstā, tur ir tik daudz grāmatu, un cik tās ir dažādas. To visu Nora mums ir iedevusi, un iedevusi ļoti nesavtīgi. Lasītāji tās varēs vēl lasīt ilgi, bet rakstnieku liktenis šai ziņā ir diezgan skarbs un nežēlīgs, jo rakstīšana laikam tomēr atņem arī dzīvību... Manuprāt, Nora bija izcilākā šībrīža latviešu rakstniece, visvairāk pasaulē pazīstamākā. Tas, ka viņas mums nebūs, ir ļoti skumji un ļoti skarbi, jo viņai vēl vajadzēja rakstīt un rakstīt," Arno Jundze teicis intervijā Latvijas Radio.

Intervijā žurnālam "Mājas Viesis" 2024. gada februārī Nora Ikstena sacījusi: "Manā dzīvē liktenis ir piespēlējis visdažādākās iespējas, pabūt gan smalkās vietās un tajā pašā laikā ikdienā dzīvot ļoti mērenu dzīvi, redzēt arī nabadzību, trūkumu, visādus pārdzīvojumus un šausmas. Un, man liekas, tas viss norūda cilvēku. Tā dzīvošana, kā saka, nosacītā pasaku valstībā, kad ir sajūta, ka viss ir brīnišķīgi – tas jau tā īsti nevienam no mums nepienākas. Tas ir tikai tāds mirklis. Man liekas, ka tieši dažādās dzīves puses, spēja tās ieraudzīt, spēja tās piedzīvot veido kopainu. Un tad tu kļūsti līdzestīgs vai līdzcietīgs pret cilvēku, kam iet nesamērīgi sliktāk par tevi, un tad kļūsti arī pazemīgs. Tev arī neskauž, ka kādam klājas daudz labāk. Un ļoti bieži arī ieraugi tās pārmērības, kas galīgi nav nepieciešamas." Un sarunas noslēgumā viņa teica: "Mīlestība nekad nebeidzas. Jo pilnīgi viss ir zūdošs, viss ir laicīgs. [..] Mīlestība visplašākajā nozīmē ir vienīgā enerģija, kas virza uz priekšu šīs pasaules attīstību, šīs pasaules maiņas. Un naids, kas pasaulē pastāv, īstenībā liek vēl spēcīgāk apzināties – jo spēcīgāks būs tas mīlestības vilnis, jo spēcīgāk būs iespējams tikt cauri naida sienai, jo naids ir laicīgs, bet mīlestība ir mūžīga." Atvadas no rakstnieces Noras Ikstenas notiks sestdien, 10. janvārī, plkst. 10 Rīgas krematorijas lielajā zālē.