Ivars Kalniņš pastāsta, kāpēc aiziešanu no Dailes teātra nenožēlo

Leģendārais aktieris Ivars Kalniņš atskatās uz laiku, kad bija Dailes teātris štata aktieris, un skaidro, kāpēc aiziešanu no teātra deviņdesmito gadu vidū neuzskata par kļūdu. Tolaik atalgojums teātrī bija tik zems, ka praktiski pietika vien ikdienas rēķinu segšanai, tāpēc aktieriem nācās meklēt papildu darbus ārpus skatuves, Kalniņš atklājis žurnālam "Ieva".

Kalniņš Dailes teātrī nostrādāja vairāk nekā divdesmit gadus — no 1972. līdz 1995. gadam. Pēc aiziešanas viņa profesionālā darbība būtiski paplašinājās, īpaši kino jomā, kur pavērās jaunas iespējas. Vaicāts, vai jebkad nožēlojis aiziešanu, aktieris uzsver, ka tas noticis īstajā brīdī un devis iespēju brīvāk plānot savu laiku un pieņemt piedāvājumus, no kuriem iepriekš bieži nācies atteikties teātra dēļ. Kā viņš pats rezumē:

"Tāpēc absolūti nenožēloju, tieši otrādi."

Aktieris atgādina, ka aiziešana nebija viņa apzināta izvēle. Toreizējā teātra vadība — Bērtulis Pizičs un Kārlis Auškāps — atteicās slēgt ar viņu jaunu līgumu, jo Kalniņš bija vēlējies pusgadu brīvu, lai filmētos daudzsēriju projektā "Likteņdzirnas". Šādu elastību vadība nepieļāva, lai gan iepriekšējā galvenā režisora Arnolda Liniņa laikā attieksme bijusi pretēja un aktieru dalība filmās pat tikusi atbalstīta.

Kalniņš uzsver, ka teātra akadēmiskā sistēma Latvijā joprojām lielā mērā balstās padomju laikā iedibinātajos principos, kuros aktierim nav lielas teikšanas par savu noslodzi un piedāvājumiem. Viņaprāt, mākslā šāda pieeja nav pieņemama, jo aktiera darbs nav salīdzināms ar mehānisku pienākumu izpildi. Kā viņš norāda,

"noteikumi paredz, ka aktierim teātrī jāspēlē tas, ko liek,"

un tas, viņaprāt, ir būtisks sistēmas trūkums.

Pašlaik Ivars Kalniņš atkal redzams uz skatuves — šoreiz Jaunais Rīgas teātris, kur viņš piedalās izrādē Ābeļziedi upē.

Plašāk lasiet žurnālā "Ieva".