In Memoriam. Guntis Eniņš. Latvijā par vienu dižkoku mazāk…

Neilgi pirms 93. dzimšanas dienas mūžībā devies novadpētnieks, dižkoku atklājējs un sargātājs, rakstnieks un nenogurstošs mūsu zemes noslēpumu atklājējs Guntis Eniņš, atstājot bagātu mantojumu grāmatās, publikācijās un cilvēku atmiņās.

"Guntis Eniņš prata ieraudzīt neparasto šķietami ikdienišķajā – dižkokos, alās, avotos, akmeņos un ainavās –, stāstot par tiem ar atklājēja entuziasmu, aizrautīga ceļotāja sajūsmu, teju zinānisku pedantismu. Viņa grāmatas iedvesmoja lasītājus iepazīt savu zemi dziļāk, vērīgāk un ar lielāku cieņu izturēties pret dabas un kultūras mantojumu. Gunta Eniņa dzīves darbs paliks kā vērtīga liecība nākamajām paaudzēm. Viņa balsi vairs nedzirdēsim, taču viņa atklātie stāsti, pētījumi un aicinājums sargāt Latvijas dabas bagātības turpinās dzīvot," atvadu vārdos uzsver izdevniecība "Latvijas Mediji", kam bija gods cieši, krāšņi un dažreiz pat emocionāli sadarboties ar autoru, kura darbos vienmēr pulsēja patiesa mīlestība pret Latviju.

Kopā radītas vairākas nozīmīgas grāmatas, kas šobrīd jau uzskatāmas par bibliogrāfisku retumu, ja vien nav ieņēmušas pelnīto vietu patiesu Latvijas patriotu grāmatu plauktos: "Latvijas dabas brīnumi" (2019), "Koki mājas nepamet" (2017), "Nezināmā Latvija" (2015), "100 dižākie un svētākie" (2008).

Guntis Eniņš apzinājis un aprakstījis vairāk nekā četrus tūkstošus dižkoku, publicējis vairāk nekā tūkstoti rakstu un sarakstījis astoņas grāmatas. Savulaik viņš kopā ar dzejnieku Imantu Ziedoni izveidojis dižkoku atbrīvošanas grupu. 1998. gadā nodibinājis fondu "Dabas retumu krātuve". Par ieguldījumu Latvijas dabas vērtību apzināšanā un sargāšanā Guntis Eniņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

"Bērnībā ar aizrautību lasīju dažādus vēstures un dabas aprakstus. Atceros, ka reiz vecvecāki, pārlapojot nupat saņemtā žurnāla "Lauku Dzīve" jaunāko numuru, iesaucās: "Te taču ir raksts par mūsu alu!" Man toreiz, 1989. gadā, bija septiņi gadi, un tā bija mana pirmā neklātienes tikšanās ar Gunti Eniņu," atceras Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, Gunta Eniņa aktīvs līdzgaitnieks Sandis Laime.

"Aprakstīta bija Vanderu ala, kas atradās manas vecmammas dzimtas īpašumā. Guntis Eniņš bija rakstījis teju katrā žurnāla numurā – rakstiem pievienotie alu plāni, fotogrāfijas un tēlainie apraksti toreiz ļāva vaļu puišeļa fantāzijai, rosinot vēlmi arī pašam alu noslēpumus reiz rūpīgāk izzināt. 1993. gadā, uzsākot mācības sestajā klasē, rudens pārgājienā devāmies uz mūsu audzinātājas Toomas lauku mājām, kuru apkaimē nupat bija rosījies Guntis Eniņš ar saviem domubiedriem, atrodot gan jaunas alas, gan Latvijā zīmēm bagātāko zīmju klinti, kas noslīdeņu dēļ zem zemes bija lieliski saglabājusies. Skolotājas stāsti par senajām rakstu zīmēm, kas varētu būt bijušas seno Gaujas plostnieku "kuģu kartes" vai kas cits, šķita apvīti ar tik romantisku noslēpumainības auru, ka savos alu un klinšu klejojumos sāku šādas zīmes meklēt arī pats. Pagāja daži gadi, līdz 1997. gadā, uzsākot mācības vidusskolā, saņēmos drosmi un uzrakstīju Guntim Eniņam vēstuli, lūdzot atklāt man arī citu zīmju klinšu atrašanās vietas – tās tobrīd tika turētas slepenībā. Īpaši spilgti atceros 1998. gada 18. jūlija novakari, kad biju aizsūtīts vasaras darbos pie mammas māsīcas uz Nurmižiem Siguldas apkaimē. Ravējot, šķiet, nebeidzami garu cukurbiešu dobi, pamanīju, ka pie lauka piebrauc mašīna, no tās izkāpj vairāki cilvēki un nāk tieši pie manis. Tas garais vīrs ar plato smaidu taču ir pats Guntis Eniņš! 

Izrādās, ka tobrīd, fiksēto telefonu laikmetā, Guntis bija sazvanījis manus vecākus, noskaidrojis manu atrašanās vietu un saņēmis atļauju nocelt mani no biešu lauka, lai paņemtu līdzi trīs dienu ekspedīcijā uz Siguldas un Cēsu apkaimes zīmju klintīm, par kurām biju tikai lasījis," 

atceras Sandis Laime.

Aizraujošais trīs dienu ceļojums izvērties vairāk nekā 20 gadus ilgā ciešā sadarbībā. "Īpaši pēc tam, kad 2000. gadā sāku studēt Latvijas Universitātē un pārcēlos uz Rīgu, varēju piedalīties teju visās Gunta rīkotajās ekspedīcijās, izbraukājot visus Latvijas nostūrus, meklējot un atrodot unikālus dabas un vēstures objektus, iepazīstot Latvijas cilvēkus un arī pašu Gunti Eniņu."

"Guntis bija viens no Latvijas dižākajiem ozoliem – savā mīlestībā pret dzimto zemi un tās dabas un vēstures vērtībām. Lai gan viņa pamata darbarīks bija mērlente, ar kuru tika mērīts viss – koki, akmeņi, alas, klintis, avoti, vēsturiskas ēkas utt. –, viņš visu raudzīja piemērīt arī ar garīgo mērlenti, uzskatot, ka Latvijas dabas un vēstures mantojums ir tas, kas ir veidojis un veido latvisko ainavu, latvisko mentalitāti, latvisko identitāti un pašus latviešus tādus, kādi esam. No Gunta esmu mācījies nečīkstēt par to, kā mums nav, bet lepoties ar to, kas mums ir un, galvenais, rūpīgi ieskatoties, pamanīt to, kas mums ir. Dodoties Latvijas dabā, Guntis ir atradis simtiem jaunu dižkoku, padarot Latviju par vienu no dižkokiem bagātākajām Eiropas valstīm, desmitiem alu, tostarp garākās alas Baltijas reģionā. Guntis Eniņš Latvijas klintīs un alās atradis senas zīmes – līdz tam citu pētnieku nepamanītus kultūrvēstures pieminekļus, kas ir unikāli Baltijas reģionam. Guntis ir atradis un aprakstījis desmitiem jaunu dižakmeņu un seno mitoloģisko akmeņu, kas tagad jau iekļauti tūrisma maršrutos. Gunta ekspedīcijās allaž piedalījies plašs dalībnieku pulks, tādējādi apmācot vairākas dabas un vēstures pētnieku paaudzes un viņa iesākto darbu turpinātājus.

Pirms dažām dienām ar sievu Edeiti apciemojām veco draugu Gunti. Tā bija mūsu atvadīšanās un pēdējā tikšanās reize. Atceļā no Tērvetes uz Cēsīm rādīju Edeitei līdzenumā augošos dižozolus, atceroties Gunta savulaik teikto – dižkoki ir Zemgales līdzenumu vertikālā dominante, tie jāsaudzē. Lai gan Latvija nupat ir zaudējusi vienu no saviem dižkokiem, vienu no savām vertikālajām dominantēm, Gunta Eniņa atstātais mantojums paliks. Paldies Tev, Gunti, par to," raksta Sandis Laime.

Izdevniecība "Latvijas Mediji" izsaka visdziļāko līdzjūtību Gunta Eniņa ģimenei, tuviniekiem, draugiem un visiem viņa darbu cienītājiem.