1941. gada 14. jūnija deportācijas praktiskā sagatavošana tika uzsākta 1941. gada maija otrajā pusē un noritēja lielā steigā.
Raksta pirmpublikācija 2021. gada "Latvijas Avīzē".
Staļinisko deportāciju pētnieki uzskata, ka deportācijas veiktas saskaņā ar PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Labošanas darbu nometņu un koloniju Galvenās pārvaldes (gulaga) priekšnieka V. Nasedkina sagatavoto un PSRS iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas ar 1941. gada 14. jūniju datēto “Pasākumu plānu no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Moldāvijas izsūtāmā speckontingenta pārsūtīšanai, izvietošanai un darbā iekārtošanai”.
Lēmums par izsūtīto mantas konfiskāciju un izlietošanu PSRS centrālajās varas iestādēs tolaik pieņemts netika.
PSRS represīvo iestāžu darbinieki sastādīja “pretpadomju elementu” sarakstus, piemeklēja viņiem “naidīgās darbības” un nogādāja uz ešeloniem stacijās, bet Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) Centrālajai komitejai (CK), LPSR Tautas komisāru padomei (TKP), Finanšu tautas komisariātam, kā arī citām vietējām iestādēm bija jāizdomā, ko darīt ar deportēto īpašumu.
Trīs saraksti
Slepenajā LK(b)P dokumentā par aizvesto īpašuma uzskaites, sadales un realizācijas organizēšanu tika noteikts: “Lai organizētu un kontrolētu izsūtīto īpašuma realizāciju (..), pie Latvijas K(b)P CK izveidot speciālu komisiju šādā sastāvā: Krūmiņš – LK(b)P CK padomju – tirdzniecības daļas vadītājs, priekšsēdētājs; Ķīsis – LPSR TKP priekšsēdētāja vietnieks; Cinis – valsts drošības tautas komisāra vietnieks; Koroļovs – iekšlietu tautas komisāra pārstāvis; Deglavs – Rīgas pilsētas izpildu komitejas priekšsēdētājs, Tabaks – finanšu tautas komisārs, Paegle – tirdzniecības tautas komisārs.
Ieteikt partijas pilsētu, apriņķu un rajonu komiteju sekretāriem, pilsētu, apriņķu un rajonu izpildu komiteju priekšsēdētājiem izraudzīties no partijas un padomju aktīva pilnvarotos, nodrošinot tos ar izpildu komitejas pilnvarojuma dokumentiem un uzdot viņiem kopā ar pārvaldniekiem, sētniekiem un uzticības personām, kurām izsūtītie uzticējuši viņu īpašuma realizāciju, ne vēlāk kā līdz 1941. gada 17. jūnijam izdarīt dzīvokļu īpašumu pārbaudi un ņemt uzskaitē visu izsūtīto īpašumu, kurš paredzēts uzņemšanai valsts ienākumiem, un nodrošināt tā apsardzību un saglabāšanu līdz realizācijai.”
Sekoja uzskaitījums: “Transporta līdzekļi: automašīnas, motocikli, velosipēdi, ekipāžas, karietes un, ja ir – zirgi, arī liellopi; jaudīgi radiouztvērēji; vērtīgi mūzikas instrumenti: pianino, klavieres, bajāni, pūšamie instrumenti, visi pavairošanas aparāti, rakstāmmašīnas, rotatori; vēsturiski mākslinieciskās vērtības: mēbeles, mākslas gleznas, visu veidu apbalvojumu kausi un citas lietas; vērtīgie materiāli: sudrabs, zelts, platīns izstrādājumos un stieņos, valūta, dārgmetāli, kristāls; dažādu veidu ieroči un to kaujas piederumi, kā arī visu veidu sprāgstvielas; medicīniskie un laboratorijas instrumenti un iekārtas; visa bibliotēka; visi seifi, fotoaparāti un visi to piederumi.”
Atņemtā realizācijai pie pilsētu un apriņķu izpildkomitejām vajadzēja izveidot īpašas komisijas.
Izpildkomiteju priekšsēdētājiem vajadzēja raudzīties, lai izsūtīto dzīvokļus piešķirtu “strādniekiem, atbildīgajiem darbiniekiem un darba inteliģencei”.
LKP CK Centrālā komisija sagatavoja arī pilnīgi slepenu “Izsūtīto īpašuma un saimniecību uzskaites un izmantošanas instrukciju”, kurā bija norādīts, ka komisijas kopā ar uzticības personu sastāda trīs atsevišķus īpašuma sarakstus.
Pirmajā ir personīgais sadzīves īpašums – mēbeles, apģērbs, trauki, produkti un sadzīves materiāli. Otrajā sarakstā dārglietas, dārgmetāli, dārgakmeņi, kristāls, augstvērtīgas gleznas un citi augstvērtīgi mākslas priekšmeti, mūzikas instrumenti, bet trešajā ražošanas īpašums un inventārs – ēkas, lopi, ražošanas inventārs un mašīnas, sēklas materiāls, citi ražošanas materiāli, zeme un sējumi.