Darinot latviskos Jāņus. Saruna ar horeogrāfi Ivetu Pētersoni-Lazdāni

Sestdien, 13. jūnijā, Dikļos Neikenkalna Dabas koncertzālē un 20. jūnijā Uzvaras parkā, Rīgā deju ansamblis "Daiļrade" savā 35. jubilejā izdejos izrādi – dzīvu Jāņu nakts rituālu – "Jāņu nakti darināju", kuram īpaši radīta oriģinālhoreogrāfija, jauni tērpi un vērienīga scenogrāfija, kā arī sarakstīta maģiska oriģinālmūzika. Vairāk nekā 80 dejotāju ļausies Jāņu nakts burvībai, un norisei daudzbalsīgu skanējumu piešķirs jauktais koris "Sõla". Jau 14 gadus "Daiļradi" vada horeogrāfe, Vispārējo un Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja, Cēsu novada deju kolektīvu virsvadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne.

Viņas vadībā "Daiļrade" 2013. un 2023. gadā Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku finālkonkursā ieguva pirmo vietu, kļūstot par svētku laureātu, bet 2018. gadā – triumfēja Dziesmu svētku deju konkursā, abām ansambļa grupām – A un D – iegūstot Lielo balvu, kas ir augstākais Latvijas apbalvojums tautas skatuviskajā mākslā.

"Dejot ir laime!" lakoniski, bet visaptveroši vēsta deju ansambļa "Daiļrade" internetvietne. "Mums patīk domāt, ka esam zīmols tāpēc, ka aizvien cenšamies iet savu ceļu un meklēt netradicionālus risinājumus, jaunas idejas. Mums laikam vairāk saistoši ir darīt kaut ko nebijušu, aizraujošu, izaicinošu. Tomēr bez zelta fonda pamata, bez saknēm nevar būt ne stumbrs, ne jaunas pazarītes," sarunā teic Iveta Pētersone-Lazdāne.

Vērienīgajā deju uzvedumā "Jāņu nakti darināju" arī skatītāji kļūs par daļu no nebijuša notikuma. Uz ko viņiem tieši būtu jāgatavojas?

I. Pētersone-Lazdāne: Šis nebūs parasts jubilejas koncerts, bet deju uzvedums ar zvaigžņotu darinātāju komandu, kuri piekrituši sadarboties ar amatiermākslas kolektīviem – deju ansambli "Daiļrade" un jaukto kori "Sõla". Skatītājiem būs iespēja ar mums kopā dejot, tātad jāvelk ērti apavi, ērts apģērbs. Būs iespēja dziedāt. Kuriem ir savs tautastērps, velkam to, kuram nav, velkam baltu kreklu un greznojamies ar ziedu vainagiem. Uzvaras parkā nebūs ierasto skatītāju sēdvietu, viss parka zāliens būs atvēlēts ģimenēm, tāpēc jānāk ar saviem plediem vai krēsliem un siltu tēju, jo izrādes sākums ir diezgan vēlu – Neikenkalna estrādē 22.30 un Uzvaras parkā – plkst. 23. Būs skatuve, dzīvā uguns – skaista Jāņu atmosfēra.

Ar "Daiļrades" uzstāšanos nereti tiek saistīts jēdziens "folkbalets". Kas tas īsti ir – laikmetīgās dejas apvienojums ar latviešu tautas skatuvisko deju?

Šis termins ir piedēvēts mūsu dejām, piemēram, "Aiz Daugavas vara dārzs", "Šķiraties(i), zosu pulki", mums repertuārā ir ļoti daudz deju, kurās apvienojam latviešu tautisko deju ar laikmetīgās dejas elementiem. Padomju laikā tautas deja varbūt vairāk tika apvienota ar klasisko deju. Bet – ir gājis laiks, ir mainījies cilvēka ķermenis un pasaules uzskati, ir ienākusi laikmetīgā deja, un mēs esam pirmie, kas Latvijā uzsāka šo neierasto apvienojumu – tautas deja nevis kopā tikai ar klasiskās, bet gan laikmetīgās dejas elementiem. Brīžiem ienāk arī akrobātikas un šova elementi, bet vispār pasaulē par folkbaletu sauc to pašu skatuvisko deju.

Mēs paši sev šo nosaukumu nepiedēvējām, to mums konkursos iedeva starptautiskās žūrijas, sakot: jums ir tik interesants, neparasts atzars pasaules folkbaletā.

Pirms kāda laika Latvijā risinājās diezgan aktīva diskusija par to, ko tad īsti dejot Dziesmu un deju svētkos.

Laiks noteikti būs tas, kas izsijās sēnalas no graudiem, – varbūt pēc 50 gadiem skatuviskajai dejai būs vēl kāds cits atzars. Bet – ir labi dulloties, eksperimentēt, meklēt jaunus virzienus. Tomēr vienmēr ir jāsaprot, ka saknes ir jāsaglabā un tikai tad varēsim tālāk būvēt savu nākotni. Tautai ir jāatceras sava vēsture, savi varoņi, tāpat arī mums skatuviskajā dejā ir jāturas gan pie zelta fonda, gan jāeksperimentē.

Esat amatieransamblis, bet jūsu augstais profesionālais līmenis ir tāds, ka zināmākie Latvijas horeogrāfi veidojuši īpašas dejas un deju programmas. Kādas ir bijušas spilgtākās šīs sadarbības izpausmes?

Esam ļoti lutināti, jo mūs ir pamanījuši režisori, horeogrāfi, gaismu mākslinieki, un ir brīnišķīgi, ka mūsu jubilejas reizēs mums ir iespēja sadarboties ar spilgtām, zvaigžņotām personībām. Strādāt ar amatieri nav tas pats, kas strādāt ar profesionāli, un veidot izrādi amatiermākslas kolektīvā nav vienkārši. Profesionālā vidē ir ļoti sakārtots, kas ar ko nodarbojas, mēs esam amatiermākslas dejotāji, kas šo profesionāļu darbu cenšas darīt saviem spēkiem. Jā, mūsu darbs aizsākās ar Agri Daņiļeviču, par ko ir vissiltākās atmiņas, bijām Agra radošā darbnīca, kur viņš, kādu laiku pabijis mūsdienu dejā, atkal atgriezās pie latviešu skatuviskās dejas, bet jau ar jaunu skatuvisku skatījumu, ko arī nosauca par folkbaletu. Ar mums ir strādājuši arī Reinis Rešetins, Liene Grava, ar viņiem veidojām folkbaleta izrādi "Cik saules mūsos" "Daiļrades" 30. jubilejā. Ar mums kopā ir strādājusi arī Lilija Lipora, kura arī šajā jubilejas reizē veido uzvedumu "Jāņu nakti darināju". Ikdienā, rādot pasaules elpas virzienus, ar "Daiļrades" dejotājiem strādā viena no šī brīža Latvijas spilgtākajām baleta zvaigznēm – Antons Freimans.

Kā piesaistīt šos profesionāļus? Tam visam taču vajag finanses.

Šis ir ļoti sāpīgs jautājums. Esam Rīgas pašvaldības kolektīvs, un šajā, jubilejas, gadā no Rīgas pilsētas mums ir lielākais gan finansiālais, gan cilvēku resursu atbalsts. Mūs atbalstījis arī Valsts kultūrkapitāla fonds, esam apstaigājuši vai visus iespējamos atbalstītājus. Tomēr nevar teikt, ka tas ir viegli, jo cilvēki naudu skaita. Mums klājas diezgan sarežģīti, tūlīt būs izrādes, bet šobrīd viss nepieciešamais finansējums vēl nav savākts.

Liekas, ka tāda līmeņa kolektīvam kā "Daiļrade" situācijai vajadzētu būt labākai. Tomēr Dziesmu svētku kolektīvu vadītāju atalgojums joprojām ir, maigi sakot, nepietiekams.

Droši vien esam nedaudz labākā finansiālā situācijā nekā pirms pāris gadiem. Nevaru teikt, ka šajā brīdī būtu pareizs salīdzinājums ar lauku kolektīviem, esmu arī Cēsu novada deju kolektīvu virsvadītāja. Cēsis ir ieguldījušas vairāku gadu darbu finansēšanas sistēmas sakārtošanā, un vadītājiem atalgojums ir sakārtots – ja strādā, tad saņem labāku algu nekā pirms dažiem gadiem. Valsts un pašvaldības maziem solīšiem dodas tajā virzienā, lai atalgojumu sakārtotu. Bet – var vaicāt, vai septiņi eiro par stundu 2028. gadā kolektīva vadītājam ir profesionāļa cienīgs atalgojums (jā, šeit nav runa par 2026. gadu). Šobrīd valstī tiek kārtots kolektīvu vadītāju atalgojuma jautājums. Nevēlos pat uzsākt sarunu par ansambļu pedagogiem, tas ir necienīgi. Un – kas ir stundas darbs? Vai tās ir trīs stundas, ko pavadu zālē ar saviem dejotājiem, vai tas ir viss šajā mapītē (rāda prāvu mapi. – A. B.) vai daudzos folderos manā datorā, kas nepieciešams, lai taptu uzvedums. Jo neesmu tikai deju skolotāja, bet arī producente, projektu vadītāja, visu iespējamo departamentu funkcijas, kas ir lielajā teātrī, apvienojas manī un manos dejotājos. Vai tas vispār ir novērtējams? Tomēr kokam vienmēr ir arī otrs gals – vai kāds to no manis prasa? Maniem dejotājiem tā ir vēlme sevi izaicināt un darīt vairāk, mani kā mākslinieci tas spārno strādāt ārpus rāmja un iet neierastus ceļus. Tā ir tikai un vienīgi manis pašas izvēle. Un to es esmu sapratusi.

Ja vakara stundā dodies cauri mazpilsētai, visticamāk, tā būs visai klusa, ar tumšiem logiem, izmirušām ielām, un kultūras nams būs vienīgā vieta, kur ir gaiši logi un dzīvība, kur cilvēki kopj latviskumu. Bet – cik ilgi mēs būsim gatavi to darīt par niecīgu atalgojumu, cik ilgi būsim gatavi, ka uz mums skatās kā uz amatieriem. Mēs, kolektīvu vadītāji, neesam amatieri, esam profesionāļi, arī man ir maģistra grāds mākslās, esmu profesionāle savā jomā. Bet ar to iztiku sev nevaru nopelnīt, jo skaidrs, ka man no rīta jādara darbs, kas nodrošina manu dzīvi, un vakarā jau varu iet pie saviem dejotājiem. Tomēr jāapzinās – jebkuru kolektīvu vadītāji ir tautas gara gaismas nesēji, ap kuriem pulcējas mūsu tautas gaišākā daļa.

Iveta Pētersone-Lazdāne ar saviem dejotājiem.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

"Daiļradē" šobrīd divās vecuma grupās dejo ap 80 dejotāju. Kā jums veicas ar paaudžu nomaiņu? Vai ir izdevies sadziedēt kovidlaika iecirstos robus?

Es teikšu – mums nav viegli. Esam divu paaudžu – jauniešu un vidējās paaudzes – deju kolektīvs. Mūsu vidējās paaudzes dejotāju bērni tikai tagad sāk ienākt jauniešu sastāvā. Gribu uzsvērt – tie, kas dzied, dejo, spēlē teātri, nodarbojas ar ko citu, ir sabiedrības gaišākie prāti, Latvijas inteliģence. Šie cilvēki, pa dienu noskrējušies vienā vai vairākos darbos, turklāt viņiem parasti ir ģimenes, bērni, vai arī viņi ir vairākos darbos strādājoši studenti, sešos vakarā dodas uz mēģinājumu, kas ir fiziski grūts un ilgst trīs stundas. Laikam jau tā lieta viņiem ļoti patīk! Puišu mums nav maz – viņu ir vairāk nekā 30, tomēr arī "Daiļradē" viņi ir zelta vērtē. Katrs dejotājs ir neaizvietojams.

Ar pēdējo izrādi tagad brauksim uz Amerikas latviešu dziesmu un deju svētkiem, un viens no puišiem paziņo, ka ir iesaukts Latvijas Bruņotajos spēkos. Protams, vērsāmies pie visām institūcijām, lai puisis varētu pabeigt savu darbu, man ir ļoti būtiski, lai mūsu nākamā paaudze izaug tāda, kurai ir svarīgi pabeigt iesākto. Tas nav vienkārši, jo puisis ļoti pārdzīvo, viņš dejo tikai pirmo sezonu, un viņam ir svarīgi piedalīties nākamajos Dziesmu un deju svētkos. Bet viņš saprot arī pienākumu pret savu valsti, viņam ir jādodas dienēt. Būtu jauki, ja viņam ļautu dienestu vadīt Rīgas tuvumā, lai vakaros viņš varētu turpināt dejot.

Kur pati esat smēlusies aizrautību ar deju? Vai jūsu ģimene ir ar to saistīta?

Nē, mana ģimene nav ar to slavena. Ne tētis, ne mamma nav ne dejotāji, ne dziedātāji. Bet maniem vecākiem bija ļoti svarīgi mums ar brāli dāvāt labāku dzīvi. Tā mūs mamma abus ar brāli agrā bērnībā aizveda uz tautas deju ansambli "Dzintariņš", kur mēs arī saslimām ar dejas mīlestību.

Esat dejojusi jau kopš divu gadu vecuma un no 16 gadiem esat deju skolotāja.

Jā, tas bija brāļa pirksts. Mācījos Anrī Barbisa 11. vidusskolā (Rīgas Franču licejā), brālis dejoja tautas deju kolektīvā "Auseklītis". Viņš mani jau divu gadu vecumā aizveda uz skolas deju kolektīvu, tikai pēc tam nokļuvu "Dzintariņā". Toreiz "Auseklīti" vadīja jauna, ļoti atraktīva skolotāja Dagmāra Balode, kura arī jau bija sevi pieteikusi dejotāju vidē, – viņas dejotāji devās tālāk dejot slavenajā tautas deju ansamblī "Dancis". Kad jau mācījos skolā, skolotāja Balode savam darbam meklēja turpinātāju. Acīmredzot bija pamanījusi, ka man ir talants un tā lieta padodas, ka 5.–6. klases, ar kurām viņai veicās grūti, nodeva manās rokās. Tajā laikā mācījos tikai 9. klasē, tomēr jaunieši jau ļoti labi saprotas savā starpā un mani pirmie dejotāji man ir spilgtā atmiņā. Tagad jau viņi dejo vidējās paaudzes deju kolektīvos.

Iveta Pētersone-Lazdāne.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Esat teikusi: "Kovids bija kā postoša vētra, kurā izdzīvojušas tikai stabilās vērtības." Viena no tādām ir Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, kuriem esat virsvadītāja. Kāds ir jūsu viedoklis par to nākotni, par ko reizēm tiek izteiktas diezgan skarbas prognozes?

Pirms iepriekšējiem skolēnu svētkiem bija diezgan lielas bažas, kā Mežaparka estrādi un Daugavas stadionu piepildīs. Jo – nemelosim paši sev – tie skolēni, kas šobrīd mācās 11.–12. klasē, izgāja kovida posmu mazajās klasēs. Bet, ja neuzsāc mazajās klasēs kaut ko nopietnu, tad pusaudžu vecumā jau ir grūti iesaistīties, jo ir jau citas intereses. Arī mēs ansambļos jūtam, ka jaunā paaudze rudenī uz uzņemšanām vairs nenāk tik daudzskaitlīgi. Šis gads bija kā brīnišķīgs atspēriens, kad cilvēki atkal sajuta, ka viņiem patīk dejot. Kovida laiks, vēl vairāk iegrūžot jauniešus virtuālajā pasaulē, Dziesmu svētku kustībai bija ārkārtīgi postošs. Jaunieši tik ļoti ir pieraduši dzīvot un komunicēt virtuālajā pasaulē, ka brīžiem nemaz nezina, kas tajā otrā galā telefonam ir. Sarakstoties viss notiek tik zibenīgi, ka viņi, manuprāt, brīžiem pat neprot sarunāties savā starpā. Viņiem nonākot Dziesmu svētkos, domāju, ka mēs, visa sabiedrība, pamanījām to jocīgo reakciju svētku noslēgumā, kas jau mazliet līdzinājās neirotismam. Jo būt kopā ar tik daudz līdzīgi domājošiem jauniešiem – tas nebija iedomāti, bet pa īstam. Šķita, ka idilliskā pasaule ir beigusies, jo veselu nedēļu viņi bija dzīvojuši līdzīgi domājošu cilvēku vidē, pretī baudījuši īstu skatienu un emocijas. Svētki bija brīnišķīgi.

Vai "Daiļradei" ir arī kādas kopīgas Jāņu svinēšanas tradīcijas? Kā pati savā ģimenē svinat Jāņus? Jums ir arī dēls Jānis (Jānis Pētersons, grupas "Citi zēni" solists. – A. B.).

Mums ģimenē nekad nav bijis Jānis, bet vīram gan bija. Tāpēc, piedzimstot dēliņam, likās tik jauki, ka viņš tiks nosaukts vecvectēva vārdā un mums būs arī pašiem savs Jānis, kuram par godu svinēsim šos latviskos svētkus. Bet, Jānim pieaugot un mācoties sākumskolā, atnākot pie mammas, bija jautājums: visiem maniem draugiem ir vārdadienas, kad man tā ir? Šis ir tāds – diezgan slidens – jautājums, par ko pats Jānis arī laiku pa laikam smej. Jo draugi nāk pie viņa svinēt Jāņus. Bet vai viņi nāk svinēt viņa vārdadienu, ir diezgan retorisks jautājums (smej). Uzskatu, ka mana misija ir iemācīt saviem dejotājiem darināt godus, latviešu svinamās dienas un svētkus. Kopā ar Liliju Liporu un Ilmāru Dreļu 2019. gadā izveidojām izrādi "Dzersim kāzas trīs dieniņas. Dziedāsim. Dancosim" – par līdzināšanu, kāzu tradīcijām. Pirms diviem gadiem kopā ar Liporu ģimeni kopā svinējām tradicionālos Jāņus, kad, sanākot kopā "Daiļrades" dejotājiem, agrā rītā izgājām cauri visam šo svētku rituālu ciklam. Tas notika Gaujas krastā, un piedalījās "Daiļrade" kopā ar "Dārdariem", Lilijas Liporas deju kolektīvu. Kad bijām satērpušies tautiskos tērpos un gājām aplīgot saimnieku sētu, iedegt ugunskurus un pūdeli, laist ugunsplostu, vienā mirklī skatījāmies, ka pļavā jau ir trīs simti cilvēku, lai gan bijām domājuši svētkus svinēt tikai pašu lokā. Pašā tumšākajā mirklī pie ugunskura sāka skanēt tiroliešu tautasdziesmas ar visu jodelēšanu, jo no tuvējās armijas bāzes karavīri bija savilkuši baltus kreklus un atnākuši pie mums svinēt, rādot arī savu šīs nakts tradīciju. Tā noslēdzās ar saules sagaidīšanu mūsu uzceltajos augstajos meiju vārtos. Tagad esam nonākuši līdz Jāņu nakts svinēšanas skatuves versijai.

Skats no deju ansambļa "Daiļrade" mēģinājuma.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Uzziņa

Deju ansamblis "Daiļrade"

• Ansambli dibinājusi Silva Štelfa; no 2012. gada janvāra to vada mākslinieciskā vadītāja, Dziesmu un deju svētku virsvadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne.
• Ansamblis sekmīgi konkurē ar tradīciju un pieredzes bagātiem tautas deju ansambļiem, gūstot augstus panākumus deju konkursos un tautas deju skatēs, kā arī pārstāvot Latviju dažādos augstākā līmeņa pasākumos ārzemēs.
• Kopš dibināšanas brīža tas piedalījies visos Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. "Daiļrades" A un D grupas ir XXVI Vispārējo latviešu dziesmu un XVI Deju svētku Lielās balvas ieguvējas (2018.), kas ir augstākais Latvijas apbalvojums tautas skatuviskajā mākslā. XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētkos finālkonkursā ansamblis ieguvis 1. vietu valstī, kļūstot par svētku laureātu.
• Deju ansambļa izaugsmi veicinājušas tā mākslinieciskās vadītājas un tādi deju pedagogi kā Andis Staļevskis, Juris Lainis, Andris Bergmanis, Ignats Ančāns, Intars Jundze, Zane Teikmane, Vladimirs Ponomarjovs, Konstantīns Koļesņikovs, Paula Āboliņa un Antons Freimans, koncertmeistari Alvīne Eriņa, Sarmīte Plaude un Jānis Lācis.
• Šobrīd ansamblī darbojas ap 80 dejotāju divās – jauniešu un vidējās paaudzes – vecuma grupās.