Pie kinoaktiera PAULA BUTKĒVIČA mājas Daudzevā plīvo Sēlijas karogs, rej suns un piesaulītē guļ kaķis. Pauls Butkēvičs skatās labsirdīgām, starojošām acīm, ko mīlējuši simtiem miljonu skatītāju. Laipnā namamāte Zinta Jansone aicina pie galda un Pauls rāda kastes, pilnas fotomirkļiem no filmēšanās deviņpadsmit valstīs.
Materiāls publicēts žurnālā "Mājas Viesis" 2015. gadā.
– Neviens tolaik nebrauca, es braucu, piedalījos, biju. Baltkrievijā – desmit, Moldāvijā – trīs, Ukrainā – pieci gadi. Filma pēc filmas, divas trīs un pat desmit filmas gadā. Atceros, kad Dailes teātrī spēlējām izrādi “Zāra Leandere” (1996), Āris Rozentāls teica: “Nu, redzi, vecais, mēs te rijām skatuves putekļus, bet tu braukāji pa pasauli.” Bet kas jums liedza to darīt? Intam Burānam reiz “Mosfiļm” piedāvāja galveno lomu divsēriju filmā, bet Ints man jautā – ko Jaunušans teiks, ko šefs teiks, man laikam nosaukumu apsolīja… Štrunts ar visu nosaukumu, saku, kad tev ir miljoni, kas tavu darbu lomā redzēs! Kam tu vispār esi? Tu esi miljoniem. Ja tu esi aktieris, tev ir jādod! – Pauls Butkēvičs sparīgi sāk stāstīt. Viņš visur ir spējis saprasties ar cilvēkiem un justies kā mājās. Tēlojis traģiskus personāžus un komiskas lomas, piemēram, izmeklētāja palīgu Baklundu filmā “Nepabeigtās vakariņas”. Režisors Jānis Streičs filmēšanas grupu dzinis ārā no paviljona, jo neviens nav spējis novaldīt smieklus, vienīgi Harijs Kukels pie kameras, bet arī viņam žoklis trīcējis. Lūk, šajā foto Pauls filmā “Vaterlo” kopā ar aktieriem Rodu Staigeru un Kristoferu Plammeru (ko atceramies no “Mūzikas skaņām”). Ar Elzu Radziņu filmā “Hipokrāta zvērests” savā pirmajā kinolomā. – Radziņa – mana kino mammīte, – Pauls sirsnīgi nosaka.
Filmas “Tālu rietumos”, “Garā stiprie”, “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”, “Mirāža”, “Ilgais ceļš kāpās”, “Gardemarīni, uz priekšu!”, “Lai tev labi klājas”, “Vienas vasaras zieds”, “Tumsas puķe”, “Annas Boleinas tūkstoš dienas un naktis”, “Aktrise Ragārēs”…
– Tā ir tāda bagātība! Mēs, aktieri, pārdodam sevi – vai tu esi bende vai spiegs, vai izlūks, kas nu kuro reizi, bet tev ir jāiedzīvojas. Nevar vienkārši tāpat kādam galvu apgriezt, kaut kā līdz tam ir jātiek. Reizēm smagi, – Pauls atzīst.
Te kaudzīte foto no Rolanda Kalniņa filmas “Elpojiet dziļi” tapšanas. “Pasaulē vislabākie dziedošie aktieri mīt Latvijā. Īpaši jāizceļ Līga Liepiņa un Pauls Butkēvičs ar Imanta Kalniņa “Viņi dejoja vienu vasaru” no 1967. gada filmas “Elpojiet dziļi”. Pat tagad, pēc tik ilga laika, vietnē “You Tube” dziesmai ir vairāk nekā trešdaļa miljona skatījumu,” raksta Otto Ozols (www.tvnet.lv). Jautāju aktierim, kā viņš tolaik, padomju dzīvē dzīvodams, dziedot tika uz tādas smalkas stīgas?
– Varbūt atcerējos ainu… Pa Kazarmu ielu nāk mans tēvs. Mētelis vaļā, cepure pakausī un saka: pa to taciņu nāks angļi. Tomēr neviens viņu “nenostučīja” un mūs neizsūtīja. Tēvs man stāstīja par zemenēm, ko Latvijas laikā ziemās pārdeva, un par augļiem vasarās. Es klausījos, it kā ticēju, bet iedomāties nevarēju. Tomēr tas man bija iekšā.
Saknes
Pa tēva līniju esmu sēlis. Senčos varētu būt baltkrievi, poļi. Tante stāstīja, ka 1680. gadā dzimtstēvs iegājis baznīcā ar citu uzvārdu, bet iznācis ārā Butkēvičs. Mans tēvs, arī Pauls vārdā, septiņpadsmit gadu vecumā kā brīvprātīgais cīnījās pret Bermontu, sargāja pontonu tiltu. Mana mamma Alma ir liepājniece, viņas tēvs vācietis Augusts Lepers Liepājas ostā bija smago ormaņu priekšnieks, viņam reizēm patika ieraut un uz ķemmes spēlēt.
Mans tēvs izmācījās par agronomu – vīndari, viņiem ar manu tanti piederēja vīna darītavas pajas. Mamma bija mājsaimniece un audzināja mūs, četrus bērnus. Vecākiem bija plašs dzīvoklis Rīgā, Kazarmu ielā, pie mums ciemojās Lida Rubene, Emīlija Bērziņa, Pēteris Komisārs, Anna un Valts Grēviņi, Milda un Burhards Sosāri (dziesmas “Kavalieru gads” izrādē “Gesta Berlings” autors), visi sarunājās, koncertēja. Mans tēvs spēlēja čellu un dziedāja, mamma spēlēja klavieres, dziedāja. Man bija dzelteni, gari mati, tāpēc mani pārģērba par meitenīti un arī lika uzstāties. Vijoļspēli apguvu pie meistara Apsīša. Viņš sāka ar latviešu tautasdziesmām “Meita gāja uz avotu”, “Strauja, strauja upe tecēj'”, “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”. Šitik bieza grāmata. Varbūt no turienes viss sākās? Vecākiem bija vasarnīca Turaidas ielā 47. Skaistā Jūrmala! Tolaik vēl smaržoja pēc priedēm. Mēs visi varējām būt Sibīrijā. Neilgi pirms deportācijām pie papa atnāca kāds vīriņš (laikam gribēja dabūt kādu kasti vīna) un teica, lai nākamajās dienās neesam mājās. Viņš jau neteica, kas un kā. Bet tajā laikā, lai šo ziņu nesaprastu, bija jābūt galīgam idiotam. Un tad ar rupjmaizes kukulīti rokās prom pa Latviju. Kādas mantas? Ja redzēs, ka kaut ko nes, pirmajā krustojumā paņems ciet. Visu atstājām, pa to laiku trīsreiz dzīvokli aplaupīja, mūsu iedzīvi ar smagajām mašīnām aizveda. Gleznas, ko nevarēja paņemt, ar nazi sadurstīja. Kad atgriezāmies, dzīvoklis jau bija kļuvis par komunālo. Žēl bija arī cilvēciņu, kas mūsu dzīvoklī ienāca. Virsnieka ģimene, pats divdesmit piecus gadus dienējis Sibīrijas tundrās un mežos, neko citu nebija ne redzējis, ne zinājis. Brīnījās, ka pirms kara te ražoja motorlaivas, vilcienus, fotoaparātus… Varējām stāstīt, cik gribi, ofiņš neticēja. Viņam liels brīnums bija, ka no rītiem pie piena veikala stāvēja kastes ar pienu un krējumu un neviens tās neņēma, līdz atnāca vīrs un ar ķeksi ievilka veikalā. Kad papu represēja un atlaida no darba, mamma skolā strādāja par grāmatvedi, lai kaut kā izdzīvotu. Daudzi saka – padomju laikos gan bija labi, varēja iedzert, galdi bija pilni. Kad tas bija? Kad tēvs no krievu ofiņiem pa kluso atnesa amerikāņu konservētās gaļas bundžu, vai tad tas bija? Vai tad, kad krievu virsnieku ielika mūsu dzīvoklī? Vai tad, kad atņēma vasarnīcu? Jā, tas vairs nebija karš, bet, saprotot, ka tevi var noslaucīt no zemes virsas vienā dienā… tas iekšā sēž.
14.1 °C













































































































































































































































































