17.3 °C
Karstajās diskusijās ap atjaunīgo resursu enerģētikas, galvenokārt vēja parku, attīstību Latvijā bieži vien izskan minējumi par to, ka Latvija jau šobrīd spēj nodrošināt visu sev nepieciešamo elektrības daudzumu, tādēļ vēja parkus nevajag.
Izskan arī dažādi minējumi, cik elektrības mums vajadzēs nākotnē. Kā uz to skatās valsts politikas veidotāji, elektrības ražotāji un lielie patērētāji?
Elektroenerģijas patēriņš ir viens no svarīgiem tautsaimniecības attīstības un iedzīvotāju labklājības rādītājiem – ir teju neiespējami pasaulē atrast valstis, kurās attīstītos ekonomika, bet neaugtu elektrības patēriņš. Tas arī ir loģiski – lai ekonomika attīstītos, nepieciešama ražošana un pakalpojumi, kas izmanto elektroenerģiju, un transports, kas pamazām sāk pārorientēties uz elektrību kā galveno enerģijas avotu. Arī iedzīvotāju labklājībai augot, tie vēlas ne tikai elektrisko tējkannu un ledusskapi, bet arī veļas mašīnu, trauku mašīnu, lielu televizoru, datorus, telefonus un vēl citas ar elektrību darbināmas ietaises – tātad, augot labklājībai, aug arī elektrības patēriņš.
Tādēļ loģisks ir jautājums – cik elektrības Latvija ražo šobrīd, cik plāno ražot periodā līdz 2050. gadam un ko šīs prognozes liecina par valsts elitē valdošo noskaņojumu, kāda nākotne gaida Latvijas ekonomiku un Latvijas iedzīvotāju labklājību.
Četrus saražojam, piekto importējam
Latvija šobrīd saražo 81% no mums nepieciešamās elektroenerģijas – proti, katra piektā megavatstunda, ko patērējam, ir saražota kaut kur citur, un Latvijas iedzīvotāju nauda, to pērkot, balsta citu valstu ekonomiku. Importējam elektroenerģiju mēs galvenokārt no Skandināvijas valstīm, jo abās mūsu Baltijas kaimiņvalstīs elektroenerģijas deficīts ir vēl lielāks nekā Latvijā – Lietuva pērn saražoja 77% tai vajadzīgās elektroenerģijas, bet Igaunija – 58%. Toties Skandināvijas valstīs uzstādītās elektrību ģenerējošās jaudas pārsniedz šo valstu patēriņa vajadzības – Norvēģijā ir ļoti lielas un jaudīgas hidroelektrostacijas, bet Zviedrijā un Somijā ir atomelektrostacijas un lielas uzstādītās vēja enerģijas jaudas. Importēšana notiek caur Lietuvas–Zviedrijas starpsavienojumu "NordBalt" un diviem Igaunijas un Somijas starpsavienojumiem "Estlink", Latvijai starpsavienojumu ar šīm valstīm nav.
"Latvenergo" valdes loceklis, pārdošanas direktors Uldis Mucinieks teic, ka Latvijas elektroenerģijas patēriņš 2025. gadā bija 7,1 TWh, paši saražojām 6,3 TWh, atlikušo importējām – galvenokārt no Skandināvijas valstīm. "Mēs pamazām progresējam, jo vēl pirms dažiem gadiem ražojām apmēram 75% no nepieciešamā elektroenerģijas daudzuma. Te gan jāņem vērā, ka Latvijā saražotās elektroenerģijas daudzums ir svārstīgs – tas visvairāk atkarīgs no ūdens pieteces Daugavā, taču arī no saules un vēja daudzuma. Tomēr, šķiet, ka 2026. gadā šis rādītājs vēl vairāk uzlabosies, jo šogad pavasarī bija daudz ūdens – martā mēs saražojām 115% no valstij nepieciešamās elektroenerģijas jaudas, bet aprīlī – 118%, un atlikumu varējām eksportēt. Tāpat pēdējos gados ir uzstādītas ievērojamas saules enerģijas jaudas un sākuši vai plāno sākt darboties vairāki vēja parki," uzsver U. Mucinieks.
Pagaidām vēl varam dārgi saražot
No tehniskā viedokļa raugoties, Latvija šobrīd vēl var saražot visu tai nepieciešamo elektroenerģiju ar abu Rīgas TEC palīdzību, dedzinot importētu dabasgāzi, diemžēl par dārgu cenu. Dabasgāze, kas pirms vairākiem gadu desmitiem tika uztverta kā diezgan lēts elektrības ražošanas avots, tāda vairs nav – gan tāpēc, ka kopš 2022. gada Krievijas iebrukuma Ukrainā Eiropa tagad gāzi saņem no ASV, Kataras un Norvēģijas sašķidrinātās gāzes veidā, kas to sadārdzina, gan arī tāpēc, ka Eiropa visai loģiski vēlas atbrīvoties no bīstamās atkarības no importētiem fosilajiem resursiem, tādēļ piemēro dabasgāzes patēriņam oglekļa kvotas, padarot to vēl dārgāku un šādi veicinot pāreju uz lētākām elektrības ražošanas alternatīvām. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka pat pēc Krievijas agresijas Ukrainā beigām dabasgāze pasaulē varētu palikt būtiski lētāka. Tādēļ, lai gan pagaidām mēs tehniski un nepieciešamības gadījumā varam saražot visu valstij nepieciešamo elektroenerģiju, par to būtu jāmaksā dārga un nekonkurētspējīga cena. To labi nodemonstrēja šīs ziemas un pavasara notikumi – 2026. gada janvārī vidējā elektrības cena savstarpēji saistītajās Baltijas valstīs bija 153,44 eiro/MWh, jo bija liels elektroenerģijas patēriņš aukstās ziemas dēļ un to saražot varēja tikai ar gāzi, jo saules stacijas sniega dēļ nespēja darboties, bet vēja bija maz un upes aizsalušas. Tādi paši apstākļi turpinājās februārī, kad vidējā elektrības cena Baltijas valstīs bija 155,18 eiro/MWh. Toties martā, kad strauji kusa sniegs un Daugavas hidroelektrostacijas darbojās rūkdamas, bet saule sāka efektīvi darbināt saules stacijas, elektrības cenas samazinājās vairāk nekā divkārt – līdz 72,80 eiro/MWh. Aprīlī, kad pali sasniedza maksimumu un Latvija gatavojās plūdiem, cena nokritās trīskārtīgi, salīdzinot ar janvāri un februāri – līdz 56,77 eiro/MWh. Savukārt maijā, kad pali bija beigušies, taču Baltijas valstu saules stacijas joprojām spēja labi ražot elektrību, bet vējš grieza vēja ģeneratoru spārnus, tās cena pakāpās atpakaļ līdz 74,83 eiro/MWh.
Nākotnei nepietiks
Tomēr svarīgi ir tas, ka nākotnes ekonomiskajai attīstībai un iedzīvotāju labklājības pieaugumam pašreizējo elektrības ražošanas jaudu ne tuvu nepietiks. Gan Eiropas Savienības Zaļā kursa idejas, gan arī Latvijas pašas attīstības plāni paredz, ka elektrības patēriņš Latvijā tuvākajos gadu desmitos krietni pieaugs. Tas galvenokārt saistīts ar plašāku elektrības izmantošanu ēku apsildē ar siltumsūkņu palīdzību, plašu elektroauto izplatību, ne tikai privātā, bet arī sabiedriskā un kravas transporta jomās, kā arī cita veida transporta – kuģu, vilcienu un lidmašīnu – elektrifikāciju, rūpniecības elektrifikāciju un tādu jaunu ražošanas jomu attīstību, kas patērē lielu elektrības daudzumu, piemēram, datu centru attīstību, kas nepieciešami mākslīgā intelekta sistēmu darbībai, un zaļā ūdeņraža ražošanu no ūdens, izmantojot elektrolīzi un tālāku šī ūdeņraža izmantošanu, ražojot zaļo amonjaku, zaļās sintētiskās degvielas u. c. Jāpiebilst, ka visi rūpnieciskie procesi, kuru aprakstīšanai tiek lietots vārds "zaļais" paredz un pieprasa, ka tie tiks darbināti ar tādu elektroenerģiju, kas nerada oglekļa izmešus, proti, ūdens, vēja, saules, biogāzes, ģeotermālo vai atomkodolu radīto enerģiju, parastās dabasgāzes dedzināšanas procesā iegūtā elektroenerģija šiem ražošanas procesiem nav piemērota.
Latvijas elektrības patēriņa bāzes scenārijs paredz, ka elektrības patēriņš Latvijā pieaugs par 50% līdz 2030. gadam, vairāk nekā dubultosies, salīdzinot ar pašreizējo patēriņu, līdz 2040. gadam un apmēram četrkāršosies, salīdzinot ar 2025. gadu, līdz 2050. gadam.
Vienlaikus tiek pieļauts, ka, ja notiks strauja attīstība divās jomās – datu centru būvniecībā un zaļā ūdeņraža ražošanā –, tad attīstība var būt vēl straujāka. Šajā gadījumā jau nākamo gadu desmitu otrajā pusē Latvijai var vairs nepietikt tikai ar sauli un vēju, un visā nopietnībā var tikt skatīts jautājums vai nu par jaunu gāzes TEC, vai mazo modulāro atomelektrostaciju būvi. Šī ir vidēji piesardzīga prognoze – Igaunija ir vēl piesardzīgāka par Latviju, bet Lietuva daudz, daudz optimistiskāka un savos plānos paredz daudz lielāku elektrības patēriņa pieaugumu nekā Latvija.
Jāsaprot arī tas, ka jebkurās nākotnes prognozēs ir zināms minējumu un fantāziju elements. Prognozes trijiem līdz pieciem gadiem balstās uz investoru izrādīto interesi par Latviju un dažādiem parakstītajiem nodomu protokoliem, bet ilgāka termiņa prognozes galvenokārt balstās uz ES plāniem dažādās jomās un ekspertu vērtējumiem par gaidāmo attīstību. Šie vērtējumi un prognozes var izrādīties arī neprecīzi. Tā, piemēram, ir noticis datu centru attīstībā – mākslīgā intelekta attīstība ir radījusi milzu pieprasījumu pēc datu centriem, tie visur aug kā sēnes pēc lietus, un attīstība ir straujāka, nekā tika prognozēts vēl pirms dažiem gadiem. Pilnīgi pretējs process ir noticis ar zaļā ūdeņraža ražošanu – attīstība šajā jomā ir lēnāka, nekā tika prognozēts, jo ražošana ir dārga, bet zaļā ūdeņraža praktiskā izmantošana – pagaidām visai sarežģīta. Vienlaikus, pavisam bez plāniem un prognozēm iztikt nevar, jo valsts attīstība ir jāplāno, bet jaunu elektrības ģenerācijas jaudu uzstādīšana, ja vien tie nav saules parki, aizņem vismaz piecus gadus vēja parku gadījumā, septiņus līdz astoņus gadus jaunu gāzes TEC vai atkrastes vēja parku būvniecībai un desmit un vairāk gadus, ja runājam par atomenerģētiku.
Nedrīkst atņemt "zaļo" elektrību pārējiem
Ir arī otra nianse. Klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāra vietniece enerģētikas politikas jautājumos Līga Rozentāle skaidro, ka, lai valstī spētu attīstīties zaļā ūdeņraža un no tā atvasināto produktu ražošana, valstij vispirms jāuzstāda attiecīgas jaudas atjaunīgo resursu elektrības ģenerācijas jaudas. "Šādu prasību izvirza t. s. ES Atjaunīgā ūdeņraža deleģētais akts. Tas nosaka, ka zaļā ūdeņraža ražotājiem jānodrošina jaunas AER jaudas, lai nepalielinātu cenu spiedienu uz esošo elektroenerģijas tirgu un neizraisītu elektrības cenu kāpumu patērētājiem. Šī prasība ir daļa no plašākas politikas paketes – "REPowerEU" un ES Ūdeņraža stratēģijas –, kas paredz, ka ūdeņraža ražošana nedrīkst "apēst" visu tīkla "zaļo" elektrību, jo tā nepieciešama arī iedzīvotājiem un pārējai rūpniecībai," skaidro L. Rozentāle. "Tātad – ja mēs vēlamies šos nākotnes ekonomikas projektus arī Latvijā, ir jābūvē jauni vēja un saules parki, jo jaunu hidroelektrostaciju uz Daugavas mēs vairs neuzbūvēsim."
Savukārt, kā skaidro "Latvenergo" pārdošanas direktors U. Mucinieks, šobrīd tādu klientu, kas pieprasītu tikai "zaļo" elektroenerģiju, tādu, kuras izcelsme būtu apliecināta ar pārbaudāmiem dokumentiem, nav īpaši daudz – tie veido 5–7% no kopējā elektrības tirgus Latvijā. Tomēr "Latvenergo" attīstības stratēģija paredz, ka pieprasījums pēc "zaļās elektroenerģijas" nākamajā desmitgadē veidos jau 15–20% no Latvijas elektroenerģijas tirgus un turpmāk pieaugs vēl.
Un ja nu nebūs?
Likumsakarīgs ir jautājums – kas notiks, ja Latvija neattīstīs savu enerģētiku, būvējot jaunus saules un vēja parkus un nākotnē, iespējams, arī mazo modulāro atomelektrostaciju? Šajā gadījumā Latvijā nespēs attīstīties jaunās modernās ekonomikas nozares – tām vajag lielus elektroenerģijas apjomus. Ekonomikas vēsture liecina, ka liela pievienotā vērtība tiek radīta tieši tajās nozarēs, pēc kurām ir augsts pieprasījums. To pašu liecina arī pašreizējā algu struktūra Latvijā – lielākās algas saņem informācijas tehnoloģiju un sakaru speciālisti, finanšu jomā strādājošie un dažādu profesionālo pakalpojumu jomas darbinieki, kā arī ārsti. Nākotnē šajā sarakstā ielauzīsies tie, kas strādā datu centros, apkalpo vēja un saules parkus, ražo zaļo ūdeņradi un no tā radītos produktus. Augstākas algas nozīmē augstāku dzīves līmeni šo darbinieku ģimenēm, taču pamazām caur viņu veiktajiem tēriņiem ekonomikā ceļas arī visu pārējo dzīves līmenis.
Piemēram, datu centru attīstība ir vēsturiska Latvijas iespēja. Kā skaidro "Tet" valdes loceklis, galvenais tehnoloģiju direktors Dmitrijs Ņikitins, datu centru attīstītājiem ir liela interese tieši par relatīvi vēsajām ziemeļvalstīm divu iemeslu dēļ. "Pirmkārt, relatīvi zemāka āra gaisa temperatūra paver iespēju daļu nepieciešamās datu centru dzesēšanas nodrošināt par brīvu – izmantojot vēso āra gaisu. Otrkārt, ziemeļvalstīs labi attīstītie pilsētu siltumtīkli paver iespēju nodot datu centru saražoto siltumu pilsētām, uzlabojot ekonomisko efektivitāti un atpakaļ saņemot atdzesētu dzesēšanas šķidrumu. "Tet" šogad atklās Salaspilī jau savu septīto datu centru ar viena megavata pieslēguma jaudu. Šis centrs, pēc mūsu aplēsēm, spēs nodrošināt 10–15% no Salaspilij nepieciešamās siltumenerģijas. Taču mūsu plānos jau ir jauna, piecreiz jaudīgāka datu centra būve turpat Salaspilī vēl līdz šīs desmitgades beigām," saka D. Ņikitins.
Viņš arī piebilst, ka dažu pēdējo gadu laikā datu centriem nepieciešamā elektrības jauda palielinājusies vairākus desmitus reižu. Jāpiebilst, ka datu centrs ar viena megavata elektrības pieslēguma jaudu un caurmēra noslodzi 40–70% apmērā no maksimālās jaudas, gada laikā patērēs 3500–6000 MWh stundas elektrības. Ja blakus tiks uzbūvēts vēl piecreiz jaudīgāks – reiziniet šos skaitļus ar seši un atcerieties, ka "Tet" šobrīd ir tikai apmēram 40% no datu centru tirgus Latvijā, ir arī citi spēcīgi attīstītāji.
Līdzīgi ir ar zaļā ūdeņraža ražošanu Liepājā – projektu "CIS Liepāja". Ir publiski paziņots, ka projekta, kuram šobrīd notiek ietekmes uz vidi novērtējums, ražošanas jauda būs 150 tūkstoši tonnu zaļā ūdeņraža gadā. Pašreizējās elektrolīzes iekārtas tērē 50–55 kWh elektrības viena kilograma ūdeņraža saražošanai. Nav īpaši grūti aprēķināt, ka 150 tūkstošu tonnu saražošanai būtu nepieciešamas 7,5–8,5 TWh elektrības gadā – tas pārsniedz visas Latvijas elektrības patēriņu šobrīd un apmēram līdzināsies visas Latvijas patēriņam 2030. gadā. Proti, tikai viens šis projekts, ja tas saņem zaļo gaismu attīstībai, uzreiz dubulto Latvijas elektrības patēriņu. Tieši no šādiem projektiem arī veidojas prognozes, cik Latvijai vajadzēs elektrības nākotnē, tādēļ jāsāk lauzīt galva – no kurienes to ņemsim.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Mediji".
