Recenzija: Divi ieskati džeza nedēļā

Jūnija pēdējā nedēļa atmiņā palikusi ar kamerorķestru programmām, jūlija otrajā nedēļā vissaistošākie šķiet ērģeļmūzikas koncerti, bet pa vidu džezs. Tāds, lūk, salikums, kas kārtējo reizi parāda, ka Latvijas klasiskās un neakadēmiskās mūzikas dzīves pastāvīgajā kontrastu gammā katrs var atrast kaut ko sev.

Otrais vasaras mēnesis un arī festivāls "Rīgas ritmi" sākās ar Gerdas Timrotas kvarteta uzstāšanos viesnīcā "Radisson Blu Latvija" 2026. gada 1. jūlijā – tas būtu pirmais ieskats. Nākamajā dienā sekoja otrais ieskats – šoreiz kultūrtelpā "M/Darbnīca", kur uz skatuves kāpa Vadima Dmitrijeva kvintets. Tikmēr turpinājās festivāls "Rīgas ritmi" (no viesmāksliniekiem uz Latviju šogad atbrauca pianists Maiks del Fero, dziedātāja Klarona Makfeidena un ģitārista Ervē Samba trio, bet jaunos mūziķus pārstāvēja arī kontrabasistes Beātes Meirānes kvintets). Savukārt "M/Darbnīcā" divas dienas vēlāk notika cikla "Bruklinas džezs" turpinājums, ko Rūdolfs Macats, Līva Dumpe un viņu līdzgaitnieki bija veltījuši Polam Moušenam. Droši vien vērtību netrūka arī tur, bet mana personiskā izvēle ļāva atkal formulēt agrāko ieteikumu – apmeklējiet "Rīgas ritmu" programmas, apmeklējiet arī "M/Darbnīcas" džeza koncertus.

Kādēļ tāda uzmanība Gerdas Timrotas kvartetam, zinot, ka šis priekšnesums ir viens no neformālākajiem festivāla "Rīgas ritmi" pasākumiem un to nāksies klausīties, stāvot kājās kafijas automāta pavadībā? Pirmām kārtām tādēļ, ka par Gerdu Timrotu līdz šim bija dzirdētas tikai slavinošas atsauksmes ("uzlecošā Latvijas džeza zvaigzne" un līdzīgi epiteti), bet ne viņa pati. Līdz ar to atnācu, noklausījos, iepazinu, un jācer, ka tālākās kritiska rakstura piezīmes netiks uztvertas pārāk jūtīgi, jo dziedātājas sniegums tiešām bija uzrunājošs, un tūlīt gaidāmo Norvēģijas studiju gaitā tam vajadzētu kļūt tikai labākam. Un otrs aspekts, kur priecēja intuīcijas sakritība ar realitāti – jauno instrumentālistu veikums, kam tieši tāpat iespējams veltīt daudzus cildinošus un pāris skeptiskākus vārdus.

Spilgtākās īpašības Gerdas Timrotas priekšnesumā – skaists un individualizēts tembrs, nopietnas spējas džeza improvizācijā, daudzveidīga muzikālo emociju pasaule un tiekšanās pēc intonācijas precizitātes. Un turpat saklausāmas robežas katram no šiem parametriem – lai sasniegtu augstākas virsotnes, brīnišķīgajām kontralta krāsām būtu jāpievieno izteiksmīgāks skanējums citos reģistros, dziedājuma straujākās virāžas ne vienmēr bija nekļūdīgas, ar mūzikas satura atklāsmēm nesaraujami saistītā mākslinieces harisma brīžiem izgaismojās košāk, citkārt atkal kļuva bālāka. Taču amerikāņu džeza klasikas iedzīvinājums (Džordža Gēršvina "A Foggy Day" kā viens no piemēriem) vēstīja ne tikai par veiksmīgu repertuāra izvēli, bet arī par pašu interpretāciju piepildījumu un nepieciešamajām noskaņu maiņām – kad liriskas tēmas bija izskanējušas aizvien nostalģiskākās niansēs, soliste paziņoja: "Pietiek skumt" un atgriezās pie raksturā aktīvākiem tēliem.

Līdzīgs iespaids par Gerdas Timrotas domubiedriem, kur kvartetā iekļāvās kontrabasists Toms Poišs, pianists Helvijs Guļāns un bundzinieks Reinis Zariņš, – ja improvizāciju izklāsts un muzikālās dramaturģijas attīstība kaut kur apstājās pusceļā, tas nozīmē tikai norādes uz to, kas jauno un pavisam jauno mākslinieku sniegumā vēl būtu pilnveidojams. Jo Helvija Guļāna (vēl viens līdz šim nezināms vārds) klavierspēlē bija vesela virkne simpātisku īpašību, un tas pats sakāms par Toma Poiša profesionālajām spējām; šķiet, ka no visa kvarteta pieredzējušākais ir bundzinieks, un, lietojot nedaudz ironisku salīdzinājumu starp Arta Oruba un Māra Briežkalna sitaminstrumentu spēles skolu, jāsecina, ka Reiņa Zariņa piedāvātais variāciju spektrs drīzāk līdzinājās Briežkalna vai, vēl jo vairāk, Ivara Arutjunjana smalkjūtīgumam.

Reinis Zariņš piedalījās arī Vadima Dmitrijeva kvintetā 2. jūlijā "M/Darbnīcā" – ansamblī, kuru veidoja divi pūšaminstrumenti, elektriskā ģitāra un basģitāra, bungu līdzdalība gluži dabiski bija ekspresīvāka un ekspansīvāka nekā iepriekšējā vakarā, taču intuīcija nevīla arī šoreiz, jo turpat izpaudās līdzšinējais muzicēšanas plastiskums un izdoma. Ritma grupā vēl divi talantīgi profesionāļi – basģitārists Nils Valkiainens un ģitārists Karls Pennars; pats Vadims Dmitrijevs nāca klajā ar trombonista un komponista veikumu, un viņa spējas Latvijā retajā džeza trombona spēlē atkal jānosauc par neapšaubāmi spilgtām. Pienesums oriģinālrepertuārā liecināja par mainīgākām kvalitātēm – divi viens otram sekojoši opusi ar nosaukumiem "Pateicība" un "Pieņemšana" uzrunāja gan ar gaumes izjūtu, gan ar emociju sfēru, un koncerta pirmajā daļā patiesu gandarījumu raisīja arī spraigākas intonācijas, turpretī skaņdarbā no sērijas par Neticamā Varžcilvēka piedzīvojumiem ideja bija interesantāka par tās realizāciju.

Iepriekš izplānoto programmu pakāpeniski nomainot džema sesijai, uz skatuves kāpa arī Gerda Timrota – vēl pārliecinošākā formā par vakardienas uzstāšanos; tomēr par visa koncerta spožāko zvaigzni saucams saksofonists Toms Rudzinskis. Džeza mūziķa pieredze viņa priekšnesumā apvienojās ar spēles impulsivitāti un krāšņumu, kas deva iespēju novērtēt arī visus pārējos rakursus – improvizāciju vērienu, tembra bagātīgumu, mākslinieciskās dramaturģijas izpratni, ansambļa izjūtu un virtuozitāti. Rezumējot – Latvijas džezs var droši balstīties uz mūziķiem, kuri jau daudz ko piedzīvojuši un sasnieguši; tam ir nākotne, domājot par māksliniekiem, kuri pašlaik atrodas savu radošo gaitu pašā sākumā.