Recenzija. Divi kamerorķestri dažādās emocionālās atslēgās

Saulaina vasaras diena, Durbes pils pagalms, publikas netrūkst, un 2026. gada 26. jūnijā Starptautisko baleta kamerfestivālu "Kurzemes klasika" ievadīja vijolnieka Daniila Bulajeva izveidotā un vadītā kamerorķestra "Davinspiro Camerata" koncerts.

Tas uzreiz lika secināt, ka "Teātra Vēstneša" redaktores Jutas Ances Ķirķes formulējums: "Teātra un dejas festivālu un notikumu piedāvājums vasarā liecina, ka sezona ir kļuvusi par nosacītu jēdzienu," – tikpat lielā mērā attiecināms arī uz mūzikas jomu; tas arī parādīja, ka apskaņots brīvdabas koncerts "Davinspiro Camerata" izpratnē ir tikpat nopietna un izvērsta programma kā visas iepriekšējās.

Bez šaubām, klausītāji tur sastapās arī ar izklaidējošākiem opusiem, jo Melngalvju nama programmai "Ziemassvētku suvenīrs" aranžētā un iestudētā skaņdarbu trijotne, kurā ietilpa Rišāra Galjāno "Sertao", Gaja Vuda "Mana vienīgā mīla" un Čika Koreas "La Fiesta", gluži pašsaprotami tika izspēlēta atkal – orķestra domubiedrs perkusionists Reinis Tomiņš vibrofonu nomainīja ar bungām, un arī citi priekšnesuma parametri vēstīja par vispārēju gaumes izjūtu. Līdzās Daniilam Bulajevam kā otra soliste – Guna Šnē, un izrādās, ka arī neakadēmiskajā mūzikā viņas čella spēle ir tikpat kolorīta un pārliecinoša kā parasti.

Mainoties "Davinspiro Camerata" solistiem, mainās arī repertuārs – Melngalvju nama priekšnesuma klasisko sadaļu pārstāvēja Johans Sebastiāns Bahs un Antonio Vivaldi, turpretī tagad programma sākās ar Volfganga Amadeja Mocarta Otro divertismentu Re mažorā. Un tas pirmām kārtām raisīja domu – cik labi, ka Latvijā ir vairāk par vienu vienīgu profesionālu kamerorķestri, jo tagad vismaz var sadalīt visu nepārskatāmo repertuāra bagātību – lai arī cik daudz "Sinfonietta Rīga" būtu spēlējusi Vīnes klasiķu partitūras, šo vai kādu citu Mocarta divertismentu viņu koncertos neatceros. Tādējādi "Davinspiro Camerata" uzstāšanos klausījos ar papildu interesi – vai pēc lēnās daļas sekos menuets? Diemžēl ne, uzreiz nāca fināls, taču šādas domas un vēlmes acīmredzami bija saistītas ar kamerorķestra stīdzinieku gūtajiem panākumiem klasicisma mūzikas stilistisko rakursu, dramaturģisko aspektu un emocionālās pasaules iedzīvinājumā.

Līdz ar to daudzmaz droši varēja gaidīt, ka mūziķi tiks galā arī ar izvērsto formu, tematiskās attīstības pavērsieniem un noskaņu maiņām Georga Pelēča opusā "Astors Piacolla, Oskars Stroks un es" vijolei un stīgu orķestrim un Artura Maskata partitūrā "Pusnakts Rīgā" vijolei, čellam, vibrofonam un stīgām, un patiešām – jūtot stabilu atbalstu no orķestra un perkusionista, Daniils Bulajevs, Guna Šnē vai abi kopā veidoja divas vienlīdz plūstošas un dabiskas, taču citādā ziņā atšķirīgas interpretācijas, kur Pelēča skaņuraksta harmoniskajai introspekcijai tika pretstatīta Maskata Rīgas, Parīzes un varbūt arī Itālijas ainu impulsīvākā poēzija. Turpinājums gan dažbrīd lika nojaust, ka Bulajevam raksturīgā tieksme uz grandiozitāti ir pārāka par reālajiem mūziķu spēkiem, un intonāciju precizitāte koncentrējās Mocarta, Pelēča un Maskata skaņdarbu lasījumos. Tomēr bez patiesi vērienīgiem mērķiem nekādi nevar, finālā uzrunāja tīrs un ekspresīvs sniegums divos no Astora Piacollas "Četriem gadalaikiem Buenosairesā", un ar argentīniešu autora lappusēm "Davinspiro Camerata" garais muzikālais ceļojums arī noslēdzās.

Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" programma 27. jūnijā Rīgas Ebreju kopienas Lielajā zālē ar pieteikumu "Totalitārisma laikmeta aizliegtā mūzika", atklāti sakot, sākumā izraisīja aizvien spēcīgāku vēlēšanos, kaut tajā vakarā būtu turpinājis iepazīt baleta kamerfestivālu "Kurzemes klasika". Jo ievads 40 minūšu garumā ar runāšanu divās valodās un nupat izstāstītā vēlreizēju atkārtojumu ir kaut kas tāds, ko nevajag darīt; tas tā kā būtu pirmais brīdinājums, jo vispār šādas aktivitātes varu aprakstīt arī daudz sarkastiskākos vārdos. Lieki teikt, ka tas meta pamatīgu aizdomu ēnu uz pašu mūziku un māksliniekiem, pirmām kārtām izsaucot nīgru jautājumu, ko Luijs Sagērs ar opusu "Mouvement 60" ir pielicis klāt Arnolda Šēnberga, Luidži Nono un Paula Hindemita daiļradei, lai gan, objektīvi vērtējot, nebija jau šis darbs tik neizteiksmīgs.

Katrā ziņā jaunā franču māksliniece Marī Selerjē nekādu sarkasmu nebija pelnījusi, jo viņas priekšnesums liecināja par visām teicamas diriģentes pazīmēm – žestu plastiku, iedziļināšanos skaņdarbu struktūrā un satura niansēs, mērķtiecīgu sadarbību ar orķestri (un gan jau arī pieredze kā pūtēju orķestra saksofonistei te nāca par labu) un pat tādiem bieži, taču pavirši lietotiem jēdzieniem kā "kalpošana" vai "pazemība". Lūk, Marī Selerjē redzējums un attieksme aicināja domāt tieši par to, un, tā kā Karla Amadeja Hartmaņa "Concerto funebre" un Mečislava Veinberga Pirmā flautas koncerta lasījumos diriģentes radošie principi sakrita ar vijolnieces Magdalēnas Gekas un flautistes Vitas Rozēnas-Gaļickas mākslinieciskajiem ideāliem, tad rezultāts arī izvērtās vienlīdz virtuozās un nopietnās, dramaturģiski pārdomātās un emocionāli spilgtās interpretācijās.

Papildu pienesums – franču diriģentes veikums Jāņa Ivanova opusā "Poema luttuoso", un, lai gan arī Karla Amadeja Hartmaņa partitūrā daudz kas saistīja, tieši koncerta otrā daļa ar izcilā latviešu simfoniķa daiļrades paraugu un kārtējo Veinberga meistardarbu pārliecināja jo īpaši. Protams, arī tas ir interpretācijas jautājums, jo šādā koncertā nekas nestājās ceļā "Sinfonietta Rīga" stīdzinieku profesionalitātei un iedvesmai, taču paradoksālā kārtā Jānis Ivanovs un Mečislavs Veinbergs, kuri zināmi kā daudzrakstītāji (katram vairāk nekā 20 simfoniju), aizvien no jauna pievērš uzmanību arī ar vēstījuma daudzslāņainību un enigmātiskumu. Šī tad nu lai būtu norāde "Sinfonietta Rīga" ansamblim un Marī Selerjē – ļaujiet mūzikai runāt pašai. Tur viss jau ir pateikts. Turpiniet uzticēties mūzikai un komponistiem, un solistiem.