"Dons Kihots" un melnbaltā pasaule. Anda Buševica par Šapiro, karu un robežu starp mākslu un politiku

Migels de Servantess savu stāstu par "Atjautīgo idalgo Lamančas Donu Kihotu" 17. gadsimtā sarakstīja kā ironiju par bruņniecības laikmeta beigām. Sācies jauns laikmets, bet kaut kur vēl klīst bruņinieks, dzīdamies pēc varoņdarbiem, goda jēdziena, Dieva un daiļās dāmas atzinības.

Režisora Ādolfa Šapiro radītā izrāde ir ļoti gara, tajā laiks rit lēni kā biezos romānos vai pagājušā gadsimta teātrī. Kaspars Znotiņš uz milzu zirga hipnotiski lēni riņķo pa apli, bet Gundars Āboliņš, sparīgi atsperdamies uz sava dip-dap ēzelīša, viņu pavada. 

Anda Buševica, Latvijas Radio redaktore, publiciste

Foto: Anatolijs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Jo īpaši tagad, kad gan Gundars Āboliņš, gan scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, solidarizējoties ar režisoru Ādolfu Šapiro, ir atteikušies no savām Spēlmaņu nakts nominācijām, ir jāpasaka, ka izrādei "Dons Kihots" ir viena no izcilākajām scenogrāfijām, kādas teātrī esmu redzējusi. Skatuve tiek aizpildīta no augšas, kustīgu siju rinda spēj pārtapt gan dzirnavu spārnos, gan baznīcas velvēs, brīžam siju ažūrie atspulgi liek domāt par ēnas patvērumu Spānijas ceļu bezgalīgumā. Pašu izrādi es nesapratu, bija sajūta, ka režisors, kurš ir arī dramatizējuma autors, man mēģina izstāstīt ko sev būtisku, taču laiki ir pārrauti – es tik labi nezinu Šapiro radošo rokrakstu vai dzīvesgājumu, lai spētu to nolasīt. Izrādes spēcīgākā daļa bija Šapiro paša klātbūtne teātrī: pēc izrādes viņš iznāca paklanīties, izpelnoties stāvovācijas. Ja kādam jāatgādina, 1992. gadā Šapiro vadītais Jaunatnes teātris tika likvidēts, izjaukts talantīga režisora radošais liktenis, atlaista trupa. Bija sajūta, ka izraidītā režisora atgriešanās Lāčplēša ielas teātrī aizber kādu pāridarījuma bedri.

Panāktais izlīdzinājums no jauna pārtapis savā pretmetā, skumjais bruņinieks veic vēl vienu apli. Un arī man īpaši nav izvēles, es atbalstu un saprotu Spēlmaņu nakts žūrijas lēmumu izslēgt režisoru no nacionālās teātra balvas nominantu saraksta. Līdz šim esmu šķendējusies par latviešu inteliģences spēju neredzēt un noklusēt, tad nu šoreiz žūrija pierādījusi savu rīcībspēju, pamatojot, ka režisors, kurš savā cienījamā vecumā nav vairs pārāk aktīvs Krievijas teātra dzīvē, tomēr tajā piedalās.

Savā mūžā esmu to jau piedzīvojusi, kad politika ielaužas cilvēka privātajā dzīvē. Kad valsts ideoloģiskie uzstādījumi nonāk perpendikulā ar cilvēcisko pieredzi un intuitīvo laba un ļauna izpratni. Tā ir mana gan padomjlaika, gan arī atmodas gadu pieredzes daļa, un viena no lielākajām brīvlaišanām notika deviņdesmito beigās, kad māksliniekiem vairs nebija jākalpo par sabiedrības sirdsapziņu. Pēc valstiskās neatkarības cīņām atkal atgriezāmies normālībā, un mākslinieki atkal varēja nodarboties ar mākslu, kuras tapšanas viens no būtiskajiem priekšnoteikumiem ir brīvība. Tostarp brīvība domāt nevalstiski.

Tas, kas mani šausmina – cik ātri notika attieksmes maiņa pret režisoru Šapiro. Kāpēc teātra kritiķi izrādi "Dons Kihots" neboikotēja agrāk, to neapmeklējot vai nenominējot? Jo 18. jūnijs, kad A. Čehova Maskavas Dailes teātrī tika sarīkota radoša tikšanās ar režisoru, manā izpratnē nav nekāds lūzuma punkts. Ādolfs Šapiro dzīvo Krievijā, kopš Rīgā viņam vairs nav sava teātra. Režisors ir aktīvs teātra dzīvē, un tieši šā iemesla dēļ tika uzaicināts uz Rīgu, gan kā topošā Dailes kursa aktieru pedagogs, gan arī iestudēt izrādes. Šapiro dzīvē pirms un pēc "Dona Kihota" iestudējuma nekas būtiski nemainījās, bet pagodinājumu devēji un ņēmēji gan paspēja noskriet pilnu apli – no intervijām, sumināšanas un godināšanas līdz brīdim, kad režisors tiek atzīts par ienaidnieku. Kā izrādās, kara skartajā melnbaltajā pasaulē Šapiro dzīve un radošā darbība vairs nav arguments. Ne tas, ka 2014. gadā režisors ir skaidri apliecinājis savu nostāju pret karu, parakstot vēstuli pret Krimas aneksiju. Ne viņa "Dons Kihots", ne vēl Jaunatnes teātra laikā iestudētās izrādes, kuras apliecina daudz augstākas, vispārcilvēciskas vērtības, iepretim laikmeta neprātam. Precedents ar Šapiro man rada sajūtu, ka tagad tas var notikt ar jebkuru, neviens vairs nav pasargāts. Kara skartajā melnbaltajā pasaulē ikviens var īsā laikā tikt pasludināts par ienaidnieku.