Oskars Grava: Latvijas rekorda cipari galvā sēž, taču jābūt pacietīgam

Latvijas šā brīža labākais sprinteris Oskars Grava šovasar ir visvairāk noslogotais pašmāju vieglatlēts.

Vasaras sezonā viņam iekrātas jau 11 ārzemju sacensības un 19 starti 100 un 200 metru distancēs. Garākajā no tām viņš labojis arī savu personīgo rekordu (20,63), piedevām šādu rezultātu uzrādot pat divas reizes – jūnija sākumā Beļģijā un uzreiz pēc Jāņiem Izraēlā. Savukārt šonedēļ viņš Zviedrijas pilsētā Kārlstadē svinēja uzvaru "Folksam Grand Prix" sacīkstēs, 200 metros noskrienot arī visus labākos zviedru sprinterus.

"Latvijas Avīze" sazinājās ar 24 gadus veco Oskaru Gravu, kad viņš bija ieradies Beļģijā, kur rīt jau nākamās sacensības. "Trijos naktī bija jāizbrauc no viesnīcas uz lidostu un šobrīd īsti pie pilnas sajēgas neesmu, taču joprojām ir ļoti patīkamas sajūtas pēc uzvaras," smejot saka sportists.

Šosezon esi ļoti daudz skrējis, vai tāpēc nav sakrājies nogurums?

O. Grava: Pēc saspringtā jūnija mačiem paņēmu desmit dienu pauzīti, atjaunojos un Kārlstadē ļoti labi jutos. Jā, 100 metri nebija pārāk ātri [10,65, 5. vieta], taču nedaudz traucēja pretvējš. Arī 200 metros tas nepalīdzēja, ja būtu pavējš, domāju, būtu bijis tuvu personīgajam rekordam. Sezona kopumā līdz šim bijusi ļoti pozitīva un cerams, ka, pacietīgi ejot uz priekšu, labās sajūtas atspoguļosies nākamajos rezultātos.

Vieglatlētiem šosezon galvenais starts ir Eiropas čempionāts augustā Birmingemā. Cik drošs esi par to, ka tiksi uz turieni?

Rangā šobrīd lēkāju ap 30. vietu, vienu brīdi biju 28., tagad 32. pozīcijā. Uz čempionātu tiks tie, kuri izpildījuši normatīvu (20,45) un nākamie labākie pēc ranga, kopā 36 dalībnieki. Es vēl droši nevaru teikt, ka esmu braucēju vidū, taču situācija ir laba, jo priekšā vēl Latvijas čempionāts, kur var dabūt daudz ranga punktu, protams, ar nosacījumu, ka noskrienu ātri. Skaidrs, ka ideāli būtu izskriet normatīvu un ja visas zvaigznes kādā dienā sastāsies kā nākas, tad tas ir reāli paveicams darbs.

Kam jānotiek, lai tās zvaigznes sastātos pareizi?

Vispirms jābūt pašam ātram, bet svarīgi arī daudzi citi faktori. Labvēlīgi laika apstākļi, lai ir silts, lai nav pretvēja, ir laba konkurence un parocīgs celiņš. 

Kaut vai nupat Kārlstadē, laba konkurence, visi spēcīgākie zviedri, ar kuriem nokārtoju attiecības par zaudējumu pirms trim nedēļām, bet 1,3 metri/sekundē pretvējš. Lai izskrietu labu rezultātu, ideālā gadījumā ir jābūt 1–1,5 m/s pavējam, lai arī līkumā tas pūstu no sāna vai muguras.

Šovasar esi startējis tik daudzās vietās – Portugāle, Spānija, Itālija, divreiz Zviedrija un Beļģija, vēl Somija un Izraēla. Kā tu tiec pie šīm sacensībām?

Pārsvarā gadījumu pats tās meklēju. Ir dažas vietas, kur mūs ielūdz un grib redzēt, piemēram, Itālijā, kur ir klubu sistēma un viņi mūs, latviešus, labprāt aicina un algo. Pārējos gadījumos es pats sev esmu menedžeris. Man patīk sajūta, ka pats visu kontrolēju.

Esi pieprasīts Eiropā vai tomēr jāpacīnās, lai tevi uzaicinātu?

Ir divi līmeņi, kuros es esmu pieprasīts. Skaidrs, ka tas nav augstākais, bet bronzas līmeņa un tagad arī sudraba līmeņa mačos organizatori mani labprāt redz pie sevis. Sāk arī respektēt. Piemēram, Kārlstadē organizatori sazinājās ar mani un prasīja, vai būšu apmierināts, ka skriešu pa konkrētu celiņu. Tas bija patīkami, jo nozīmē, ka viņiem rūp un ir svarīgs mans viedoklis. Sacensības gan ir ļoti atšķirīgas, arī organizatoriskā ziņā – Somijā, Zviedrijā ļoti augstā līmenī, bet pie itāļiem bieži ir zem katras kritikas. Bet pie visa ir jāpierod un jābūt gatavam.

Vai pie starta naudām arī tiec vai tikai pie naudas balvām par izcīnīto vietu?

Nē, ir tikai naudas balvas par vietām, kur viss ir atkarīgs no manis. Organizatori apmaksā lidojuma biļetes, dzīvošanu viesnīcā un ēdināšanu. Ja tā nebūtu, tad būtu sarežģīti finansiāli, bet tagad man par to nav jādomā. Par laimi, esmu sasniedzis to līmeni, kad rīkotājiem esmu interesants, kas ļauj rast jaunas iespējas un arī kaut ko nopelnīt.

Tevi var dēvēt par profesionālu sprinteri vai dari kaut ko arī paralēli?

Vasarā noteikti esmu pilna laika vieglatlēts, bet rudenī un ziemā, kad ir brīvāks, es cenšos arī paralēli pastrādāt. Vieglatlētikas sports nav tik pelnošs, kā daudziem gribētos, tāpēc ir jāmēģina izdzīvot. Pirms trīs vai četriem gadiem es strādāju ēdienu piegādē "Wolt". Tur man labi sanāca, jo varēju pats plānot un pielāgot darba grafiku, lai apvienotu ar treniņiem. Savukārt pēdējos gados draugs, kuram ir savs jumtu likšanas uzņēmums, ik pa laikam pieslēdz mani un tad es uz jumta arī uzkāpju. Man patīk, tas ļauj atslēgties un padarīt kaut ko citu.

Uz mačiem brauc viens vai arī treneris Viktors Lācis kādreiz dodas līdzi?

Nē, jo tur nu gan man nav vēl tas līmenis, lai organizatori apmaksātu arī trenera lidojumus un viesnīcu. Ar Viktoru sazināmies katru dienu, treniņos daudz ko filmēju, pats analizēju, sūtu trenerim, tad visu pārrunājam. Kad ir brīvāks un esmu mājās, tad trenējamies kopā. Nesen bija starts Lietuvā, kur Viktors arī bija klāt. Tā nav problēma, ka es esmu viens, jo šī ir jau trešā vasara, kad es nopietni braukāju apkārt un startēju. Līdz ar to ir uzkrājusies pieredze, pats cenšos saprast, kas man ir vajadzīgs, treniņa laikā analizēju sajūtas, cik daudz skriet un kādos apjomos. Dažreiz ar treneri sazināmies arī treniņa laikā, tas ir kopīgs darbs.

Kā gatavojies sezonai?

Mums ir tradīcija – katru gadu aprīlī braucam uz treniņnometni Faru pilsētā Portugālē. Tā ir ļoti iemīļota vieta. Sagatavošanās gan sākas ziemā. Pēc pagājušās sezonas paņēmu kārtīgu divu mēnešu pauzi un novembrī atsāku lēnām kustēties. Ziemā bija tikai viens starts, pārējais treniņi, lai būtu gatavs nometnei Portugālē un tur varētu kārtīgi art. Pēc tam sezonas sākumā fiziskā forma uzlabojas no starta uz startu, taču ik pa laikam arī jāatpūšas, jāizlabo mazās kļūdiņas. 

Sezonas laikā treniņi neizpaliek, taču koncentrējamies uz ātro skrējienu, treniņi ir intensīvāki, bet ne tik grūti. Tas pats arī svaru zālē. Ejam uz to, lai formas augstākais punkts būtu augustā.

Pirms diviem gadiem, debitējot Eiropas čempionātā, tiki pusfinālā. Kādi mērķi ir šogad?

Vajadzētu tikt augstāk. Man patīk uz priekšu iet maziem solīšiem, bet, ja reiz togad Romā bija pusfināls, vajadzētu tiekties uz finālu. Jāskatās gan, cik tas ir reāli. Ja skriešu Latvijas rekorda robežās [20,41], tad tas ir iespējams.

Tas Sergeja Inšakova Latvijas rekords kaut kur sēž zemapziņā?

Man tie skaitļi galvā stāv, bet drusku vēl jāpaciešas, jo, skatoties uz savu progresa līkni un parametriem, būtu tikai loģiski, ja tas rekords drīz arī kristu. Taču jābūt pacietīgam, galvenais, lai ir veselība.

Tevi laikam var saukt par vēlo augli, jo ne junioru, ne jauniešu vecumā pie Latvijas rekordiem netiki.

Tā var teikt. Visu esmu sasniedzis ar smagu darbu un neatlaidību, ar pareizajām metodēm no trenera Viktora puses. No dabas man talants nebija dots tik daudz, cik citiem, tāpēc droši varu teikt, ka sasniegumi ir nākuši tikai ar darbu. Savulaik ar treneri spriedām, vai pēc ģimnāzijas nebraukt studēt uz ASV, taču tobrīd mani rezultāti nebija tik labi. Nospriedām, ka vispirms tie jāuzlabo un tad par to var domāt, taču man nekad nav bijis baigais sapnis studēt ASV. Redzot, kā studēšana beigusies citiem, varbūt pat labi, ka neaizbraucu.

Vizītkarte. Oskars Grava

• Dzimis 2001. gada 7. oktobrī
• Vieglatlēts, sprinteris
• Pieder visu laiku otrs labākais rezultāts Latvijas vieglatlētikas vēsturē 100 m (10,25) un 200 m (20,63) distancēs
• Latvijas rekordists 200 m distancē telpās (21,19)
• Septiņkārtējs Latvijas čempions stadionos un divkārtējs valsts čempions telpās
• Pirms diviem gadiem Eiropas čempionātā Romā tika pusfinālā un sacensības 200 m noslēdza 13. vietā
• Šosezon labāko rezultātu listē 200 m distancē dalīta 33. vieta Eiropā un dalīta 257. vieta pasaulē, savukārt punktu rangā Eiropā ieņem 31. vietu, bet pasaules rangā 142. vietu
• Rezultātu progress 200 m distancē: 2019. gadā – 22,88, 2020. – 22,07, 2021. – 21,43, 2022. – 21,24, 2023. – 20,87, 2024. – 20,74, 2025. – 20,65, 2026. – 20,63