Armands Znotiņš: Izslēgt sirdsapziņu — kara laikā arī kultūras izvēlēm ir cena

Ziņa par to, ka režisors Ādolfs Šapiro piedalījies oficiālā pasākumā Maskavā, kam sekoja likumsakarīgs iznākums – arī manis paša pārstāvētā "Spēlmaņu nakts" žūrija viņu un izrādi "Dons Kihots" svītroja no nominantu saraksta –, radīja ne tik daudz dusmas vai sašutumu, vai kādu līdzīgu afektu, bet gan tādu kā īgnumu.

Nupat jau bija Hansa Gabora Belvederes konkurss ar tādu pašu diskusiju, bet tagad no jauna jāatceras Anetes Ašmanes-Vilsones precīzais formulējums: "Ieslēgt gaismas, izslēgt sirdsapziņu." Un pāri visam – īgnums par to, kas atkārtojas atkal un atkal. 

Armands Znotiņš, muzikologs.

Foto: Latvijas Avīze

Krievijas izraisītais pilna mēroga karš Ukrainā ilgst jau piekto gadu, Starptautiskā Olimpiskā komiteja un daudzas citas struktūras ar Apvienoto Nāciju Organizāciju priekšgalā neglābjami sagrāvušas savu reputāciju uz daudziem gadu desmitiem, nogalināti neskaitāmi cilvēki, tostarp radošo profesiju pārstāvji, vēl tikai pirms divām nedēļām notika Kijivas Pečeru klostera barbariskā bombardēšana, bet joprojām atrodas kāds mākslinieks, kurš uzskata, ka uz viņu tas neattiecas. Ka viņš var bez jebkādām sekām skatuves gaismu un skatuves triumfa vārdā izslēgt sirdsapziņu.

No kurienes šāda pārliecība? Doma, ka varēs aizsegties ar vecumu? Bet virkne astoņdesmitgadīgu un deviņdesmitgadīgu mākslinieku taču atklāti pauduši savu demokrātisko nostāju vai vismaz izmantojuši iespēju paklusēt. Ideja, ka apkārtējie pievērs acis izcilības dēļ? Bet daudzi tikpat izcili aktieri un režisori izteikuši atbalstu Ukrainas tautai un ukraiņu kultūrai. Atskārsme, ka vēsture visu piedos? Jā, vēsture daudz ko piedod – neviens vairs nelauza galvu par to, ka Sofokls vai Eiripīds savas paaudzes skarbajā laikmetā, visticamāk, pats personiski kādu nogalināja, tāpat kā gandrīz ikkatrs senais hellēnis. Taču tā nu ir sanācis, ka Šapiro "Donu Kihotu" iestudēja 2026. gadā, un arī kultūras sakarus ar Krieviju viņš nevēlējās saraut tajā pašā 2026. gadā.

Rezultātu varēja paredzēt jau iepriekš – vēl lielāku sabiedrības polarizāciju. Tā, piemēram, sociālajos tīklos Rolands Vucens raksta: "Izrāde vienkārši IZCILA, tik aktuāla, ka gribas beidzot to Donu Kihotu izlasīt!" Klausieties, Vucena kungs, ja jūs neesat lasījis Servantesa romānu, kā pabeidzāt vidusskolu? Kā nolikāt vidusskolas eksāmenus? Ak pareizi – pāris datorpeles klikšķi un atklājas, ka cilvēka autoritāte medicīnā ir šarlatāns Edgars Mednis, tātad nav iegūta arī elementārākā sapratne par dabaszinātnēm. Fanātiķu netrūkst arī otrā frontes pusē, kur savu vērtējumu visai Ādolfa Šapiro dzīvei un daiļradei dod Linards Muciņš, salīdzinot režisoru ar "tautas nodevēju" Andreju Upīti. Nu, vispār Andrejs Upīts pirmām kārtām bija ievērojams rakstnieks, un, tā kā nākamajā gadā būs Upīša 150. jubileja, to uzskatīšu par īsto iemeslu sistemātiski pievērsties viņa Robežnieku ciklam.

Skaidrs, ka kaitnieku un tautas nodevēju meklēšana ir pēdējais, ar ko tagad vajadzētu nodarboties. Jautājums – ar ko tad? To pašu, ko iepriekš – ar atbalstu Ukrainai, ar ukraiņu komponistu darbu atskaņojumiem un ukraiņu rakstnieku darbu iestudējumiem. Bet ko darīt ar Ādolfu Šapiro? Neko. Pilnīgi neko. To pašu, ko ar Vladislavu Nastavševu un Gaļinu Poļiščuku – lai dzīvo un strādā kaut kur citur, līdz nebūs uzskatāmi mainījis savu attieksmi.

Visbeidzot, varu aptuveni nojaust arī režisora pārrēķināšanās iemeslu. Teātra vēsturē iegājusi Šapiro iestudētā 1985. gada izrāde "Trešās impērijas bailes un posts", kur Bertolta Brehta lugas inscenējumā tika vilktas paralēles starp nacistisko Vāciju un Padomju Savienību, un visi to lieliski saprata. Iespējams, tas režisoram deva iemeslu domāt, ka tagad šī disidenta un brīvdomātāja reputācija ies cauri visiem laikiem. Taču šī vairs nav Čerņenko un Gorbačova pasaule. Sabiedrība ir neatgriezeniski mainījusies, un teātris jo īpaši. Un atliek tikai piebilst – paldies Dievam, ka Ādolfs Šapiro "Spēlmaņu nakts" balvu par mūža ieguldījumu saņēma jau pirms piecpadsmit gadiem.