11.2 °C
Jūlijā – mēnesī, kad tradicionāli risinās Dziesmu un deju svētki, – pie lasītājiem nonāks Ligitas Paegles jaunais romāns "Dziesmu svētku pieklīdenis".
Galveno romāna tēlu – Lejnieku – Ligitas Paegles lasītāji būs jau sastapuši agrāk. Viņa firmas teiciens: "Kā tik kādi sūdi, uzreiz Lejnieks vainīgs! Kurš gan cits?!" Mati viņam parasti ir vai nu mitri, vai taukaini; Lejnieks nakšņo, kur pagadās, un viņam nav nekādu problēmu nočiept citam piederošu ēdienu no ledusskapja vai plauktiņa. Jaunajā romānā Lejnieks nonācis galvenajā lomā un nolēmis Dziesmu svētku laikā iejusties dziedātāja vai dejotāja lomā, lai nedēļu varētu mierīgi nakšņot skolā, zem jumta, un varbūt pat tikt pie kādas siltas ēdienreizes.
Ligita, pastāsti, lūdzu, kā atnāca romāna ideja un Lejnieka tēls? Un kādēļ tieši Dziesmu svētki?
L. Paegle: Lejnieks uzradās romānā "Istabas biotops", kas iznāca 2019. gadā, uzrakstīju to gadu iepriekš, drīz jau būs desmit gadi pagājuši. Tobrīd tas bija viens no tēliem, kuri dzīvoja kopmītnēs, tikai viņš tur mitinājās nelegāli. Lejnieks daļēji rakstīts pēc īsta prototipa, bet daudz piefantazēju klāt. Kad rakstīju "Istabas biotopu", speciāli atstāju viņu tikai kā akcentu, otrā plāna tēlu, savā ziņā kopmītņu leģendu. Tad kādu laiku rakstīju citas grāmatas, bet pirms pāris gadiem man radās doma, ka varētu uzrakstīt stāstu sēriju, kā Lejniekam iet desmit gadus pēc kopmītnēm – viņam nav kur dzīvot, viņš turpina tādu pašu dzīvesveidu. Uzrakstīju stāstu, kas vēl nav publicēts, par to, kā Lejnieks apgrūtina drauga ģimeni. Un tad man iešāvās prātā doma par Dziesmu svētkiem, jo pati biju no tiem nesen atbraukusi. Rakstot sapratu, ka stāsts izvēršas pārāk garš, lai to vairs sauktu par stāstu, jo šķita, ka nepietiek ar mirkļa fiksāciju, gribējās rakstīt gandrīz hronoloģiski, pa dienām. Samierinājos, ka tas būs romāns, un tad nolēmu – labi, ka tā. Man bija tāda sajūta, ka dodos piedzīvojumā ar Lejnieku, un tas mani ļoti aizrāva. Tā kā Lejnieks gatavs pilnīgi uz visu, tad man bija ļoti viegli ar viņu sadarboties.
Kā tu veido tēlus? Vai jau uzreiz zini, kā tie izskatīsies un izturēsies, vai viņi attīstās procesā?
Attīstās gan. Sākumā ir tikai tāda miglaina vīzija, doma ar mērķi, kāds tas tēls varētu būt, un tad pamazām tas aug un apaug. Man pašai tas ir ļoti interesanti, īpaši tad, ja tēls ir ar pretrunīgām īpašībām, pēc iespējas trīsdimensionāls un mani pārsteidz.
Manos darbos ir gan izdomāti tēli, gan tādi, kas veidoti pēc prototipiem, bet, protams, vienmēr arī piefantazēju klāt. Vienmēr vēroju cilvēkus – mani interesē psiholoģija, raksturi, personību tipi, to arī visu izmantoju savos darbos.
Kāda ir tava rakstniecības virtuve? Vai ir noteikts laiks, kad raksti, vai nākas ķert brītiņus starp citiem darbiem; konkrēts apjoms, ko sev nosaki vienai rakstīšanas sesijai? Vai pēc grāmatas uzrakstīšanas no šī procesa nepieciešama atpūta?
No rakstīšanas neatpūšos, tikai no Lejnieka. Laiku rakstīšanai izbrīvēt grūti, jo man ir divi bērni un, kamēr viņi ir nomodā, parakstīt īsti nevaru. Lai gan esmu pūce un varu rakstīt vakarā, kad viņi aizgājuši gulēt, arī man nāk miegs, tādēļ jauni darbi top tik lēni. Iepriekšējā grāmata iznāca 2022. gadā, un jaunā tikai tagad, jo piedzima otrais bērns un nebija laika rakstīt.
Nekāda noteikta uzrakstāmā apjoma man nav, rakstu, cik rakstās, – reizēm tas var būt pat tikai viens teikums, reizēm divas lapas. Pārāk daudz vienā reizē ne, man nepatīk īpaši izplūst, tādēļ sevi pārāk nemoku ar mērķiem, vienīgi cenšos katru dienu to failu vismaz atvērt un kaut mazliet pavirzīties uz priekšu.
Vai pati esi dziedātāja vai dejotāja un esi izbaudījusi svētku un to sadzīves gaisotni? Romānā tā attēlota ļoti pārliecinoši!
Agrāk dziedāju Kuldīgas sieviešu korī "Gaisma", kopā ar to esmu piedalījusies divos Dziesmu svētkos – 2018. un 2023. gadā, šis tapa pēc otrajiem. Toreiz kopā ar savu kori desmit dienas nodzīvoju skolā, un daudzas romāna epizodes ir diezgan tieši uzrakstītas pēc notikušā. Ļoti noderēja gan noklausītie dialogi, gan pašas iespaidi. Tagad priecājos, ka tad, kad atbraucu no svētkiem, pierakstīju savas atmiņas par katru dienu. Vēlāk man tās noderēja, jo atmiņas tomēr pabalo. Mēģinājumu un koncertu grafiks attēlots tieši tā, kāds tas bija mums. Man šīs piezīmes ļoti palīdzēja, nevajadzēja domāt, kas kurā brīdī un kā notika, stāsts darbojās diezgan dabiski, Domāju, ja es pati nebūtu piedalījusies svētkos, nebūtu varējusi šādu grāmatu uzrakstīt.
