Cauri baltkrievu mežiem, purvainēm, slīkšņām uz Latvijas pusi soļo, kāto, čāpo, steberē melnais tūkstotis melnūksnu cilvēku. 

Dažs tiešām ogle, dažs gaišākas ādas krāsā, pārsvarā jauni čaļi, vīrieši spēka gados līdz 35, jaunākie dēli muhamedāņu kuplajās ģimenēs, kuri sūtīti pasaulē laimi meklēt. Ekonomiskie migranti. Neteiksim, ka darba zvēri, ticamāk, Rietumu sabiedrības bezmaksas sociālo labumu patērētāji. Jaunekļi uzdzied "il habibi" mīļotai meitenei, kas dzimtenē solījusies gaidīt izsaukumu uz civilizāciju. Gājēju vidū patrāpās pa vīra cilvēkam, kurš pikpaunā nes un velk līdzi mantību ar saimi, lauleni, sievasmāti un bērnu pulciņu. Vilkomistu, bēgļu sagaidītāju izpratnē ieceļotājiem ir iespaidīgs CV un tie ir mūsu nākamie ārsti, inženieri, pianisti, papildinājums Latvijas zinātnei, kultūras daudzveidotāji, cilvēki, kas ar savu muskuļu spēku pacels latviešu sportu nebijušos augstumos, noderēs kā darbarokas stagnējošai ražošanai un būs pensijas pelnītāji novecojušai nācijas daļai. Pēc kreisu partiju domām – pēc integrācijas nākotnē izmantojami kā afrolatviešu etnogrāfiskais materiāls, daudzsološa elektorāta daļa. Bijušās labklājības ministres Evikas Siliņas ieskatos