2.3 °C
Kristīne Krūze ar iestudējumu "Mazās lapsas" kārdinājumu ar naudu mums atgādina īstajā laikā un vietā
Pasaulē ir daudz kārdinājumu, ar ko cilvēkam šajā dzīvē nākas ne vien saskarties, bet arī kaut kā tikt galā. Tie ir tādi kā pārbaudes akmeņi, kas palīdz pašam un citiem saprast, ko īsti daba cilvēkā ir paslēpusi un kādi mēs patiesībā esam. Viens no smagākajiem šāda veida akmeņiem, protams, ir pārbaudījums ar naudu, kas spēj nodrošināt ne tikai mūsu eksistenciālās vajadzības, bet arī varu un vistumšāko vēlmju piepildījumu. Liela cilvēces daļa šo pārbaudījumu vienkārši nespēj izturēt, un tad notiek tas, ko Liliana Helmane tik skaudri apraksta savā lugā "Mazās lapsas".
Armēņu izcelsmes amerikāņu rakstnieks Viljams Sarojans kādā no saviem stāstiem saka: "Visām dzīvām būtnēm ir savas sejas: lauvām, ziloņiem, kamieļiem… utt. Nu lūk, bet cilvēkiem bieži mēdz būt citu būtņu sejas." Liekas, ka Helmane, apsverot lugas virsrakstu, kas nosacīti ietver vispārinātu personāžu rīcības modeļa raksturojumu, būs bijusi vienisprātis ar Sarojanu un savā darbā bez žēlastības fiksējusi situāciju, kurā šīs sejas top viegli ieraugāmas.
Darbības vieta un laiks – Amerikas dienvidi ap 1900. gadu. Kokvilnas audzētāji cenšas attīstīt savu biznesu un pārcelt pārstrādes rūpnīcas tuvāk plantācijām. Habardu ģimene ir atradusi investoru, ar kura palīdzību, ieguldot arī savu kapitālu, šo projektu varētu īstenot. Tikšanās ar Viljamu Māršalu (Ivara Krasta atturīgi ieskicēts tā laika biznesmeņa tēls) Redžainas mājā tuvojas noslēgumam un atvadu gaisotnē neuzkrītoši iezīmējas nelielās sabiedrības hierarhiskais stāvoklis. Projekta galvenais dzinējspēks vecākais brālis Bendžamins Habards, kuru ar sev piemītošo spēju piesaistīt publikas skatienu sava varoņa izdarībām uz skatuves atveido Andris Keišs, ir pašpārliecināts un nedaudz autoritatīvs savu interešu bīdītājs, kas vajadzības gadījumā prot būt gana lokans un pieglaimīgs, ja tas viņam ir izdevīgi, taču notikumu attīstība viņu beigās tomēr piespiež atklāt savu īsto seju. Aktieris lomas zīmējumu kā vienmēr izspēlē pievilcīgi un pārliecinoši, dodot publikai iespēju pasmadzeņot, cik tad liela īstenībā ir tā naudas vara. Vai tai pietiek tikai ar lapsas spējām vai tomēr nāksies kļūt par šakāli?
Lai darījums izdotos un nestu kāroto peļņu, abiem brāļiem un māsai ir jāiegulda tajā līdzīgās daļās prāvi līdzekļi, bet Redžainai to nav, jo viņas vīrs Horācijs šo pasākumu neatbalsta. Te arī sākas nākamais solis uz cilvēciskas sejas zaudēšanu, kas izrādē spilgti atklājas caur galveno varoņu rīcības konfrontāciju ar Horācija un Bērdijas uzvedību un Aleksandras izlēmīgo rīcību finālā. Tā uzmanīgi un pagļēvi pirmais savus īstos sejas vaibstus atsedz Oskars Habards, pierunājot dēlu Leo izzagt no bankas seifa Horācijam piederošās akcijas. Gundars Āboliņš uz skatuves to visu ietver psiholoģiski smalki niansētās personāža uzvedības izpausmēs Oskara attieksmē pret sievu un dēlu, ļaujot mums ieraudzīt, cik viņa viltība patiesībā ir tuvredzīga un kā tā iekrīt pašas izliktajās lamatās. Viņa infantilais dēls, kuru izrādes sižetisko notikumu pavērsienos labi iekonturē Dāvids Pētersons, aktieriski visai uzskatāmi nodemonstrē, ka brāļu divkosīgo plānu gaida neizbēgams krahs.
Teju vai cilvēka alkatības apogeju lugā iemieso Redžainas tēls, kuru uz skatuves ar nevainojamu ķermeņa un psiholoģijas integrāciju atveido Sandra Kļaviņa. Aktrises atbrīvotā emocionalitāte, kuru vada precīza doma, ir ļāvusi viņai radīt perfektu tādas cilvēka rīcības paraugu, kas balstās uz alkatības un naida savienojumu. Ja uzmanīgāk palūkojamies, kā šodien notiek "pasaules pārdalīšana" vai "jaunās kārtības" definēšana, kurā prevalē tikai izdevīgi darījumi un svītrotas tiek visas cilvēciskās vērtības, mēs bez pūlēm saskatīsim šo divu iezīmju savienojumu. Redžainas laulības ar Horāciju jau no paša sākuma ir balstījušās uz tīru aprēķinu un cerībām, ka tādā veidā viņa tiks pie naudas un varēs dzīvot, kā pašai tīk. Kad Horācijs apjauta, ka viņa mīlestība paliek bez atbildes, pieeja naudai tika ierobežota un Redžainas cerības sāka brukt, atbrīvojot vietu nicinājumam. Kopā ar brāļu negodīgajiem centieniem izslēgt viņu no gaidāmā ģimenes darījuma viss savilkās tādā melnas enerģijas lādiņā, ka eksplozija vairs nebija apturama. Airisa Mērdoka reiz izteicās, ka "neviens sievietē neizraisa tādu niknumu kā cilvēks, kuram viņa nodarījusi pāri", un fināla epizodēs, piepalīdzot Horācijam sirdslēkmes laikā nomirt, Sandra Kļaviņa to nospēlē tik pārliecinoši, ka perfektāku šīs lomas izpildījumu pat grūti iedomāties.
Horācijs lugā ir mazliet mīklains tēls, kas liek padomāt, no kuriem kultūras slāņiem var dzimt pretestība visai šai "lapsu sērgai". Viņa izcelsme iesniedzas tā saucamajā dienvidu aristokrātijā ar atšķirīgu skatījumu uz morālo kritēriju nozīmīgumu rīcības izvēlē. Ja visu liekam tikai uz vienas kārts, proti, naudas varu, tad viņa pozīcija zaudē un cilvēcisku vaibstu izzušana kļūst par obligātu nosacījumu dzīvē, kurā visu nosaka veiksmes kults. Jāņa Skuteļa uzvedības izpausmēs ieturētā spēle Horācija lomā atspoguļo ne vien pretošanās iespēju kapitālistiskās sistēmas pamatpremisai, ka viss šajā pasaulē ir pērkams, bet liek arī nopietni apsvērt, kurā pusē tad mēs īsti vēlamies būt un kādas sejas redzēt sev apkārt.
Bērdijas loma izrādē ir tāda kā brīdinoša variācija par tēmu, kas notiek šādā lapsu kompānijā ar dvēseli, ja tai ir zems pretestības slieksnis. Pēc laulībām ar Oskaru, apjautusi savu kļūdu, Bērdija nespēja izšķirties par attiecību saraušanu un mīļā miera labad pakļāvās vīra tirānijai, lēnām zaudējot savu pašcieņu un ieslīgstot alkoholisma muklājā. Jana Čivžele Bērdijas tēlu veido ar neirotiskas uzvedības izkāpinājumu, kas varbūt nedaudz samazina publikas līdzjūtību personāžam, toties ļauj aktrisei spilgti izdzīvot grēksūdzes ainu.
Vienīgais gaismas stariņš, kuru izrādē vairāk vai mazāk palīdz atstarot Adija (Aminata Grieta Diarra) un Kals (Jevgēnijs Isajevs), šajā lapsu midzenī ir Aleksandra. Pateicoties tēva un krustmātes Bērdijas ietekmei, viņa ir spējusi ne vien saglabāt cilvēcisku seju un pretoties naudas kārdinājumam, bet arī rast sevī spēku saraut attiecības ar Habardiem. Lai arī stilistiski Evelīnas Priedes spēle Aleksandras lomā nedaudz krīt ārā no režisores iezīmētajām laikmeta uzvedības manierēm, aktrise savas varones rīcības līniju iezīmē visai strikti, atstājot publikā pārliecību, ka iespēja saglabāt cilvēcisku seju šajā pasaulē vēl gluži pazaudēta nav.
Pēc savas būtības gan luga, gan izrāde ir pašizskaidrojošas un neko jaunu vai iepriekš nezināmu par cilvēka dabu neatklāj. Kārdinājums ar naudu ir pastāvējis visos laikos līdz ar jautājumu, kā to izturēt, nezaudējot cilvēcisku seju, jo šodienas pasaulē šis kārdinājums kļūst arvien rafinētāks. Kristīne Krūze ar savu iestudējumu mums to atgādina īstajā laikā un vietā, piedevām sniedzot lielisku iespēju skatītājiem izbaudīt JRT iecienīto aktieru talantīgo darbošanos reālpsiholoģiskās spēles lauciņā.
Uzziņa
Liliana Helmane, "Mazās lapsas", iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
- Režisore Kristīne Krūze, tulkotāja Ieva Lešinska, scenogrāfs Alvis Hermanis, kostīmumāksliniece Kristīne Jurjāne, gaismumākslinieks Lauris Johansons.
- Lomās – Andris Keišs, Gundars Āboliņš, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Ivars Krasts, Jevgēnijs Isajevs, Jānis Skutelis, Aminata Grieta Diarra, Dāvids Pētersons, Evelīna Priede.
- Nākamās izrādes – 27., 28., 29., 30. martā (izpārdots).
Aptauja
Kas jums šķiet svarīgākais, lai cilvēks būtu veiksmīgs?
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
