Piektdien, 28. februārī, Jaunajā Rīgas teātrī notiks pirmizrāde režisora Aika Karapetjana un dramaturģes Justīnes Kļavas jaunākajam kopdarbam "Pēdējā maltīte". Iestudējums tapis, iedvesmojoties no vēsturiska notikuma – bijušā Francijas prezidenta Fransuā Miterāna (1916–1996) rīkotā pirmsnāves mielasta. 

"Latvijas Avīze" sarunai par valdniekiem, kuri reizumis savās iedomās kļūst ne vien par tautas, bet Dieva ieceltiem vadoņiem, uzrunāja Fransuā Miterāna lomas atveidotāju – aktieri Vili Daudziņu.

Jaunā izrāde runā par diezgan pārspīlētu veca vīra pēdējo vēlēšanos – sarīkot maltīti…

V. Daudziņš: Man kā aktierim, kuram jāspēlē varonis, šī vēlēšanās pēdējā brīdī vēl kaut kā ietekmēt notikumus pasaulē, kuru tūlīt nāksies pamest, liekas visai saprotama. Tā bija pasaule, kurā mans varonis – Francijas prezidents Fransuā Miterāns – bija valdījis 14 gadus, turklāt darījis to ļoti veiksmīgi. Viņa vadībā tika veiktas daudzas sociāli nozīmīgas reformas, par kurām franču tauta pateicīga vēl šodien. Tomēr vienmēr visi krīt uz tiem pašiem grābekļiem, un – lai gan nezinām, vai tā noticis patiesībā – mūsu izrādē viņš pats atzīst, ka, ilgi atrodoties pie varas, pierod, ka tā ir pašsaprotama, ka ir pašsaprotami valdīt pār citiem un pieņemt lēmumus. Ka vara sagādā baudu. Ka ilgi valdot, kļūsti par ko līdzīgu ne vien tautas, bet Dieva ieceltam vadonim.

Šī ir ārkārtīgi bīstama robeža, ko savā galvā jau sen ir pārkāpis Putins, izskatās, ka līdzīgi simptomi ir Trampam. 

Savulaik diemžēl šīs robežas bija pārkāpis arī Kārlis Ulmanis, un viņa iedomu sekas bija vienpersoniski pieņemtais lēmums, ka mēs nepretosimies un neko nedarīsim. Ulmaņa sen vairs nav, bet viņa lēmuma sekas vēl joprojām neļauj mums palūkoties uz savu vēsturi ar tādu lepnumu, kā to var somi.

Kā jūtaties šodienā, vai esam stipri?