Maija Doveika: Blanša ir tīģeriene

20. martā Latvijas Nacionālā teātra (LNT) Jaunajā zālē gaidāma pirmizrāde Tenesija Viljamsa lugai "Ilgu tramvajs" režisora Pētera Krilova iestudējumā. Blanšas Dibuā lomā – Maija Doveika, Stenlijs Kovaļskis – Jēkabs Reinis. "Ilgu tramvaju" pirmoreiz Alfrēda Jaunušana režijā Nacionālais (tolaik Drāmas) teātris uzveda 1969. gadā un 12 sezonu laikā aktrisei Antrai Liedskalniņai viņas Blanša kļuva par mūža lomu, kas Latvijas Kultūras kanonā ierakstīta kā viena no aktiermākslas virsotnēm.

"Ilgu tramvajs" Latvijas teātros iestudēts daudz, nozīmīgi iestudējumi tapuši teju katru desmitgadi, piemēram, režisors Valdis Liepiņš Dailes teātrī to iestudēja 2000. gadā, Inese Mičule – Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) 2013. gadā, bet Valmieras teātrī iestudējums tapa nesen – 2021. gadā – Edmunda Freiberga režijā. Savulaik, piesakot izrādi JRT, Alvis Hermanis izteicies, ka, neiestudēt šo lugu laikā, kad teātrī spēlē spēcīgi aktieri, būtu uzskatāms par grēku.

Beidzot atkal pienākusi Nacionālā teātra kārta. Blanšas lomas tēlotāja, aktrise Maija Doveika, kura bijusi arī idejas virzītāja, cer, ka "Ilgu tramvaja" iestudējumi varētu kļūt par vienu no LNT tradīcijām: "Ja reiz mums ir "Skroderdienas Silmačos", pamazām par tradīciju kļūst sezonu atklāt ar "Pūt, vējiņi!", kāpēc gan lai mūsu teātrī laiku pa laikam netaptu "Ilgu tramvajs"?"

Maija Doveika.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Vai tiesa, ka Blanša bijusi jūsu sapņu loma?

M. Doveika: Tā ir balta patiesība. Tagad šis brīdis pienācis. Jau agrāk esmu teikusi, ka mani piesaista šīs lomas sarežģītība un daudzās lugā ietvertās tēmas. Blanšas loma ir īsts dramatiskās aktrises gardkumosiņš! Noteikti ir daudz līdzīgu lomu, tomēr ne velti pasaules dramaturģijā Blanšas un Stenlija duets tiek uzskatīts par nozīmīgāko, tie nav ne Džuljeta un Romeo, ne vēl kāds cits. Protams, uz šīs apaļās zemeslodes ne tuvu neesmu vienīgā aktrise, kurai Blanša bijusi sapņu loma.

Kā radās šis iestudējums, kā satikāties ar režisoru Pēteri Krilovu?

Lai gan Blanšu vēlējos spēlēt jau vairākus gadus, nekas nenotiek ne par ātru, ne par vēlu. Jāatzīst, durvis arī pati ar kāju mazliet atspēru, bet tas neveidoja konfliktsituāciju, drīzāk otrādi – teātrī saslēdzāmies harmoniskā vienprātībā, kad, kā un kādā kompānijā radīsim.

Biju arī tā, kura uzrunāja režisoru Pēteri Krilovu, jo likās, ka nelielā spēles laukumā ar psihoreālistiskiem spēles noteikumiem tieši viņš varētu būt tas, kurš šīs ļoti sarežģītās lomas palīdzētu atklāt visefektīvāk. Turklāt Pēteris ir pedagogs un aktieriem laiku pa laikam tik veselīgi nonākt saskarsmē ar režisoru pedagogu, jo viņš atgādina, kā, strādājot pie lomas, var darboties tavi paša mehānismi. Tas ir ik pa brīdim nepieciešams barojošs process, jo bieži aktiera darbs tikai paģēr resursus, bet nebaro.

Krilova izglītība ir kino režsors, viņš brīnišķīgi strādā psihoreālistiskajā stilā, un šajā ļoti "feikajā" vietā – teātrī – Pēteris māca iegūt lielu patiesīgumu, dzīvu dialogu un valodu. Psihoreālismā veidota arī pati luga, tāpēc iestudējumā respektējam dižu autoru visās viņa prasībās. Respektējam arī laiku, kurā notiek lugas darbība, turklāt mūsdienās tās problemātika vairs neizskanētu tādā veidā kā lugas sarakstīšanas brīdī (1947). Šodienas cilvēkiem daudzas minētās problēmas liktu vien pavīpsnāt, bet tolaik daža no tām izvērtās par īstu traģēdiju. Tas bija laiks, kad liela nozīme bija sociālām un hierarhiskām lomām, tās nebija pieņemts pārkāpt, tāpēc vientuļa sieviete, kura palikusi bez mājām un darba, nozīmēja ko pavisam citu nekā šodien.

Un vēl – savā ziņā Jaunā zāle ir Pētera Krilova zāle, jo viņš bija pirmais, kurš savulaik ieteicās, ka tajā noliktavas telpā nevajadzētu būt mantu glabātavai, bet zālei!

Kāda būs jūsu varone?

Jo vairāk lasu, domāju, runāju Viljamsa tekstus, jo vairāk pārliecinos, ka viņa ir ļoti stipra. Blanša ir neizsakāmi stiprs cilvēks! Ja saliekam kopā visu, kas ar viņu noticis, tur nebūtu pat kam palikt pāri un tomēr – Blanša vēl ir! Viņa ir tiešām stipra: bēg, slēpjas, melo, dara daudz ko teju neticamu, bet – kad zvērs iedzīts stūrī, viņš ir ļoti stiprs! Blanša neļaujas, ir cerību pilna, katrā situācijā saskata potenciālo cerību, ir tīģeriene! Tas skan dīvaini, bet šo apzīmējumu devis pats autors, tā lugas finālā Blanšu nosauc Stenlijs. Ko tas nozīmē, vai kāda kļūda? Ja pēc visa, kas noticis, Viljamss Blanšu nosauc par tīģerieni, tas tomēr kaut ko nozīmē. Tāpēc kopā ar režisoru vienprātīgi vienojāmies, ka šī sieviete nav nekāds ievziediņš atvarā, nav nekāds zvārgulītis, viņa ir izdzīvotāja, tiesa, ar savām ļoti oriģinālām metodēm.

Ja Blanša ir tīģeriene, kā tas sasaucas ar viņas teikto izrādes noslēgumā: "Es visu mūžu esmu bijusi atkarīga no svešu cilvēku laipnības"?

Šo frāzi var traktēt dažādi, bet viens no aspektiem, kas šobrīd svarīgs: kas ir pretstats svešiniekiem? Tie ir savējie. Dzīvē var pienākt brīdis, kad vairs ir tikai svešinieki, uz kuru laipnību cerēt. Es baidos, ka stāsts visvairāk būs par šo. Tas gan ir smags secinājums.

Atkarība no citu laipnības var sasaukties arī ar šī laika politiskajiem notikumiem…

Blanša saka – vājiem cilvēkiem jāiepatīkas stiprajiem, jārada maza, mirklīga maģija, lai samaksātu par vienas nakts patvērumu. Izklausās traki, bet diezgan reāli. Tiesa, zinot, kādā kontekstā Blanša to teikusi, šausmīgi ko tādu pavērst uz politisko realitāti, bet tas, ka skan šausmīgi, nenozīmē, ka kas tāds nebūtu patiess.

Vēl viena izrādes tēma ir pretstats starp pirmcilvēkiem un progresu. Nākas domāt par zvērisko, bestiālo pretstatā ar to, ko progress nesis pasaulei; vai laiku gaitā kāda gaisma pasaulē ir nākusi, vai notikusi kāda attīstība…

Mums patīk domāt, ka māksla, literatūra, mūzika dara cilvēku labāku. Interesanti, cik lielā dziļumā tad tas notiek? Arī šajā jautājumā ar Pēteri Krilovu domājam līdzīgi – vai tas tomēr nav vairāk attiecināms uz leduskalna redzamo daļu? Nevis neredzamo. Tieši par to zināmā veidā runā mana varone, jo Blanša nav nostalģiska pret aizgājušās pasaules godību, viņa saka, ka arī tā nav bijusi nekāda godība, arī tā vieta, no kuras bēga, kura sabruka, nebija "Lielais skaistais sapnis" vārda tiešākajā nozīmē.

Jautājums, kas paliek vēl, atrodas starp šīm divām izvēlēm – bestiju, kurš iet kā lops, ēd kā lops, runā kā lops, ar lopa paradumiem, un mākslu, dzeju, mūziku. Vai – kas patiesi spēj izmainīt cilvēku viņa dziļākajā daļā?

Kā gribētos cerēt, ka cilvēks, cilvēce spēj garīgi augt…

Baidos, ka cilvēks visos laikos bijis vienāds, bet šķiet, ka tā satrupēšana gan uzņem apgriezienus… Cilvēki arvien mazāk cīnās, lai mēģinātu līdzināties ideāliem, lai pēc tiem sniegtos. Arvien vairāk daudzas lietas tiek nodefinētas kā "force majeure", nepārvarama vara. Vairums paziņo, tā nu tas ir, tādi nu viņi esot… un apmierinās ar šo moto.

Saprotu gan, kāpēc tā saka – viņi tiešām apzinās, ka daudzas lietas paši nespēj atrisināt, tāpēc daži, piemēram, es, atzīst: ir Dievs. Ir naivisms – skatīties uz tik smalkiem mehānismiem kā cilvēks un daba, bet domāt, ka viss radies no pērtiķa… Tad jājautā, kāpēc tik ilgu gadu tūkstošu laikā mēs nepārveidojamies atpakaļ, vismaz daži.

Varbūt atpakaļ pārveidošanās tomēr notiek… Daudzkārt licies, ka Ukrainā iebrukušie okupanti dara tik neaptveramus noziegumus, ka vairs nebūtu vērtējami kā cilvēki.

Alkatība, godkāre, slavas kāre, lepnība, visas šīs tēmas nepavisam nav jaunas, tās cilvēkus kustinājušas vienmēr, aizmiglojušas prātus tā, ka vairs neredzam, kādus upurus nesam, lai sasniegtu savu totāli egocentrisko mērķi. Tieši cilvēks ir pārāk, turklāt ļauni, slīpēts, tas ir regresa dzinulis.

Tas sasaucas ar manas varones teikto izrādē "Antigone" (2015, rež. Elmārs Seņkovs. – Red.). Antigone klausās valdnieka Kreona garo stāstu par to, ka politikā neesot variantu, tai grimstošā kuģī vienkārši jātaisa caurumi ciet un jāšauj uz pilnīgi katru, kurš izdomātu pretoties komandām. Tajā brīdī Antigones apziņā "nosvilst cietais disks", jo viņa saprot, ka pat viena cilvēka upuris ir pārāk liela samaksa.

Ja vispār kāds upuris nepieciešams, kāpēc tad neupurēt sevi? Tieši tāda jau ir paša galvenā konflikta būtība – ja redzi, ka tas tev prasīs upurus un, protams, pats nebūsi tā persona, kas upurēsies, vai šī lieta vispār vērta, lai to darītu? Lai to pat sāktu?

Iepriekš pieminējāt neīsto teātra pasauli, bet noteikti mūsdienu vide "Ilgu tramvaja" laika varoņiem liktos neiedomājama un absurda.

Pasaule jau vienmēr bijusi "feika", tā nekad nav bijusi patiesa. Tas tāpēc, ka mūsu patiesās, dziļās problēmas un sāpes ir neglītas, vismaz uztveram, ka tās ir neglītas un nav rādāmas citiem, arī mūsu izmisums nav glīts. Cilvēkiem nepatīk skumjie, izmisušie, depresīvie, visiem patīk stipri, priecīgi un laimīgi cilvēki. Tā arī sevi gribam rādīt – kā veiksminiekus. Pasaulē jau nav nekā jauna, tas pats, tikai apviļāts, apgriežas uz otru pusi, parādās kāda šķautne, bet pēc būtības vienmēr bijis kaut kas nepatiess. Ja, piemēram, iedomātos rokoko laiku – kas gan tur bija tuvu patiesībai vai realitātei? Nekas, turklāt ne augstajā, ne zemajā galā; cilvēks no realitātes bēg vienmēr…

Tāpēc "feika" pasaule nav nekas oriģināls, skatuve vienkārši ir tāda vieta, kur šo viltojumu preparējam, mēģinām to uzšķērst līdz pat dziļākajai būtībai, saprast, salikt kopā un parādīt, kas tas īsti ir.

Šobrīd cenšos izdomāt, kā mūsu tik pesimistisko sarunas ievirzi pavērst vismaz nedaudz gaišākā toņkārtā…

Šodien mēģinājumā par iestudējumu teicām, ka sanācis "kreņķīgs gabaliņš ar sliktām beigām", turklāt viens lugas varonis tā arī saka – "nepatīkams gadījums".

Skatītāju tik ļoti gaidīta izrāde nu gan nevarētu kļūt par "nepatīkamu gadījumu"!

Manuprāt, mūsu svētku traukus esam turējuši nelietotus gadiem… Vai kāds vēl atceras, kad pēdējo reizi Nacionālajā teātrī bijis iestudēts "Ilgu tramvajs"? Laikam visi, respektējot ārkārtīgi izcilo aktierspēli 1969. gada iestudējumā, tā arī nav uzdrīkstējušies pat pieskarties lugai un Blanšas lomai. To labi saprotu, arī man bail tai pieskarties! Bet šajā iestudējumā par Antru Liedskalniņu nedomāšu, tā domāt grūti.

Tomēr uzskatu, ka, laiku pa laikam iestudējot "Ilgu tramvaju", tā varētu kļūt par Nacionālā teātra goda tradīciju un dot iespēju jauniem (un ne tik jauniem) spēcīgiem un talantīgiem cilvēkiem nospēlēt šīs ekstrēmi brīnišķīgās lomas, jo tieši grūtas klasikas lomas veido aktieri.

Izaicinājums un milzīga muskuļu piepūle rada īstu sportistu. Tā tas notiek arī ar aktieri, kurš top no grūtām un izaicinošām lomām.

Bet – par kaut ko gaišu... Blanša franciski nozīmē "balts", "Dibuā" – "koks", un balti koki ir kas tāds, kas piestāv pavasarim, un tieši 20. martā, pirmizrādes dienā, iestāsies astronomiskais pavasaris.