Grasbergs: Šis ir laiks, kad arī teātrī jūtam, ka cilvēkiem par lielām, traģiskām un nopietnām lietām negribas domāt

13. martā Cēsīs, vēlāk pavasarī arī Jēkabpilī, Rojā, Liepājā un Bauskā būs klausāms jauns koncertuzvedums "Uz vienas stīgas", kurā apvienojušies izcilie aktieri Jānis Paukštello un Gundars Grasbergs, kā arī šarmantā dziedātāja Ineta Rudzīte. Par muzikālo pavadījumu koncertos gādās grupa "AR Maestro" taustiņinstrumentālista Anatolija Livčas vadībā. Uzvedumā skanēs Knuta Skujenieka, Imanta Ziedoņa un Jāņa Petera dzeja un zināmas, kā arī mazāk dzirdētas dziesmas no mākslinieku repertuāra.

Koncertos aktieri un mūziķi sola pievērsties svarīgajam un nopietnajam caur smaidu. Kā vēsta pieteikums: "Attiecības, mīlestība, dzeja un asprātīgi joki – viss apvienosies vienā aizraujošā priekšnesumā". "Kultūrzīmju" uzrunātais harismātiskais aktieris Gundars Grasbergs to apliecina, sarunā uzsverot, ka šobrīd publikai par lielām, traģiskām un nopietnām lietām negriboties domāt, "viņi vēlas mazliet no visa atslogoties un pasmaidīt, sajust skaisto".

Gundars Grasbergs.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Kā radās ideja par koncertu?

G. Grasbergs: Tā ir Jāņa Paukštello iniciatīva, arī viņa izvēle, ar ko kopā būt uz skatuves. Mūsu sadarbība aizsākās jau aktiera jubilejas koncertos pagājušajā gadā, dažos biju aicināts piedalīties arī es. Agrāk gan nebijām tuvu pazīstami, bet esmu ļoti pateicīgs, ka, gadiem ritot, Paukštello zvanījis teju pēc katras uzstāšanās, kur vien esmu runājis dzeju, un teicis atzinīgus vārdus. Šis žanrs viņam ir ļoti tuvs, atcerieties Paukštello veidotās plašās programmas ar Imanta Ziedoņa, Jāņa Petera, Knuta Skujenieka dzeju!

Toreiz, kad pirms gada tiku uzrunāts arī šai programmai, piekritu nedomādams, neuzdodot pat nekādus jautājumus par to, ko darīsim, kā viss būs. Tiešām ļoti novērtēju iespēju uz vienas skatuves būt kopā ar Jāni Paukštello, tas ir tik lieliski, ka brīžiem to pat nevaru aptvert. Biju taču vien mazs puišelis, kad viņš jau spēlēja filmās "Mans draugs nenopietns cilvēks", "Cilvēkbērns", bija Jāzeps leģendārajā izrādē "Jāzeps un viņa brāļi". Viņš kā aktieris paveicis tik daudzas tautas atmiņā paliekošas skaistas lietas. Dzejā viņam piemīt Dieva dota absolūtā valodas, mūzikas un ritma izjūta, ko nevar iemācīties, runāt dzeju jau nekur īsti nemāca.

Šajā programmā caur dzeju un dziesmām aprakstīsim tiekšanos uz sievieti, uz skatuves būs arī dziedātāja Ineta Rudzīte. Pēc dzejoļiem mazliet vieglākajā koncerta otrajā daļā paspēlēsimies arī ar Jāņa pūrā glabātiem jokiem, caur humoru un smaidu mēģināsim izprast, kas tad tālāk notiek pēc skaistās satikšanās un cerēšanās. Iesākumā jau starp vīrieti un sievieti viss brīnumaini, bet pēc tam sākas ne mazāk brīnišķīgā ģimenes dzīve, kurā gan arī izdzīvojam daudz, jo daudz mīlestības.

Tātad gaidāms viegls un gaišs koncerts, tieši piemērots skaistiem un mierīgiem pavasariem…

Pavasari jau ir tik mierīgi, cik mierīgi esam mēs paši. Tiesa, apkārt ir nemierīgs laiks, tomēr kā sevi noskaņosim, tik mierīgi būsim. Koncerts tiešām būs gaišs, jo šis ir laiks, kad arī teātrī jūtam, ka cilvēkiem par lielām, traģiskām un nopietnām lietām negribas domāt, viņi vēlas mazliet no visa atslogoties un pasmaidīt, sajust skaisto. Pasaulē tomēr viss nav tik drausmīgi, skaistais un mīļais tepat jau vien kaut kur ir un kādreiz uzvarēs tās briesmas, par kurām katru dienu tiek stāstīts plašsaziņas līdzekļos.

Kā reiz teikts – skaistums izglābs pasauli?

Tas ir labs teiciens. Cerams.

Vai var runāt par radoša cilvēka atbildību pret savu skatītāju, pret tautu?

Patiesa atbildība var būt tikai pret sevi un ģimeni. Savukārt politiskā atbildība jāuzņemas tikai un vienīgi politiķiem, mēs, aktieri, jau nepieņemam lēmumus, esam tai laivā, kas izjūt sekas. Šajā laivā radošam cilvēkam nav īpašākas lomas kā jebkuram citam, kurš ir seku upuris.

Var jau gan uz šo jautājumu raudzīties arī citādi – atbildība pret valsti ir jebkuram tās pilsonim. Tiesa, agrāk nebiju izjutis un sapratis, ka, izrādās, no mums, mūsu valsts, lielajā spēlē nav atkarīgs pilnīgi nekas. Varam runāt par jebko, bet lielajā spēlē visi Eiropā beidzot klaji saprot, ka mēs, mazās valstis, neesam pat lielo lielvaru spēles dalībnieki, esam vien smilšu graudiņi, kurus var pārbīdīt; turklāt šis process vēsturē noticis vairākkārt.

Pastāv tikai lielvaru intereses un, to saprotot, ap sirdi paliek traki. Līdz šim valdīja ilūzija vai cerība, ka ar mums kāds īpaši rēķinās, bet, izrādās, pietiek vien atnākt citam lielvaras vadītājam, kurš pasaka pretējo, un lielā vara, kas mūs līdz šim turējusi zināmā paspārnē, var arī vairs neturēt. Jā, varam no rīta līdz vakaram uz laukumiem dziedāt dziesmas, bet tam nav nekādas nozīmes. Tolaik, kad Latvija atguva neatkarību, lielvaru intereses bija labvēlīgas, mums paveicās, ka lielvarai bija izdevīgi, lai ar šo reģionu, izjūkot Padomju Savienībai, notiktu tas, kas notika.

No otras puses, aktieru uzdevums vienmēr bijis mazliet rādīt spogulī sabiedrībā un pasaulē notiekošo, turklāt, cik vien iespējams, parūpēties par to, lai cilvēki sajustos kaut nedaudz labāk un cilvēcīgāk laikā, kad notiek kaut kas briesmīgs. Tādā nozīmē gaiša koncertprogramma, kurā runāsim Petera, Ziedoņa un Skujenieka dzeju, kas pārpilna ar cilvēcību, mīlestību, un citām jaukām lietām šajā pavasarī ir labākais, ko varam izdarīt.

Karam sākoties, skanēja aicinājumi pārtraukt izmantot Krievijas kultūras mantojumu, varbūt tagad vērts pārtraukt patērēt arī amerikāņu ražojumus, tā tas šobrīd notiekot Kanādā…

Tas taču ir absurds, tad jau pārtrauksim lietot arī Ķīnas ražojumus! Būsim pliki, pastalās, ar ozolzariem rokās, varēsim stāvēt un lepni neko nelietot. Tādā gadījumā sen būtu bijis jāpārtrauc lietot arī visu, kas saistīts ar nacistisko Vāciju, bet kaut arī ar vācu nāciju saistīts grupējums paveica šausmas, kāpēc joprojām klausāmies Vāgneru? Vai esam aizmirsuši?

Tomēr pilnīgi saprotu, ka laikā, kad tepat blakus notiek agresija, šobrīd negribas ņemt krievu dramaturģiju un par to siekalaini priecāties. Ne jau valoda vainīga, bet pašlaik tiešām negribas klausīties ne Šostakoviču, ne Čaikovski, kaut arī tā, neapšaubāmi, ir ģeniāla mūzika.

Dzeju mēdz uzskatīt par vienu no latviešu kultūras stūrakmeņiem, bet kāda tās vieta mūsdienu kultūras telpā?

Tiesa, skatītāju loks, kuram vēl tā interesē, nav liels, bet tik ilgi, cik vien dzeja būs vajadzīga, tā būs ap mums. Ja mums pašiem dzeja interesēs un ja vēl joprojām tajā turpināsim ko meklēt, tā būs dzīva ilgi. Gluži tāpat, cik vien ilgi koros būs kāds dziedātājs, tik ilgi pastāvēs arī Dziesmu svētki. Dziesmu svētkos jau satiekas visi mūsu dižgari, tie, kuri ierakstīti dziesmās, skan koristu balsīs.

Tiesa, laikam jau daudzi jaunieši vairs nezina, kas bija Jānis Peters… Nav jausmas arī, vai vēl kādi dzejnieki vispār nokļuvuši skolu programmās, varbūt skolas literatūras grāmatās pieskaras vien Ojāram Vācietim un Imantam Ziedonim. Tomēr – dzeju dzirdēs tik ilgi, cik paši to lietosim.

Jūsu pamatdarbs ir Nacionālajā teātrī. Kas papildus aicina piedalīties koncertos, runāt dzeju?

Teātrī veicam darbu, kuru paši īsti neizvēlamies: tas, ko spēlēšu šajā un nākamajās sezonās, ir vien teātra izvēle. Brīžam gan domas sakrīt un atbilst tam, ko gribētu spēlēt, trāpa manai iekšējai sajūtai, bet brīžiem neatbilst. Savukārt tas, kas notiek ārpus teātra, ir mana izvēle, tas, kas patīk no sirds un rodas labs balanss.

Šobrīd gan teātrī strādāju pie lieliska projekta. Nacionālajā teātrī 20. martā būs pirmizrāde režisora Pētera Krilova iestudējumam, klasiskajai Tenesija Viljamsa lugai "Ilgu tramvajs". Šo darbu, procesu pie šī iestudējuma un Miča lomu izjūtu kā laimi, kāda nenotiek bieži. Jāatzīst, reizēm paiet pat piecas sezonas, bet tā arī var neizdoties nokļūt nevienā augsta līmeņa dramaturģijā, nav ne nesošu, ne jēgpilnu lomu, kuras radītu gandarījumu. Ļoti novērtēju arī to, ka režisors Krilovs seko pašai lugai, nevis taisa kādu savu greizu konceptu. Esmu pārliecināts, ka arī starp skatītājiem rodams daudz to, kuri alkst pēc pasaules klases dramaturģijas, nu varēs to baudīt.

Vai sevi uzskatāt par mālu režisora rokās?

Esam gan māls, gan arī ar savu iniciatīvu un domām. Šis balanss ir smalks, jo, lai gan aktieris vienmēr ir kā māls un, protams, jūt telpu un viņam pietiktu arī zināšanu, režisors vajadzīgs, lai redzētu no malas, aktieris sevi šādi ieraudzīt nespēj. Aktierim jāuzticas režisoram, un laime ir tad, ja šo uzticību režisors vieš ar visu, ko dara, domā un saka. Savukārt, ja kaut kam no režisora teiktā un gribētā nav iespējams noticēt, rezultāts visbiežāk neizdodas. Tā ir mijiedarbība, smalks balanss un, lai gan prātīgi aktieri visā iedziļinās un domā līdzi, ir robeža, kur vien režisors spēj pateikt, vai ir precīzi.

Režisors par darbu domā ilgāk un vairāk, viņš ir visu sapratis, jau pirms aktieri atnāk lasīt, un tad kopā materiālu ieraugām vēl dziļāk. Protams, gadās, ka aktierim nav nekā, pie kā pieķerties un no režisora palīdzība nenāk, tad pašam sev jābūt režisoram un jāmēģina ko paveikt.

Kur šais laikos rodat mieru un pamatu, uz kura stāvēt?

"Gods Dievam augstībā/Un cilvēkiem labs prāts /../Un, kur tu ej, tev ceļš ir gaismas klāts…," tas no Imanta Ziedoņa.

Mājās, tikai mājās ir savi cilvēki, turklāt ģimenē esam pieci, un tas nemaz nav tik maz. Ticu savai dzimtenei un jātic sev, jābūt stiprā kontaktā ar sevi, jo visu jau var izšaubīt, nobaidīties un tādos brīžos var vairs neko nesaprast. Gadiem ritot, arvien vairāk izjūtu, ka, lai restartētos, uzlādētos un būtu līdzsvarā, turklāt pie skaidra saprāta, cita avota nav, kā tas, ko dod savējie, cilvēki mājās.