"Vijoles spēle – tā ir dzīve". Saruna ar vijolnieci Kristīni Balanas

Jau 4. jūlijā, Liepājas koncertdārzā "Pūt, vējiņi!" franciskas elegances ietonētā Jūrmalas parka skaņu simfonijā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Gunta Kuzmas vadībā uzmirdzēs vijolniece Kristīne Balanas un pianists Likā Debargs.

Kā vēsta koncerta organizatori, vakara centrālais notikums būs Pablo Sarasates "Karmenas fantāzija": "Virtuozajā skaņdarbā, kas iedvesmots no Žorža Bizē operas melodijām, mijas kaislība un ironija, spānisks dejas impulss un operiska dramatika, bet vijoles partija spēj vienā mirklī pārtapt no smalka čuksta līdz ugunīgai kulminācijai. Kristīnes Balanas interpretācijā "Karmena" iegūst elegantu spožumu, kas apžilbina un izgaist Liepājas vasaras vakara vējā."

Izcilā latviešu vijolniece Kristīne Balanas tiek raksturota kā "žilbinoši virtuoza" mūziķe, kuru kritiķi īpaši izceļ par "nepieradinātu, drosmīgu un dramatisku spēli". 2025. gada rudenī Kristīne Balanas un viņas māsa čelliste Margarita Balanas kļuva par pirmajām latviešu mūziķēm, kas parakstījušas sadarbības līgumu ar vienu no prestižākajām ierakstu kompānijām pasaulē – "Decca Classics". "Esam pagodinātas pārstāvēt Latviju un Baltiju, mūsu mūziku, jo mums ir daudz ko teikt," saka Kristīne.

Kāds būs koncerts Liepājā?

K. Balanas: Ļoti priecājos atkal atgriezties Latvijā un muzicēt kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri. Festivālā "Liepājas vasara" šis šogad būs vienīgais mans koncerts, un ļoti gaidu satikšanos ar sirsnīgo publiku, atsaucīgajiem orķestra mūziķiem un, protams, diriģentu Gunti Kuzmu, ar kuru tik daudz strādāts kopā. Esmu priecīga būt mājās.

Komponists Pablo Sarasate pats bijis virtuozs vijolnieks un arī diriģents. "Karmenas fantāzijā" droši vien publikai visas tēmas būs ļoti atpazīstamas, tomēr šis skaņdarbs ir arī neparedzams. Turklāt, to spēlējot, vijolniekam gan jādzied, gan jādejo un jāizpilda teju akrobātiski triki. "Karmenas fantāzija" ir klasisks šedevrs vijolei, bet vijolniekam jāspēj tehnisko pusi neuzsvērt un drīzāk stāstīt stāstu par Karmenu un viņas tik sarežģīto jūtu pasauli un dzīvi.

Vai "Karmenas fantāziju" spēlēsiet ar 1787. gadā radīto jūsu vijoli? Kā tā jūtas mūsdienu mūzikas pasaulē?

Jā, ar manu veco, labo draudzeni spēlēju gandrīz vai visos koncertos. Man liekas, ka viņa mūsdienās jūtas ļoti labi, šķiet, instruments tikai atplaukst. Vijoles jau tā pa īstam atveras tikai pēc divsimt, trīssimt gadiem, un manai vijolei šis ir īsts zelta periods, tā sākusi mirdzēt vēl īpašāk.

Mūsdienās iedomājamies, ka tehnoloģijas spēj itin visu, bet jūsu rokās atdzīvojas tik sens instruments…

Esmu spēlējusi arī modernos instrumentus, un nav jau tā, ka labi skan vien tie, kam divsimt gadu. Arī mūsdienu meistari ir izcili, un ar tehnoloģijām ir iespējams daudz, arī izmeklēt senos instrumentus un radīt to pilnīgas kopijas, ekvivalentus. Tik tiešām – 

gan modernie, gan senie instrumenti var pārliecinoši stāvēt cits citam blakus, un daudzkārt klausoties vien, bez skatīšanās pat grūti noteikt, vai tiek spēlēts senais vai modernais instruments.

Jūs spēlējat ekspresīvi – ar kustībām, deju, tas nozīmē, ka ne vien jums pašai, bet arī vijolei vajadzīga fiziska izturība.

Esam saradušas, un vijoles stīga plīsusi vien reizi, tiesa, tas notika Lielās mūzikas balvas ceremonijā. (Vijolniecei stīga pārplīsa 2018. gada LMB ceremonijā, atskaņojot Henrija Veņavska Koncertpolonēzi kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri Gunta Kuzmas vadībā. Tomēr vijolniece neapjuka un zibenīgi samainīja savu pret orķestra pirmās vijoles Sanda Šteinberga instrumentu un veiksmīgi turpināja skaņdarbu. K. Balanas 2018. gadā arī ieguva LMB kā "Gada jaunais mākslinieks". – Red.) Senajos laikos stīgas plīsa bieži un tās nācās mainīt vienu pēc otras, bet toreiz izmantoja zarnu stīgas, tagad jau ir metāls. Lai arī uz skatuves kustos strauji, es tik tiešām stīgas nemēdzu plēst.

Ar šo pašu vijoli uzstāšos arī Pērnavas mūzikas festivālā, kur kopā ar māsu čellisti Margaritu Balanas un festivāla orķestri diriģenta Pāvo Jervi vadībā 12. jūlijā spēlēsim pavisam mūsdienīgu mūziku – komponista Filipa Glāsa Dubultkoncertu vijolei, čellam un orķestrim. Šo koncertu pirms vairākiem gadiem latviešu publikai esam spēlējušas arī Cēsu mākslas festivālā. Koncertā pirmatskaņosim arī jaunās igauņu komponistes Līsas Hebepapelas skaņdarbu "Piove". Komponiste savā mūzikā cenšas reaģēt uz postošajiem notikumiem ap mums un mierinājumam rada drošas patvēruma vietas.

Cik bieži Balanas ģimenes talantīgajiem mūziķiem izdodas būt visiem kopā? Margarita ir talantīga čelliste un diriģente, Roberts – arī vijolnieks.

Trijotnē būt pasaulē ir ļoti forši! Protams, visu bērnību esam pavadījuši kopā, mācījušies cītīgi plecu pie pleca un kopā ceļojuši arī uz Londonu. Studiju gados Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā vienu gadu pat mācījāmies visi trīs, tas bija jautrs laiks. Toreiz Roberts un Margarita mācījās bakalauros, es jau biju maģistra programmas pēdējā gadā. Reizēm pat bija smieklīgi, kad tie paši skolotāji mani slavēja brālim vai māsai vai tieši otrādi – teica, ka, redz, jaunākajiem kāds no priekšmetiem sanākot labāk. Studijas visiem trim kopā bija patiešām jauki laiki!

Ir liela privilēģija būt kopā visiem trim uz skatuves, tiesa, koncertu starplaikos gan liekas, ka drīzāk vienkārši braucam kādā piedzīvojumā. Tagad plānojam kopīgus koncertus nākamajam gadam, bet ikdienā katrs ir aizņemts savos darbos. Margarita, protams, vēl arī diriģē, un viņai Londonā ir savs orķestris – "Anonimi" – , ar kuru viņa plāno daudz interesantu koncertu. Savukārt Robertu uzrunā ar vijoļspēli lauzt robežas starp klasisko un mūsdienu mūziku. Apvienojot klasiskās mūzikas melodijas ar popa, roka un fanka skaņu pasauli, viņš veido aranžējumus solo vijolei. Es ļoti ar viņiem abiem lepojos!

Kad vien esam trijatā, tad, protams, ir ļoti jauki un jautri, daudz kopā arī muzicējam un strādājam. Katru gadu kopā plānojam meistarklases bērniem, arī šogad sadarbībā ar "Ola Foundation" jau trešo reizi Ziemassvētkos notiks labdarības meistarklases Latvijas jaunajiem vijolniekiem un čellistiem, meistarklases jau kļuvušas par mūsu trijotnes Ziemassvētku tradīciju.

Ļoti priecājos par jaunajiem Latvijas talantiem, it īpaši jaunajiem vijolniekiem, bet, protams, tāpat arī par čellistiem. Ir tik liels prieks pieredzēt bērnu mirdzošās acis, just, cik ļoti viņi grib spēlēt, darīt un koncertēt, būt solisti, un – cik daudz jaunajos mūziķos ieguldījuši viņu vecāki.

Latvija ir ļoti īpaša zeme, mums ir izcili izstrādāta mūzikas skolu izglītības sistēma, un, ja vien ir vēlēšanās, mūsu bērniem tiešām ir paveicies rast iespējas apgūt zināšanas.

Vienā no Ziemassvētku meistarklašu video jaunajai vijolniecei rādījāt, no kurienes nāk impulss spēlēt. No kurienes tas nāk?

Mūzikā impulsam jānāk pašam no sevis, no gribas muzicēt, no gribas radīt un izteikties un, protams, būt uz skatuves. Tas ir iekšējais dzinulis, ko nevar iemācīt, bet var sajust – dažiem bērniem vairāk, dažiem mazāk. Tiesa, dažkārt vecākiem šis dzinulis ir vairāk nekā bērniem. Reizēm bērnam šis dzinulis atnāk vaļā vēlāk, arī man pašai atklāsme, cik ļoti gribu spēlēt, atnāca diezgan vēlu.

No kurienes jums visiem trim ir nācis šis dzinulis? Protams, jūsu darbaspējas un talants, bet tomēr – trīs Dobeles bērni nu iekarojuši pasauli.

Arī es sev uzdodu šo jautājumu. Mums ir ļoti, ļoti pašaizliedzīgi vecāki, kuri mūs vadāja pa visiem iespējamiem pulciņiem, konkursiem, meistarklasēm un tā tālāk. Arī mēs paši atbalstījām sevi, spēlējot Vecrīgā uz ielas, krājām naudu un par to pirkām savus instrumentus. Mūzikas skolas mums ir ļoti labas, bet finansiālais atbalsts jaunajiem mūziķiem nav pietiekams.

Tā bija neatlaidība un arī apziņa, ka ir jāizdzīvo. Tā jau mēdz būt – grūtāk piecelties no krēsla ir tiem, kuru dzīvē valda milzīgs komforts. Domāju, ka spēku turpināt deva apziņa, ka mums bija jācīnās, lai izdzīvotu. Mūs izglāba mūzika un muzicēšana, un tā aizmuzicējāmies līdz pat konkursiem. Tomēr viss jau nācis ļoti lēni, un tikai tagad pamazām var atskatīties, ka bija brīži, kuros mainījās visa dzīve, piemēram, uzaicinājums mācīties Londonā vai uzaicinājums uz meistarklasēm, uzaicinājums uz kādu svarīgu koncertu, kur kāds tevi pamana. Tā tas turpinājies gadiem ilgi, un tikai atskatoties saprotu, kuri cilvēki un skolotāji, kuri brīži izmainījuši visu manu dzīvi. Tas viss ir process, bet nejūtos, ka būtu paveikusi ko īpašu.

Pirms dažiem gadiem iepriekšējā sarunā tieši runājām par atturīgajiem latviešiem. Jūs taču varējāt apgūt arī kādu pavisam citu profesiju.

Katrā darbā jau ir savs knifiņš, bet man kā vecākajai māsai laikam patīk menedžēt un vairāk kontrolēt lietas. Ja esi solists, tu pats sevi vari kontrolēt un zini, tieši kā visu darīt. Tiesa, ja es nebūtu mūzikā, varbūt būtu sportā, jo mūsu vecāki ir sportisti, mamma bija čempione šaušanā, pabeigusi Sporta akadēmiju. Sports, šķiet, ir profesija, kas mani varētu uzrunāt, bet šajā dzīvē tas jau vairs nesanāks.

Vijoles spēli neizjūtu kā darbu, tas ir process, tā ir dzīve. Es smejos, ka man nekad mūžā nav bijis darba! Un joprojām nezinu, vai mūziku var saukt par darbu. Protams, strādāju, protams, vingrinos, pāris stundas dienā noteikti. Kādreiz tās gan bija ļoti daudzas stundas, teju visu dienu dzīvoju pa mūzikas skolu, pabeidzu mācības un tad vakaros gāju vingrināties, un tā katru dienu no jauna.

Vai Balanas trijotnes spēks cīnīties mantots no vecākiem?

Iespējams! Vecāki mūs atbalstīja it visā, tagad viņiem ir prieks uz mums noskatīties un esam viņus nomierinājuši: par mums vairs nav jāsatraucas.

Pagājušā gada rudenī kopā ar Margaritu kļuvāt par pirmajām latviešu mūziķēm, kas parakstījušas sadarbības līgumu ar vienu no prestižākajām ierakstu kompānijām pasaulē – "Decca Classics". Kā tas izdevās?

Patiesībā tas bija liels pārsteigums. Kopā ar māsu mums bija koncerts, un pirms tā no "Decca" uzrakstīja, sakot, ka viņi grib nākt mūs klausīties. Tā mēs viņus uzaicinājām, un pēc koncerta "Decca" pārstāvji teica, ka mūs vērojot jau ilgāku laiku un vēlētos sadarboties. Mums bija tāds šoks! Tiesa, nekad jau nezini, kurš regulāri nāk uz koncertiem un skatās, ko tu dari.

Sadarbības līgums ar "Decca Classics" mūsu karjerā ir ļoti liels solis. Vēl joprojām cenšos to apzināties un saprast, tomēr liekas pilnīgi nereāli. Ja kāds man to būtu teicis pirms desmit gadiem, es teiktu, ka tas ir labs joks.

"Decca Classics" ir fantastiski, sadarboties tiešām ir liels prieks, viņi ir ļoti profesionāli. Mums ir daudz kopēju nākotnes plānu un projektu, viņiem ir svaigas idejas, turklāt viņi nebaidās no Latvijas un Baltijas mūzikas. 

Mums ir liels lepnums dalīties ar Latvijas mūziku, komponistiem un mūsu tautasdziesmām. Esam pagodinātas pārstāvēt Latviju un Baltiju, mūsu mūziku, jo mums ir daudz ko teikt. 

Manuprāt, ļoti daudz ko teikt mūzikā ir arī Latvijas komponistiem un komponistēm, kas nākotnē nozīmē vēl daudz projektu.

Pats pirmais ieraksts kopā ar "Decca" bija Pētera Vaska duets vijolei un čellam "Castillo Interior", bet nupat jūnijā sadarbībā ar Valdi Muktupāvelu klajā laidām tautasdziesmu "Ej, Saulīte, drīz pie Dieva" un "Klusa nakte, zaļa zāle" interpretāciju. To aranžiju veidojis Jēkabs Jančevskis. Tā bija tiešām fantastiska sadarbība, kopā sanāca dziļš un atmosfērisks ieskaņojums.

Esat pabeigusi arī Latvijas zemessargu rezervistu apmācības kursu. Kāpēc jums tas bija svarīgi?

Uzskatu, ka visiem Latvijas pilsoņiem vajadzētu iziet šo kursu. Tas ļoti palīdz reaģēt, piemēram, ekstrēmā situācijā zināt, kā rīkoties, mācēt sniegt pirmo palīdzību, palīdzēt citiem un nereaģēt haotiski vai nepanikot. Es gribēju iziet apmācību jau sen, ar savu rezervista kartīti varu Latvijai dot mazu daļiņu sava spēka. Protams, vairāk to cenšos dot kā mūziķe, bet būt rezervistam ir mans mazais devums.

Kur rodat enerģiju, pat spēku savai spēlei un ikdienai?

Pati mūzika jau dod enerģiju, tā rodas itin kā no sevis – ja ilgāku laiku nespēlēju, ir sajūta, ka enerģija vienkārši pati gaida, kad varēs iziet uz āru. Spēku dod arī ģimene, draugi, daba un miers.

Man patīk dalīties ar klausītājiem un būt uz skatuves, lai izstāstītu savu stāstu mūzikā. Uznākot uz skatuves, pazūd stress, sajūtu, kā cilvēki grib dzirdēt un aizmirsties, sapņot, aiziet no ikdienas un baudīt mūziku... Un es to varu dot, tādējādi šis process sagādā milzīgu prieku gan man, gan publikai, jo visi jau vēlas to labāko.

Dzīves pieturzīmes. Kristīne Balanas

• Vijoles spēli mācījusies Emīla Dārziņa Mūzikas skolā pie Romāna Šnē; ar izcilību beigusi Londonas Karalisko mūzikas akadēmiju, kur mācījās pie Ģērģa Pauka. Mācījusies arī Hansa Eislera Mūzikas augstskolā Berlīnē pie Koļas Blahera.
• Kā soliste uzstājusies ar Londonas Karalisko filharmonisko orķestri, Bavārijas Radio simfonisko orķestri, Berlīnes Simfonisko orķestri, Parīzes kamerorķestri, "Camerata Jerusalem", Markes Filharmonisko orķestri Itālijā u. c. Muzicējusi kopā ar visiem Latvijas orķestriem.
• 2017. gadā ieguvusi trešo vietu 66. ARD Mūzikas konkursā Bavārijā; saņēmusi Spānijas karalienes Sofijas Izcilības fonda Jaunā talanta balvu un Londonas Karaliskās Mūzikas akadēmijas Rektora balvu.
• 2018. gadā ieguvusi Lielo mūzikas balvu kategorijā "Gada jaunais mākslinieks".