Kopš septembra sākuma, iespējams, jaunas vēsmas gaidāmas vienā no Latvijas valsts kultūras stūrakmeņiem – turpināt Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) vadības misiju uzņēmusies Dagnija Baltiņa.
Kopš 1989. gada Gaismas pili 35 gadus vadīja Andris Vilks, un bez viņa degsmes, ticamākais, mūsu galvenās bibliotēkas veidols būtu pavisam citāds. Bibliotēka ir Andra Vilka mūža darbs, un tomēr, to apzinoties, jautāta, cik ilgi domājusi, lai pieteiktos direktora amata konkursā, Dagnija Baltiņa neminstinoties atbild: "Es zināju, ko gribu darīt, man nebija jādomā." Tā ir taisnība, jo līdz šim direktore bijusi LNB Speciālo krājumu departamenta vadītāja, kā arī UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre un Latvijas Kultūras akadēmijas lektore.
Esat bibliotēkas darbā jau ieaugusi, līdz ar to gan darbiniekiem, gan jums vieglāk sastrādāties, nekā ja jaunais vadītājs nāktu no citas nozares.
D. Baltiņa: Tā gribētos cerēt, jo mums izveidojusies savstarpēja sapratne. Oficiālā tikšanās ar darbiniekiem un vīzijas konkrētāka, detalizēta prezentācija gan notiks 9. septembrī.
Kādai jābūt mūsu bibliotēkai? Vai esat iecerējusi lielas pārmaiņas?
Ļaujiet man sākt strādāt, tad arī runāsim. Tagad, protams, varu runāt, bet svarīgāk, lai ko izdaru, esmu īsts darbarūķis, darītājs. Šobrīd varu paust vien savu vīziju, ticību bibliotēkas nozarei, Nacionālajai bibliotēkai kā nacionālai kultūras institūcijai, Latvijas lasošai, izglītotai un gudrai sabiedrībai.
Runājot par konkrētiem darbiem, bibliotēkas ideju turpināsim piepildīt ar dziļumu un jaunām virsotnēm.
Nacionālās bibliotēkas loma un jēga ir tieši valstiskuma saglabāšanā un demokrātiskas sabiedrības veidošanā, mums jādomā, kā mēs, bibliotēka, pozicionējam un skaidri definējam, cik būtiska Latvijai ir lasoša un ar grāmatām bagāta sabiedrība,
tātad – ļoti inteliģenta, domātspējīga, spriestspējīga sabiedrība. Savā ziņā tā varētu būt pašpietiekama sabiedrība, jo prastu atnākt uz bibliotēku un atrast resursus. Zināmā mērā tā ir arī egoistiska vēlme, jo pieredzu, cik ļoti gan paši vēlamies dzīvot augstvērtīgā un zinošā sabiedrībā. Turklāt zinošus darbiniekus pieprasa arī privātais sektors, tāpēc ārkārtīgi daudz kopīgu interešu bibliotēkai ir ne tikai ar pārējām nacionālajām kultūras institūcijām, bet arī jāskatās, cik ļoti esam vajadzīgi arī visam Latvijas privātajam un valsts sektoram. Tas arī būs viens no izaicinājumiem – prast sevi parādīt starp šiem dažādajiem spēlētājiem, sevi pierādīt kā viedokļa līderi, jebkurās sarunās par Latvijas nākotni būt nepārtraukti klātesošiem.