-1.9 °C
Latvijas Nacionālajā baletā parīt, 10. novembrī, sezonas pirmais jauniestudējums – krāšņais un dzīvespriecīgais balets "Veltīgā uzmanība" ar Frederika Eštona horeogrāfiju un Luija Žozefa Ferdinanda Herolda mūzikas partitūru Džona Lenčberija aranžijā.
Rīgā baletu iestudē Žans Kristofs Lesāžs. Viena no piecām baleta solistēm, kas atveido galveno sieviešu varoni, atraitnes Simones vienīgo meitu Līzi, ir Jolanta Lubēja.
Ievadam – ieskats baleta sižetā. Atraitne Simone vēlas savu vienīgo meitu Līzi izprecināt turīga zemes īpašnieka dēlam Alēnam, taču meitene mīl jauno zemnieku Kolā. Lai arī Simone dara visu, lai nepieļautu viņas meitas un Kolā attiecības, tomēr mīlētāji pārvar šķēršļus, un Simonei nākas samierināties ar meitas izvēli.
"Veltīgā uzmanība" ir izcils komiskā baleta paraugs, kas ieņem nozīmīgu vietu baleta repertuārā visā pasaulē. Izcilais britu horeogrāfs sers Frederiks Eštons (1904–1988) savu versiju tam radīja 1960. gadā Londonas Karaliskajā baletā. Viņa veidotais iestudējums ar Osberta Lankastera scenogrāfiju un kostīmiem joprojām tiek plaši iestudēts visā pasaulē un šobrīd tiek uzskatīts par šī baleta kanonisko versiju. 1922. gadā "Veltīgā uzmanība" ar Pētera Hertela mūziku un Nikolaja Sergejeva horeogrāfiju bija atskaites punkts, ar ko sākās Latvijas Nacionālā baleta vēsture. Tagad publika redzēs leģendārā horeogrāfa Frederika Eštona iestudējumu – košu un humora pilnu baletu visai ģimenei.
– Jūs, Jolanta, nupat esat atgriezusies no stažēšanās slavenajā Parīzes operā…
J. Lubēja: – Nokļūt Parīzes operā bija mans sapnis. Jau desmit gadus esmu iemīlējusies Parīzē. Braucu turp vai katru gadu, dievinu šo pilsētu, tās kultūru, esmu bijusi uz vairākām baleta izrādēm. Tieši Parīzes operā 2015. gadā redzēju "Veltīgo uzmanību" un jau tad iemīlējos šajā baletā. Nevarēju ne iedomāties, ka arī pie mums tas varētu tikt iestudēts. Kad nupat septembrī man bija iespēja trenēties kopā ar Parīzes baletdejotājiem, ievēroju, ka lielās treniņzāles aizmugurē stāvēja kolonna ar krāsainām lentēm tieši no šī uzveduma. Un man iekšēji bija tāds lepnums, ka paralēli Parīzes operai arī pie mums nu iestudē šo baletu.
Brīnišķīgi apzināties, ka esam vienā līgā ar Parīzes operu. Šis pasaules klases teātris man vienmēr bijis iedvesmas avots, esmu ļoti vēlējusies kaut pa atslēgas caurumiņu paskatīties, kā notiek ikdienas darbs.
Nu savām acīm redzēju, ka franči strādā ārkārtīgi daudz, spēcīgi, viņiem ir daudz dejotāju – simt četrdesmit (mūsu Baltajā namā septiņdesmit), liela konkurence, visi ārkārtīgi vēlas dejot un tāpēc "grauž zemi". Atšķirībā no mūsu krievu skolas, franču baleta skola ārkārtīgi lielu uzsvaru liek uz pēdu tehnikas tīrību, ļoti izsmalcinātām roku kustībām. Mani pārsteidza, ka Parīzes baletā trenējas uz ļoti slīpas grīdas, kas liek atšķirīgi turēt ķermeni, citādi kontrolēt visas piruetes. Pirmajā dienā tas bija visgrūtākais – pārorientēties uz citu slīpumu. Mēs esam dejojuši uz slīpām grīdām Itālijā – sen gan viesizrādes nav bijušas –, bet to nevar salīdzināt ar Parīzes operu.
Nokļūt kaut Parīzes treniņzālē ir ārkārtīgi grūti. Tava radošā biogrāfija tiek ilgi pētīta un sijāta. Man laimējās satikties ar Žilbēru Maieru, kādreizējo Parīzes operas baleta premjeru, dejas profesoru, kurš vēlāk gandrīz piecdesmit gadus bijis šī baleta repetitors un strādājis ar zvaigznēm Nurejevu, Barišņikovu un daudzām citām izcilībām. Interesanti, ka baleta "Veltīgā uzmanība" tiesību turētājs Žans Pjērs Gaskē, kas tās pastarpināti mantojis no paša leģendārā baleta horeogrāfa Frederika Eštona un nu ieradies Rīgā uzraudzīt iestudējumu, arī bijis draugos ar Nurejevu… Tagad Žilbērs Maiers ir ļoti cienījamā vecumā. Viņam, ja nekļūdos, ir astoņdesmit deviņi gadi. Dejas profesors man izrādīja grezno un satriecoši skaisto Parīzes opernamu, izstāstīja tā vēsturi, savu baleta pieredzi, ar ko kopā dejojis un strādājis, tiku izvadāta pa visām treniņu zālēm un beigās viņš mani ielūdza arī uz savām ārkārtīgi skaistajām mājām, kas ir kā muzejs ar lielu monētu, gleznu un skulptūru kolekciju.
– Un kā jūs uzņēma Parīzes operā?
– Maiers skatījās, kā strādā jaunie franču repetitori, un arī man atļāva uzkāpt uz deju grīdas. Jau pirmajā dienā sajutu konkurenci. Trenējāmies vislielākajā zālē zem kupola, kur vietas gana, bet, kad mēģināju fuatē – slavenos trīsdesmit divus pagriezienus skatuves priekšā –, manīju, ka viena balerīna vēro mani, varbūt domāja, ka esmu te kāda jauniņā ienācēja.
